Šodienas datums: 27.06.2017  |  Vārda dienas: Malvīne, Malvis

Ziņas

Kristus upuris ievieš revolūciju cilvēka attiecībās ar Dievu

13.aprīlis, 2017, 19:23

Lielās Ceturtdienas Svētajā Misē Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs sprediķī izvēlējās pārdomāt upura jēdzienu. Viņš teica:

„Šajā vakarā mēs pieminam konkrētu notikumu, kas bija apmēram pirms 2000 gadiem, kur Jēzus mazgāja saviem mācekļiem kājas un pēc tam veica kādu noslēpumainu darbību. Viņš paņēma maizi, lauza un teica: „Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums tiks atdota, to dariet manai piemiņai.” Un tad Viņš ņēma biķeri, arī svētīja to un teica: „Ņemiet un dzeriet, tās ir manas asinis, kas par jums tiks izlietas, dariet to manai piemiņai.” It kā ļoti vienkāršas darbības, bet tie vārdi – neizmērojami dziļi un kaut kādā ziņā pat nesaprotami.

Līdz galam šo noslēpumu nekad nesapratīsim, vismaz šeit uz zemes. Vispareizāk būtu klusēt, bet klusēšana būtu maz saprotama, tāpēc jācenšas kaut ko tomēr pateikt par šo tēmu.

Tātad upuris. Pirmajā lasījumā dzirdējām, ka Izredzētajai tautai pirms iziešanas no Ēģiptes bija likts sagatavot un nokaut jēru. Jērs bija kā upuris, ar kura asinīm vajadzēja apslacīt durvju palodas un māju sliekšņus.

Upuris ir pazīstams visās pasaules reliģijās. Kāpēc cilvēks saliek upurus? Tā ir tāda eksistenciāla reālitāte. No vienas puses, cilvēki visos laikos ticēja dievībām, dievišķās realitātes eksistencei, no otras puses, apzinājās, ka nav pilnīgi, ka dara kaut ko, kas dievības priekšā nav labi, ka ikvienā ir kaut kāds traips. Cilvēki gribēja dievību priekšā attaisnoties, notīrīt no sevis to traipu un tādēļ lika upuri. Upurēja jērus, aunus, kazas, teļus, ko nu kurais. Nabadzīgākie pāri ūbeļu, piemēram. Visāda veida upurus, ar kuriem mēģināja atpirkties no dievības dusmām, no atmaksas par to ļaunumu, ko ir darījuši. Tā tas turpinājās gadu tūkstošiem.

Bet jau caur pravieti Samuēlu Dievs pabrīdināja: „Es vēlos žēlsirdību, nevis upurus.” Praviešos arvien vairāk parādījās šis motīvs, ka ar teļu un āžu asinīm nav iespējams notīrīt savu sirdsapziņu, tikt vaļā no traipa, kas ir cilvēka dabā. Caur praviešiem nāca apsolījumi, ka pienāks brīdis, kad pats Dievs iejauksies šai procesā un darīs kaut ko jaunu, Viņš noslēgs Jaunu derību, kas vairs nebūs ar upura āža vai auna asinīm slacīta, kā tas bija pie Sinaja kalna, bet kaut kā citādāk.

Tad Jēzus, atsaucoties uz to visu, ko Viņa mācekļi zināja, kas Izredzētajai tautai bija labi pazīstams, saka: Te ir tā jaunā derība, ko Dievs caur praviešiem solīja, kura tiks noslēgta vairs nevis caur dzīvnieku upuriem, bet kaut kādā jaunā veidā. Viņš saka: „Manās asinīs tas tiks noslēgts.” Izlīguma vieta vairs nav ārējie upuri, bet Jēzus Kristus asinis un Viņa upurētā miesa, kas atdota pie krusta.

Tas ievieš veselu revolūciju cilvēka attiecībās ar Dievu. To mēs redzam arī Vēstulē ebrejiem, kur diezgan pamatīgi tiek izgaismots upura aspekts. Kur ir būtiskākais pavērsiens? Cilvēkam bija apziņa, ka caur vēršu un jēru asinīm es nevaru nomazgāt grēku no sevis. Katru gadu no jauna un jauna mēģināja, bet viss iet pa riņķi. Savukārt Jēzus Kristus asinīm ir spēks mūs mazgāt no grēka galīgi un neatgriezeniski, kā no grēka spitālības. (..) Un tas maina līdzšinējo cilvēka attiecību ar Dievu modeli. Nav vajadzīgi kaut kādi mēģinājumi atpirkties ārēji, bet ir svarīgi ieticēt, atvērties uz Jēzus Kristus upuri un ļaut, lai tas tevi pārklāj. (..)

Grēka cena ir nāve. Jēzus pieņēma šo nāvi uz sevi. Tas ir tas noslēpums, par ko pāvests Francisks saka, ka visa evaņģelizācija un kristīgā formācija nav nekas cits, kā arvien dziļāka kerigmas, šīs vēsts, ka Jēzus ir nomiris par mani, par ikvienu cilvēku un ka šajā upurī ir mana brīvība no grēka, mana attaisnošana, pieņemšana.

Tas pārsniedz mūsu racionālo spēju robežas. Teologi visos gadsimtos ir lauzījuši galvas, kā lai to racionāli paskaidro. (..) Bet neviens no tiem skaidrojumiem neizsmeļ pilnībā šo noslēpumu, jo tajā nepietiek ar prāta skaidrojumiem. Mūs tajā noslēpumā ieved ticība. (..) 

Šovakar mēs svinam noslēpumu noslēpumu. Tur ir apslēpti dzīvības avoti, mūsu svētuma atslēga. [Esam aicināti] ieiet, atvērties šim noslēpumam. „Tā ir mana miesa, kas tiek atdota jūsu dēļ. Tās ir manas asinis, kas tiek izlietas par jums.” Pieņemt ticībā, ka tā ir patiesība. Atvērties uz to un ļaut, lai tas sāk manī pulsēt! (..)”

LRKB IC