Šodienas datums: 21.11.2018  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Svētais tēvs

Kas ir pāvests un kāpēc katoļiem ir tik svarīgs?

Vispirms – kas ir pāvests?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mazliet aplūkosim pestīšanas vēsturi. Dievs, radīdams pasauli, to neatstāja, bet turpina par to gādāt. Arī pēc pirmvecāku – Ādama un Ievas grēkā krišanas Dievs apsolīja sūtīt Pestītāju, Glābēju, kas atbrīvos cilvēci no grēka jūga. Lai šī atbrīvošana varētu īstenoties, Dievs sagatavoja cilvēci, izraudzīdamies sākumā dažus cilvēkus – Noasu, Ābrahāmu, Īzaku, Jēkabu, Mozu, vēlāk veselu tautu – Izraēla tautu, kas bija sasauktā, sapulcētā tauta (ebr. val. “am Jahve”, grieķu val. ecclesia). Dievs šo tautu veda cauri glābšanas ceļam, tomēr norādot, ka patiesais Glābējs vēl tikai nāks.

Jēzus Kristus nākšana šajā pasaulē iezīmēja Dieva Valstības atnākšanu. Savas dzīves laikā Jēzus ne tikai sludināja par šo Valstību, bet arī noteica sabiedriski reliģisko struktūru aprises. Jau savas darbības sākumā Viņš izvēlējās un iecēla “divpadsmit” (Mk 3,14). Jēzus gribēja, lai šie mācekļi vienmēr būtu kopā ar Viņu, veltīja tiem daudz laika un rūpju, lai viņus sagatavotu noteikto uzdevumu pildīšanai. Jau pašā sākumā Jēzus vēlējās dibināt Baznīcu, kura vienlaicīgi ir garīga, neredzama, bet no otras puses redzama struktūra. Tādēļ arī Baznīcu mēdz saukt par Lielo Pestīšanas sakramentu (Sakraments – neredzama žēlastība zem redzamām zīmēm). Baznīcas redzamā struktūra tika dibināta tikai tādēļ, lai Kristus atnestā mācība drīz pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs nepazustu, bet saglabātos līdz pat pasaules beigām.

Apustulāts

Divpadsmit apustuļu kolēģiju Kristus nodibināja jau savas atklātās darbības sākumā, tomēr varas funkcijas Viņš tiem uzticēja tikai pēc augšāmcelšanās. Šī vara tiek īstenota trijos veidos:

1) vara mācīt;
2) vara svētdarīt – priesteriskā vara;
3) vara ganīt – pastorālā vara.

Vara nozīmē nevis apspiest un uzkundzēties, bet kalpot tāpat kā Kristus kalpo. Vara Baznīcā ir hierarhiska. Šis apzīmējums nāk no grieķu valodas “hiera arche” (svētā vara). Vara Baznīcā ir svēta tādēļ, ka tās objekts ir svēts, un, otrkārt, tāpēc, ka tā nāk no Dieva un tiecas Viņu godināt.

Saskaņā ar evaņģēlija liecībām, Kristus rūpīgi un centīgi gatavoja savus apustuļus misiju uzdevumiem. Viņš tos gatavoja evaņģēlija sludināšanai un liecināšanai (sal. Mt 10,5-14; 17-23). Viņš sniedza norādījumus, kā jāvada ticīgo dzīve un rīcība, it īpaši grūtās un problemātiskās situācijās. Šo pamācību un norādījumu kontekstā Jēzus sacīja vārdus, kuri tiek interpretēti kā nākošo pilnvaru apsolījums apustuļiem: “Patiesi es jums saku: ko jūs virs zemes saistīsiet, tas būs saistīts arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 18,18) Tad seko lielais misijas norīkojums: “Jēzus piegāja un runāja viņiem sacīdams: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis, un, lūk, es esmu ar jums līdz pat pasaules galam.” (Mt 28,18-20)

Apustuliskā sukcesija

Sukcesija nozīmē apustuliskās varas pārmantotību. Jau no Kristus laikiem apustuļi lika rokas nākamajiem bīskapiem un tādējādi no paaudzes paaudzē tiek pārmantota Kristus dotā apustuliskā vara. Katoliskajā Baznīcā visiem bīskapiem, kas ir vienotībā ar Romas pāvestu, ir apustuliskā vara un viņi var iesvētīt, ordinēt citus bīskapus, tikai kopā ar vēl diviem citiem bīskapiem un ar pāvesta atļauju.

