Šodienas datums: 14.12.2018  |  Vārda dienas: 

Ziņas

Francis Trasuns – personība, no kuras dzīves vērts mācīties

21.May, 2014, 14:31

16. maijā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, piemiņas brīdī pie katedrāles ārējās sienas un vēlāk Saeimas nama Sarkanajā zālē norisinājās ļoti piesātināta Franča Trasuna 150 gadu jubilejai veltīta programma. Tajā tika atklāta šī izcilā, 19.gs. un 20.gs. mijā dzīvojošā garīdznieka, tautas atmodas darbinieka, politiķa un literāta personība un nozīmīgais devums, jo īpaši tajā, ka Latgale tagad ir Latvijas sastāvdaļa un pieder Rietumeiropas kultūras telpai.

Ekskomunika nebija kanoniski pamatota

Svinības sākās ar Svēto Misi, kurā sprediķi teica kardināls Jānis Pujats. Viņš pauda prieku par to, ka 1998. gadā izdevās atrisināt sen sasāpējuši problēmu un atjaunot F. Trasuna labo vārdu. „Par to īpaši jāpateicas svētajam pāvestam Jānim Pāvilam II, kurš uz mūsu lūgumu ātri atsaucās un lika to izskatīt ārpus kārtas. To es uztveru kā īpašu draudzības zīmi pret mums, latviešiem. Runājot par F. Trasunu, jāsaka, ka reti atradīsies priesteris ar tik raženu darbību gan savas tautas, gan Baznīcas labā. Tāpēc jo skaudrāk ticīgā tauta pārdzīvoja viņa atšķiršanu no ticīgo saimes."

Sprediķī viņš turpināja šķetināt, kā vispār varēja notikt tas, ka F. Trasuns tika ekskomunicēts. „Konfliktiem mēdz būt dažādi iemesli, kā arī šajā gadījumā. Te varbūt sadūrās raksturu stūrainība, bet (..) būtībā šī priestera atšķiršana no ticīgo kopības bija politisku motīvu iespaidota, ko atzīst arī Vatikāna iestādes. Tātad ekskomunika nebija kanoniski pamatota. Savā aizstāvības rakstā priesteris Trasuns rakstīja: „Es neatrodu pie sevis nekādu noziegumu pret ticību, tikumību vai Baznīcas vai Svētā Krēsla autoritāti. Vēl vairāk, es esmu atklāti visu priekšā aizstāvējis ticību un Baznīcu gan mutiski parlamentā, gan rakstiski." Sējumi, kuros apkopoti viņa raksti, ir dokumentāls apliecinājums viņa teiktajam. Aizstāvot sevi, viņš vēl citēja izvilkumu no 1925. gada 5. augusta avīzes „Zemnīka Bolss". Tur viņš rakstīja: „Arhibīskaps ir likumīgais mūsu priekšnieks un, kamēr nav dots cits, es nevaru viņa autoritāti atmest. Tāpat kā es nevaru tēva autoritāti atmest, pat ja viņš būtu netaisnīgs." Ievērojot to, ko viņš raksta jau no pienākumiem atstādināts, es teiktu, ka tā ir ļoti disciplinēta un priesteriska nostāja. Pēc ekskomunikas pats Francis lūdza pārskatīt viņa lietu, taču pēc dažiem mēnešiem viņa dzīves pavediens negaidīti pārtrūka.

(..) Viņi [Trasuns un arhibīskaps Antonijs Springovičs] Dieva priekšā sen ir samierināti. Taču reabilitācija no Baznīcas puses pielika punktu virs zemes šai ilgi aizkavētai lietai. Attiecībā uz arhibīskapu - viņš 1951. gadā mani iesvētīja par priesteri un manā skatījumā bija dziļi ticīgs vīrs, taču, objektīvi ņemot, Trasuna lietā viņš bija kļūdījies. Tā ir sagadījies, ka es biju pirmais pēc viņa arhibīskapa kārtā un mana priekšteča lietu man nācās caurlūkot. Tāpēc arī bijušā arhibīskapa vārdā un Baznīcas vārdā 1998. gada 30. septembrī es publiski atvainojos visiem tiem, kurus bija skārusi F. Trasuna lieta. Un viss notikušais bez šaubām jāsaliek Labā Dieva rokās, lūdzot, Dievs, piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem."

