Šodienas datums: 15.12.2019  |  Vārda dienas: Jana, Johanna, Hanna

Ziņas

“Nebīstieties! Atveriet, plaši atveriet durvis Kristum!”

24.decembris, 2017, 22:30

Pāvesta Franciska sprediķis Ziemassvētku vigīlijas Misē 2017. gada 24. decembrī

Marija “dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, ietina Viņu autiņos un ielika silītē, jo tiem nebija vietas mājvietā” (Lk 2, 7). Ar šiem vienkāršajiem, bet skaidrajiem vārdiem Lūkass mūs aizved pie šīs svētās nakts paša kodola: Marija laida pasaulē, Marija deva mums gaismu. Tas ir vienkāršs stāsts, kas ļauj mums iegremdēties notikumā, kas uz visiem laikiem izmaina mūsu vēsturi. Tai naktī viss kļuva par cerības avotu.

Atgriezīsimies pie dažiem iepriekšējiem pantiem. Imperatora dekrēta dēļ Marija un Jāzeps bija spiesti doties prom. Viņiem nācās pamest savus cilvēkus, savu māju, savu zemi un doties ceļā, lai piedalītos tautas skaitīšanā. Šis ceļš jaunajam pārim, kas gaidīja bērnu, nebija ne ērts, ne arī viegls. Viņi bija spiesti pamest savu zemi. Viņu sirdis bija cerības pilnas un vērstas uz nākotni, jo pasaulē bija jānāk bērnam; turpretī viņu soļi bija ļoti nedroši un viņi jutās apdraudēti kā tādi, kam jāpamet mājas.

Un pēc tam viņiem bija jātiek galā varbūt ar pašu grūtāko, proti, viņi ieradās Betlēmē un piedzīvoja, ka šai zemē viņus neviens negaidīja, šai zemē viņiem nebija vietas.

Un tieši tur, šajā izaicinājuma kontekstā, Marija mums dāvāja Emanuēlu. Dieva Dēlam nācās piedzimt stallī, jo tautieši neatrada Viņam vietu. “Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma.” ( 1,11) Un tur… pilsētas tumsā, kur no tālienes atnākušajam svešiniekam nav ne rūmes, ne vietas; drūzmas pārņemtās pilsētas tumsā, pilsētas, kas, kā šoreiz liekas, grib sevi celt, pagriežot citiem muguru, tumsā iedegas Dieva maiguma revolucionārā dzirksts. Betlēmē pavērās maza sprauga tiem, kuri pazaudējuši savu zemi, tēviju, savus sapņus; un pat tiem, kurus ir pieveicis sevī noslēgtās dzīves izraisītais elpas trūkums.

Aiz Jāzepa un Marijas soļiem slēpjas daudzu jo daudzu cilvēku soļi. Mēs redzam veselu ģimeņu soļus, ģimeņu, kas šodien ir spiestas aizbraukt. Mēs redzam miljoniem cilvēku, kuri nevis izvēlas doties prom, bet ir spiesti to darīt un šķirties no saviem mīļajiem, jo tiek izraidīti no savas zemes. Daudzos gadījumos šāda aizbraukšana saistās ar lielām cerībām, ar gaišu skatu uz nākotni; taču attiecībā uz daudziem citiem aizbraukšanas gadījumiem var lietot vienu vienīgu vārdu, proti, izdzīvošana. Pārdzīvot kārtējos Herodus, kuriem nevainīgo asins izliešana savas varas uzspiešanai un savu bagātību raušanai nesagādā nekādas problēmas.

Marija un Jāzeps, kuriem nebija vietas, ir pirmie, kuri apskauj To, kas ierodas, lai izsniegtu mums visiem pilsonības dokumentu. To, kurš savā nabadzībā un niecībā nosoda [varenos] un atklāj, ka īstā vara pieder un patiesā brīvība piemīt tiem, kuri ar cieņu izturas pret visvājāko un sniedz tam viņa trauslumā savu palīdzību.

