Šodienas datums: 28.01.2020  |  Vārda dienas: Spodris, Kārlis

Ziņas

Klusums un vārds: evaņģelizācijas ceļš

27.janvāris, 2012, 13:05

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 46. Pasaules Sociālās komunikācijas dienai

Dārgie brāļi un māsas,

Tuvojoties 2012. gada Pasaules Sociālās komunikācijas dienai, es vēlētos dalīties pārdomās par aspektu, kam, neraugoties uz tā svarīgumu, savstarpējās komunikācijas procesā bieži netiek pievērsta uzmanība. Tas ietver attiecības starp klusumu un vārdu, kuru svarīgumu šodien ir īpaši jāuzsver. Lai starp cilvēkiem veidotos patiess dialogs un dziļa tuvība, šiem diviem komunikācijas aspektiem jābūt līdzsvarā, nomainot un papildinot vienam otru. Kad vārds un klusums kļūst savstarpēji izslēdzoši, komunikācija pārtrūkst vai nu tāpēc, ka tā izraisa apjukumu, vai arī tāpēc, ka tajā gluži pretēji rodas atsalums; bet, kad tie viens otru papildina, komunikācija iegūst vērtību un nozīmi.

Klusums ir neatņemama komunikācijas daļa un ļauj nobriest saturam. Klusumā mēs labāk spējam ieklausīties paši sevī un sevi saprast; dzimst idejas un domas iegūst dziļumu; mēs skaidrāk saprotam, kas ir tas, ko gribam pateikt un ko sagaidām no citiem; un mēs izvēlamies, kā izteikties. Apklustot mēs ļaujam otram cilvēkam runāt, izpausties; un mēs izvairāmies no pieķeršanās tikai saviem vārdiem un idejām, neļaujot citiem tās pārbaudīt. Tādējādi rodas telpa, kurā cilvēki viens otrā var ieklausīties un kļūst iespējamas dziļākas savstarpējās attiecības. Tieši klusumā mēs, piemēram, bieži novērojam vispatiesāko komunikāciju, kas norisinās starp cilvēkiem, kas ir iemīlējušies: žesti, mīmika un ķermeņa valoda ir zīmes, ar kurām viņi atklāj sevi viens otram. Klusumā tiek komunicēts prieks, raizes un ciešanas, un tieši tajā tās rod īpaši intensīvu izpausmes formu. Klusums ļauj notikt pat vēl aktīvākai komunikācijai, kurā nepieciešama spēja just un klausīties un kas bieži atklāj attiecību patieso mēru un būtību. Vēstījumu un informācijas pārpilnībā klusums kļūst nepieciešams, lai mēs spētu izšķirt, kas ir svarīgs un kas mazsvarīgs vai sekundārs. Dziļākas pārdomas mums palīdz atklāt saistību starp notikumiem, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet nesaistīti, izvērtēt, analizēt vēstījumus; saturīgu un būtisku domu apmaiņa kļūst iespējama, ļaujot rasties autentiskām kopīgām zināšanām. Lai tas notiktu, ir nepieciešams veidot atbilstošu vidi, sava veida „eko sistēmu", kas uztur īsto līdzsvaru starp klusumu, vārdiem, attēliem un skaņām.

Komunikācijas procesa dinamiku mūsdienās lielā mērā rosina jautājumu un atbilžu meklēšana. Meklēšanas rīki un sociālie tīkli ir kļuvuši par komunikācijas sākuma punktu daudziem cilvēkiem, kas meklē padomu, idejas, informāciju un atbildes. Šobrīd internets daudz lielākā mērā nekā jebkad iepriekš kļūst par jautājumu un atbilžu forumu. Vēl vairāk - mūsdienu cilvēks bieži tiek bombardēts ar atbildēm uz jautājumiem, kurus nekad sev nav uzdevis, vai vajadzībām, kuras iepriekš nav apzinājies. Lai atpazītu un koncentrētos uz patiesi svarīgiem jautājumiem, ļoti vērtīgs ir klusums, kas dod mums iespēju izdarīt pareizu izvēli apstākļos, kad saņemto impulsu un datu apjoms ir pārlieku liels. Sarežģītajā un daudzveidīgajā komunikācijas pasaulē daudzi cilvēki tomēr ieinteresējas arī par svarīgākajiem eksistenciālajiem jautājumiem: Kas es esmu? Ko es varu zināt? Kas man būtu jādara? Uz ko es varu cerēt? Svarīgi ir pieņemt personas, kas uzdod šos jautājumus, un atvērties iespējai veidot dziļu dialogu, kas ietver vārdus un savstarpēju domu apmaiņu, bet arī aicina uz klusām pārdomām, kas reizēm ir daiļrunīgākas nekā steidzīga atbilde, un ļauj meklētājiem ielūkoties savas būtības dziļumos un uzsākt ceļu, kas ved uz zināšanām, ko Dievs ir ierakstījis cilvēku sirdīs.