Izpildot nepieciešamību atjaunot vēsturisko taisnīgumu

Pēc Svētās Mises pie Franča Trasuna bareljefa, kas atrodas pie Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles sienas ar skatu uz Saeimas namu, notika piemiņas brīdis. Kā pirmajam vārdu deva Rīgas arhibīskapam Zbigņeva Stankevičam, kas pauda pārliecību, ka pirmkārt šī pasākuma uzdevums ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu. „Jo tad, kad es lasīju par priestera Trasuna dzīves gājumu un par tām peripetijām, kurām viņš gāja cauri, tad man gluži vienkārši acīs saskrēja asaras, sirds sažņaudzās un vārda tiešā nozīmē gribējās raudāt. Viņš bija savas zemes patriots, ticīgs, iestājās par vērtībām, ticību, savu zemi un valodu, bet piedzīvoju lielu neizpratni no tiem, kuri bija viņa paša tuvākie, kuriem vajadzētu viņu atbalstīt."

Z. Stankevičs vilka paralēles ar Jēzus vārdiem: „Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas ir sūtīti, cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus kā putns pulcina savus mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt." Viņš atzina, ka Dievs F. Trasunam bija devis žēlastību un bagātīgi apbruņojis tai misijai, kas viņam bija paredzēta, taču Baznīcas vadība un augstākā garīdzniecība šo žēlastību neatpazina. Tā vietā, lai viņu atbalstītu un ar visu sirdi strādātu kopā ar viņu, sākās iekšējas nesaskaņas, pretestība un F.Trasuns tika pakāpeniski stumts laukā.

Arī Z. Stankevičs kā Baznīcas pārstāvis un A. Springoviča pēctecis lūdza piedošanu viņa un Baznīcas vārdā visiem tiem, kuri tika ievainoti caur šo metropolīta lēmumu. „Vēlos izteikt dziļu nožēlu par to netaisnību, kas viņam tika nodarīta. (..) Savas kļūdas vai priekšgājēju kļūdas ir jāatzīst un jācenšas labot. Un tā ir mācība uz priekšdienām, būt ļoti uzmanīgiem ar tāda veida soļiem," atzina Z. Stankevičs. Viņš pauda cerību, ka ar to ir pielikts punkts šai rētai, kas ilgus gadu desmitus ir pūžņojusi. Tagad „jāaktualizē F. Trasuna mantojums, dzīves gājums, mācība, kas izriet no visas viņa darbības, lai tā nes svētību Latvijai turpmāk".

Arhibīskapa uzaicināts, piedošanu garīdznieku vārdā lūdza ģenerālvikārs pr. Andris Kravalis, kurš savā uzrunā uzsvēra F. Trasuna nopelnus tajā, ka Marijas Magdalēnas baznīca atkal kļuva par katoļu dievnamu. A. Kravalis teica: „Visu garīdznieku vārdā gribu lūgt piedošanu par neizpratni, nezināšanu, intrigām, iecietīgas mīlestības trūkumu. Vēlos lūgt piedošanu, ka kā priesteris netika saprasts, pieņemts. Arī par tiem, kas apsūdzēja viņu, darīja daudz, lai viņu nomelnotu, lai izstumtu no priesterības. Kungs, Tu esi teicis: „Esiet žēlsirdīgi un jums tiks dota žēlsirdība." Tāpēc esi žēlīgs mūsu kļūdām, piedod mūsu vainas, to lūdzam caur Kristu mūsu Kungu."

Francis Trasuns ir vairāk nekā izcila Latgales personība

Dzejniece Anna Rancāne uzsvēra, ka F. Trasuns ir ne tikai Latgales, bet visas latviešu tautas mēroga personība. Jau 1907. gadā, kas bija desmit gadus pirms vēsturiskā Latgales kongresa un 11 gadus pirms Latvijas valsts izveidošanas, F. Trasuns bija rakstījis: „Ko darīsim labu, to darīsim visai tautai. Un tad pats no sevis sabruks tas mūris, kas gadu desmitus un simtus mūs ir šķīris... Tauta esam mēs, vidzemnieki, mēs, cēsinieki, mēs, latgalieši. Bet tauta mēs esam visi latvieši kopā." A. Rancāne norādīja, ka diemžēl vēstures grāmatas ir pārāk maz informācijas par Latgales kultūras un politikas darbiniekiem, tostarp arī par F. Trasunu. „Kas būtu Latgale bez Franča Trasuna? Bet vēl vairāk, kas būtu Latvija bez Franča Trasuna?" retoriski jautāja dzejniece.