Primāts

Vārds “primāts” ir cēlies no latīņu valodas un vispārēji nozīmē kāda objekta atrašanos pirmajā vietā un tā priekšrocības attiecībā pret pārējiem. Jēzus (Mt 16,18-19) uztic Pēterim – pirmajam pāvestam – “atslēgu varu” un dod viņam primāta tiesības pār Baznīcu. “Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.”

No šīs rakstu vietas varam izsecināt:
1) Pēteris būs klints;
2) Pēteris saņems valstības atslēgas;
3) Pēteris saņem saistīšanas un atraisīšanas varu.

Bīskapu kolēģija un tās galva – pāvests

Kristus, ieceļot divpadsmit apustuļus, izveidoja kolēģiju, t.i., pastāvīgu kopību, un par tās galvu iecēla Pēteri, kuru izvēlējās no viņu vidus. Tāpat kā sv. Pēteris un citi apustuļi veido vienu apustuļu kolēģiju, tāpat arī Romas pāvests – Pētera pēctecis, un bīskapi – apustuļu pēcteči, veido vienu veselu kopību. Jāsaprot, ka pāvests ir bīskapu kolēģijas sastāvdaļa un vienlaicīgi viņš ir tās galva, vadītājs.

Nosaukdams Sīmani par Pēteri [aram. kefa - klints], Kungs vienīgi viņu darīja par Baznīcas klinti. Viņš uzticēja Pēterim Baznīcas atslēgas un iecēla viņu par ganu visam ganāmpulkam. Taču, bez šaubām, šis Pēterim uzticētais uzdevums atraisīt un saistīt tika dots arī apustuļu kolēģijai, kas ir vienota ar savu vadītāju. Šis Pētera un pārējo apustuļu pastorālais uzdevums pieder pie Baznīcas pamatiem. To turpina veikt bīskapi, kuru vidū pāvestam ir pirmā vieta.

Pāvests vienlaicīgi ir gan Romas bīskaps un Pētera pēctecis, gan visas Universālās, Katoliskās Baznīcas galva. Viņš ir pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos. Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot. Tomēr, kā uzsver Kanoniskais likums, “pāvests sava augstākā Baznīcas ganītāja uzdevuma izpildē ir vienmēr savienots kopībā ar pārējiem bīskapiem un pat ar visu Baznīcu” (KTK 333, 2).

Bīskapu kolēģijai ir autoritāte vienīgi tad, ja tā ir vienota ar Romas pāvestu kā tās vadītāju. Šī kolēģija kā tāda arī ir augstākās un pilnīgās varas pār Baznīcu nesēja, tomēr šo varu tā var pielietot vienīgi ar Romas pāvesta piekrišanu. Bez pāvesta bīskapu kolēģija neko nevar nolemt. Bīskapu kolēģija savu varu pār visu Baznīcu svinīgā veidā īsteno vispārējā koncilā, kuru Pētera pēctecis to kā tādu ir apstiprinājis. Pēdējais Ekumēniskais koncils norisinājās Vatikānā, no 1962. – 1965. gadam.

Pāvests ir arī 1929. gadā dibinātās Vatikāna valsts galva. Balstoties uz Laterāna paktiem, pāvestam piemīt likumdošanas, tiesu un izpildvara. Pāvests šo varu realizē caur Romas tribunāliem un komisijām. Baznīcā pāvests savu varu realizē caur kongregācijām un citām institūcijām. Pāvestam ir pilnīga vara pār garīdzniekiem un ticīgajiem. Dieva tautu pāvests uzrunā caur dažāda līmeņa gana rakstiem (uzskaitu svarīguma kārtībā): encikliskā vēstule, apustuliskais pamudinājums, encikliskā epistula, apustuliskā epistula. Tad seko akti, kuriem ir juridiski – organizatoriska daba: dekretālā vēstule, apustuliskā konstitūcija “Urbi et orbi”, apustuliskā vēstule “Motu proprio”, apustuliskā konstitūcija (vienkāršā), apustuliskā vēstule, utt.

Pāvesta nemaldība realizējas tikai tad, kad pāvests svinīgi “ex catedra” pasludina kādu patiesību ticības un tikumības lietās.

Pr. Ilmārs Tolstovs. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2013. gada 23. februārī