Tajā naktī, Tas, kuram nebija vietas, kur piedzimt, tiek pasludināts tiem, kuriem nebija vietas pie galdiem un pilsētas ielās. Šīs Labās Vēsts pirmie adresāti ir gani. Tie bija vīrieši un sievietes, kas sava darba dēļ bija spiesti dzīvot sabiedrības nomalēs. Viņi savas dzīves apstākļu dēļ un vietu, kurās bija spiesti uzturēties, dēļ nevarēja ievērot visus ar reliģisko šķīstīšanos saistītos rituālos priekšrakstus. Līdz ar to viņi tika uzskatīti par nešķīstiem. Viņus nodeva viņu ādas krāsa, apģērbs, smaka, runas veids un izcelsme. Viņos viss izraisīja neuzticēšanos. Tie bija vīrieši un sievietes, no kuriem vajadzēja turēties pa gabalu un baidīties; ticīgo vidū viņi tika uzskatīti par pagāniem, taisnīgo vidū – par grēciniekiem, pilsoņu vidū – par svešiniekiem. Viņiem – pagāniem, grēciniekiem un svešiniekiem – eņģelis sacīja: “Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku; kas notiks visiem ļaudīm; jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.” (Lk 2, 10)

Lūk, tas ir prieks, kurā mēs šajā naktī esam aicināti dalīties, kuru esam aicināti svinēt un pasludināt. Tas ir prieks, kādā Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā apskāva mūs – pagānus, grēciniekus un svešiniekus, un Viņš liek, lai arī mēs darām tāpat.

Šajā naktī ticība liek mums saskatīt, ka Dievs ir klātesošs visās tanīs situācijās, par kurām domājam, ka Viņa tur nav. Viņš ir klātesošs netaktiskā viesī un bieži vien nav atpazīstams; Viņš staigā pa mūsu pilsētām, mūsu kvartāliem, brauc mūsu autobusos, klauvē pie mūsu māju durvīm.

Un šī ticība liek mums atvēlēt vietu jaunai sociālai izdomai, nebaidīties izmēģināt jaunus socializēšanās veidus, lai nevienam nevajadzētu justies, it kā šai pasaulē nebūtu vietas. Ziemassvētki ir laiks, lai baiļu spēku pārveidotu mīlestības spēkā, lai to pārvērstu spēkā, kas dotu vaļu jaunai izdomai mīlestībā. Mīlestībā, kas nepierod pie netaisnīguma, it kā tas būtu normāli, bet kam pietiek drosmes, lai saspīlējumos un konfliktos kļūtu par “maizes namu”, par zemi, kurā valda viesmīlība. To mums atgādināja svētais Jānis Pāvils II. “Nebīstieties! Atveriet, plaši atveriet durvis Kristum!” (Pontifikāta sākuma Misē teiktā homīlija, 1978. gada 22. oktobris)

Betlēmes Bērnā Dievs iziet mums pretī, lai panāktu, ka mēs kļūstam par dzīves, kas ir ap mums, veidotājiem. Viņš atdod sevi, lai mēs ņemtu Viņu savās rokās, lai mēs Viņu paceltu augšā un apskautu; lai Viņā mēs nebaidītos ņemt savās rokās, piecelt un apskaut izslāpušo, svešinieku, atkailināto, slimo, cietumnieku (sal. Mt 25, 35-36). “Nebīstieties! Atveriet, plaši atveriet durvis Kristum!” Caur šo Bērnu Dievs aicina, lai mēs piepildītu sevi ar cerību. Viņš aicina mūs kļūt par nomodā esošiem sargiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri ir saļimuši zem vilšanās nastas, jo nācās daudzreiz atdurties pret aizslēgtām durvīm. Caur šo Bērnu Dievs mūsu padara par savas viesmīlības izrādītājiem.

Mazais Betlēmes Bērns, mēs, prieka par saņemto dāvanu aizkustināti, lūdzam Tevi, lai Tavas raudas pamodina mūs no mūsu vienaldzības, atver mums acis cietēju priekšā. Lai Tavs maigums palīdz mums kļūt iejūtīgiem un sajust, ka esam aicināti saskatīt Tevi visos tajos, kuri ierodas mūsu pilsētās, ieņem vietu mūsu vēsturē un ienāk mūsu dzīvē. Lai Tavs revolucionārais maigums pārliecina mūs un liek mums sajust to, ka esam aicināti uzņemties atbildību par savu ļaužu cerību un maigumu.