Šodienas datums: 15.12.2019  |  Vārda dienas: Jana, Johanna, Hanna

Ziņas

Bīskaps Pavlovskis jaunajā mācību gadā mudina ieguldīt pūles skolēnu audzināšanā

6.septembris, 2019, 19:59

Svētdien, 1. septembrī, Ilūkstes katoļu draudzi apmeklēja Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis. Jau vairākus gadus bīskaps šo draudzi apmeklē vasaras beigās vai jaunā mācību gada sākumā, dalot Iestiprināšanas sakramentu, kā arī dodot svētību visiem skolēniem, skolotājiem un skolas darbiniekiem jaunajā mācību gadā. Šoreiz daudzi skolēni baznīcā bija ieradušies ar skolas somām, lai pasvētīti tiktu arī mācību piederumi.

Bīskaps savu uzrunu veltīja pārdomām par lepnību, atsaucoties uz šīs dienas Svēto Rakstu lasījumiem. E. Pavlovskis skaidroja, ka lepnība ir ļoti sena slimība, par kuru tiek runāts jau Vecajā Derībā. Tā joprojām nav izskausta, pret to nevar iegūt poti. Var vienīgi lūgt, lai Debesu Ārsts palīdz no tās atbrīvoties.

Lepnība izpaužas kā alkatība, kad cilvēks grib būt bagāts, grib parādīties citu priekšā. Lepns „cilvēks cenšas, lai viņam nebūtu blakus neviena tāda, kurš ir pārāks par viņu, jo tad viņš noplok. Mēģina būt starp mazākajiem, nabadzīgākajiem un dara labu tikai, lai sevi parādītu”. Tāpat bīskaps skaidroja, ka lepns cilvēks var ieņemt pēdējo vietu, par kuru Kristus stāsta līdzībā,  bet tikai lai censtos parādīt citiem – lūk, cik es esmu pazemīgs, jo nedodos pirmajā vietā.

„Ja ģimenē ir tāds vīrs, cieš bērni, cieš māte, sieva. [...] Tāds cilvēks stāsta saviem kolēģiem, kaimiņiem, citiem cilvēkiem, cik viņam grūti ar sievu. Viņš prot iestāstīt arī bērniem, ka viņu māte ir neattīstīta. Slikti, ja tāds cilvēks kļūst par vadītāju,” savās pārdomās dalījās E. Pavlovskis. Tādi var būt arī garīdznieki, bīskapi, klostera ļaudis, jo šīs slimība nešķiro un pasaulē ir ienākusi līdz ar pirmdzimto grēku.

Turklāt nelaimīgā kārtā mēs esam spējīgi šo slimību saskatīt citos, bet ne sevī. „Lai katrs ieskatāmies sevī, vai paši neesam augstprāši? [...] Un kā lai no tās tiek vaļā? Bez Dieva žēlastības to nevaram. [...] Ir vajadzīga Dieva gaisma. Jālūdz Svētais Gars, lai apgaismo ne tika manu sievu, vīru, priekšnieku, kaimiņus, valdību, prezidentu, bet arī mani. Lai man būtu Svētā Gara gaisma. Lai man šīs gaismas būtu vairāk!” sacīja bīskaps. Tāpat viņš norādīja, ka ir labi sekot citu padomam un paraugam. Viens no tādiem mums ir Jaunava Marija, kura, tiekot izvēlēta par Dieva māti, un pēc sarunas ar eņģeli neuzvedās augstprātīgi, bet gan atzina sevi par kalponi. Viņa sacīja: „Lai notiek pēc tava, nevis mana prāta!”

Bīskaps aicināja sekot viņas piemēram, kā arī nebūt ne tikai augstprāšiem, kuri cenšas pēc pirmajām vietām, un viltus lepnībā netiekties pēc pēdējās vietas, bet gan censties ieņemt savu vietu, tādā veidā kalpojot savam tuvākajam, ģimenei, tautai un cilvēcei.

Dievkalpojuma noslēgumā, pirms svētības došanas skolēniem un skolotājiem, E. Pavlovskis atzina,  ka gandrīz jebkurš cilvēks kaut kādā veidā ir saistīts ar skolu – kāds ir skolēns, cits skolā strādā, cits ir vecāks vai vecvecāks, tāpēc „aicinu uz lūgšanu jaunajā mācību gadā visus”.  Lūgties par bērniem, par skolotājiem, skolotāji, lai lūdzas par saviem skolēniem, īpaši tiem, kuriem mācības sagādā grūtības, arī par tiem, kas ir „huligāni”, nevienu nenorakstot, „jo labi cilvēki var izaugt arī no viņiem”.

Bīskaps uzsvēra, ka vēl būtiskāka par zināšanu nodošanu ir audzināšana. Tā sākas mājās, bet audzinātāji ir arī skolotāji.  Viņš sacīja: „Ja zināšanas nonāk ļauna cilvēka rokās, tad tāds cilvēks nodara ļaunu gan sev, gan visai sabiedrībai. Tieši gudri cilvēki izdara lielas nelaimes. Tāpēc jālūdzas un jāaudzina, lai zināšanas nokļūst labu cilvēku rokās!”

LRKB IC; Foto: Oļegs Bogdanovičs