Kā pēdējais piemiņas brīdī uzstājās kinorežisors Jānis Streičs. Viņš atsaucās uz iepriekšējo runātāju citētajiem Jāņa Čakstes vārdiem, ka F. Trasuns ielika mātes Latvijas rokā trešo zvaigzni. Bet viņš aicināja F. Trasunu novērtēt augstāk. „Mūsu Ekselence bieži piemin šos vārdus dievišķais projekts, dievišķais nodoms. Manuprāt, viņš piepildīja šo dievišķo nodomu par Latviju kā Dieva ieceri ar trim zvaigznēm. Tas ir Trasuna nopelns. Pirmais lielākais. Jo raugiet garā tas jau pastāvēja. Atcerieties latviešu strēlnieku zīmotnītes, tur jau ir trīs zvaigznes. Šis dievišķais nodoms, dievišķais projekts, ko viņš īstenoja. Otrkārt, Trasuns pievienoja Latgali Eiropai. Tas ir būtiskais, svarīgais šodien. Arī politiski. Trasuns pievienoja Latgali Eiropai, jo pārējie divi novadi bija daudz vairāk vienoti ar Eiropas domāšanas veidu, ar Eiropeisko garu, rīcību un darbību. (..) Latgalē Eiropas garu uzturēja katoļu Baznīca. Tā kā nabas saite, kas saturēja Latgali kā Latvijas daļu. Trasuns bija tas bērns, kas no šīs nabas saites piedzima, lai īstenotu Dieva plānu par vienotu Latviju Eiropā, kāda tā tagad ir. Tādēļ es lūdzu tādā līmenī novērtēt šo viņa mūža devumu."

Seminārā padziļina skatu uz Trasuna personību un mūža devumu

Pasākuma programmas trešā daļa bija kultūrizglītojošs seminārs „Franča Trasuna personība un mūža devums". To atklāja Saeimas deputātes un vienas no šī pasākuma organizatores Līvijas Plavinskas, kardināla J. Pujata un arhibīskapa Z. Stankeviča uzrunas. Sekoja vēsturnieces Ineses Runces referāts par tēmu „Francis Trasuns - garīdznieks un publicists", vēsturnieks Vladislavs Malahovskis runāja par F. Trasunu kā politiķi, bet filoloģe Lidija Leikuma aplūkoja F. Trasuna valodniecisko darbību. Ar F. Trasuna devumu latgaliešu folkloras apzināšanā iepazīstināja filoloģe Angelika Juško-Štekele, Saeimas deputāte, filoloģijas doktore Janīne Kursīte-Pakule referēja par tēmu „Latgale Latvijas valstī", bet noslēgumā bija rakstnieces Ingas Ābeles uzruna „Francis Trasuns romānā „Klūgu mūks"". Uzrunas ir plānots apkopot un izdot speciālā zinātniskā rakstu krājumā, kā arī daļa no tām būs publicētas laikraksta „Katoļu Baznīcas Vēstnesis" rubrikā „Francim Trasunam - 150". I. Runces raksts būs lasāms jau jaunākajā laikraksta numurā, kas iznāks 24. maijā.

Noslēdzot savu uzrunu šai seminārā, Z. Stankevičs teica: „Trasuna dzīve ir ļoti pamācoša - gan mums garīdzniekiem, gan arī politiķiem un ikvienam, kurš domā par Latviju ilgtermiņā. Es domāju, no viņa mēs ļoti daudz vēl varēsim smelties un šis nav pēdējais pasākums, kas ir veltīts viņa mantojuma analīzei." Lai šie vārdi kalpo iedvesmai mums visiem par F. Trasunu uzzināt vairāk.

LRKB IC