Visbeidzot, šī pastāvīgā jautājumu plūsma norāda uz nemieru cilvēkā, kurš nebeidz meklēt vairāk vai mazāk svarīgas patiesības, kas var dot jēgu un cerību viņa dzīvei. Vīrieši un sievietes nespēj samierināties tikai ar virspusēju un nekritisku skeptisku viedokļu apmaiņu un dalīšanos dzīves pieredzē - mēs visi meklējam patiesību un vairāk nekā jebkad iepriekš mums visiem ir šīs dziļās ilgas: "Apmainoties ar informāciju, cilvēki vienlaikus dalās ar kaut ko no sevis, atspoguļo savu pasaules uzskatu, pauž savas cerības un ideālus." (Vēstījums 2011. gada Pasaules sociālās komunikācijas dienā)

Būtu jāpievērš uzmanība dažādajiem tīmekļa vietņu, aplikāciju un sociālo tīklu veidiem, kas var palīdzēt mūsdienu cilvēkiem rast laiku pārdomām un autentisku jautājumu uzdošanai, kā arī rast telpu klusumam, iespējai lūgties, meditēt vai dalīties ar Dieva Vārdu. Kodolīgās frāzēs, kas bieži nav garākas par Bībeles pantu, ir iespējams izteikt dziļas domas, ja vien sarunas dalībnieki pret savas iekšējās dzīves kopšanu neizturas ar nevērību. Nav nekāds pārsteigums, ka dažādas reliģiskās tradīcijas vienatni un klusumu uzskata par priviliģētiem stāvokļiem, kuros cilvēki var no jauna atklāt sevi un Patiesību, kas piešķir jēgu visām lietām. Bibliskās atklāsmes Dievs runā arī bez vārdiem: "Kā to parāda Kristus krusts, Dievs runā arī ar klusumu. Dieva klusēšana, visvarenā Tēva atstātības pieredze ir izšķirošais posms Dieva Dēla, iemiesotā Vārda, zemes dzīvē... Tad, kad Dieva vārds neskan, turpina runāt Dieva klusēšana. Šajos tumsas brīžos Viņš runā caur Savas klusēšanas noslēpumu." (Verbum Domini, 21) Dieva mīlestība, izdzīvota līdz došanas augstākajam mēram, runā Krusta klusumā. Pēc Kristus nāves uz zemes valda liels klusums, un Lielajā Sestdienā, kad "Karalis guļ" un „Dievs aizmiga miesā, lai dotos meklēt tos, kas guļ jau gadsimtiem ilgi" (sal. Liturģiskie lasījumi, Lielā Sestdiena), atskan Dieva balss, piepildīta ar mīlestību uz cilvēci.

Ja Dievs runā uz mums pat klusumā, mēs savukārt atklājam iespēju klusumā runāt ar Dievu un par Dievu. "Mums vajadzīgs klusums, kas kļūst par kontemplāciju, kas ievada Dieva klusumā un aizved mūs tur, kur Vārds, pestījošais Vārds, ir dzimis" (Homīlija, Starptautiskās teoloģiskās komisijas plenārsēdes noslēguma Svētā Mise, 2006. gada 6. oktobris). Runājot par Dieva lielumu, mūsu valoda vienmēr izrādās neatbilstoša, un tādējādi rodas telpa klusai kontemplācijai. No šīs kontemplācijas ar visu savu iekšējo spēku dzimst pamudinājums uz misiju, steidzama nepieciešamība "pasludināt to, ko esam redzējuši un dzirdējuši," lai visi var būt sadraudzībā ar Dievu (1 Jņ 1, 3). Klusa kontemplācija mūs iegremdē Mīlestības avotā, kas mūs mudina doties pie saviem tuvākajiem, lai mēs sajustu viņu ciešanas un dāvātu viņiem Kristus gaismu, nestu Viņa dzīvības vēsti un Viņa mīlestības pilnības pestījošo dāvanu.

Klusā kontemplācijā mūžīgais Vārds, caur kuru tika radīta visa pasaule, tad kļūst vairāk nekā jebkad spēcīgi klātesošs un mēs apjaušam pestīšanas plānu, ko Dievs vēstures gaitā īsteno caur vārdiem un darbiem. Kā mums atgādina Vatikāna Otrais koncils, dievišķā atklāsme piepildās „darbos un vārdos, kas ir iekšēji vienoti: Dieva veiktie darbi pestīšanas vēsturē parāda un apliecina vārdos izteikto mācību un realitāti, kamēr vārdi liecina par darbiem un izskaidro tajos ietverto noslēpumu" (Dei Verbum, 2). Šis pestīšanas plāns kulmināciju sasniedz Jēzus no Nācaretes personā, visas atklāsmes starpniekā un pilnībā. Viņš mums ir darījis zināmu Dieva Tēva patieso seju un ar savu krustu un augšāmcelšanos mūs ir izglābis no grēka verdzības un nāves, un ievedis Dieva bērnu brīvībā. Fundamentālais jautājums par cilvēka eksistences jēgu Kristus noslēpumā rod atbildi, kas nes mieru nemierīgajai cilvēka sirdij. Baznīcas misija sakņojas šajā noslēpumā; un šis noslēpums ir tas, kas mudina kristiešus kļūt par cerības un pestīšanas vēstnešiem, tās mīlestības lieciniekiem, kas vairo cilvēka cieņu un ceļ taisnīgumu un mieru.

Vārds un klusums: mācīties komunicēt nozīmē mācīties klausīties un kontemplēt, kā arī runāt. Tas ir īpaši svarīgi tiem, kas ir iesaistīti evaņģelizācijas uzdevuma veikšanā: gan klusums, gan vārds ir būtiski un neatņemami elementi Baznīcas sociālajā komunikācijā, kas tiek īstenota ar mērķi mūsdienu pasaulē no jauna pasludināt Kristu. Marijai, kura klusumā "klausās Vārdu un liek tam uzplaukt" (Privāta lūgšana Svētajā Mājā, Loreto, 2007. gada 1. septembrī), es uzticu visu evaņģelizācijas darbu, ko Baznīca veic, izmantojot sociālās komunikācijas līdzekļus.

Vatikānā, 2012. gada 24. janvārī, Svētā Franciska no Sales svētkos

Benedictus PP XVI