Šodienas datums: 25.05.2019  |  Vārda dienas: Junora, Anšlavs

Ziņas

Rīgas Domā arhibīskaps dod ceļa vārdus jaunajam palīgbīskapam Andrim Kravalim

4.May, 2019, 16:14

Šodien Rīgas Domā notiek jaunā Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa Andra Kravaļa konsekrācijas dievkalpojums. Svētās Mises laikā jauno bīskapu un klātesošos uzrunāja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Turpinājumā piedāvājam arhibīskapa sprediķa tekstu.

Dārgie dievkalpojuma dalībnieki, gan tie kas sapulcējušies šajā brīnišķīgajā baznīca, gan tie, kas piedalās ar radio, televīzijas un interneta starpniecību. Pirms brīža mēs dzirdējām Dieva iedvesmotos vārdus: Kunga Dieva Gars ir pār mani, jo Kungs ir mani svaidījis. Viņš mani sūtīja sludināt prieka vēsti lēnprātīgajiem, dziedināt satriektās sirdis...

Dārgais priesteri Andri, Kristus Tevi šodien vēlas, pateicoties Dieva tautas izteiktajam atbalstam un pāvesta lēmumam, sūtīt savā pļaujā ordinēta bīskapa statusā, lai Tu nestu cilvēkiem patiesības gaismu, atbrīvotu tos no nabadzības attiecībā uz patiesības iepazīšanu. Šāda veida nabadzība ir cilvēka īstais posts. Ikvienam ticīgajam ir uzticēta šī misija: nest visiem Labo vēsti, kas nav tikai vārdi, bet notikums: pats Dievs nācis mūsu vidū. Viņš ņem mūs pie rokas, uzņem pie sevis un šādi tiek dziedināta satriektā sirds.

Pat ja var likties, ka daudzi mūsdienās novēršas no Dieva un uzskata ticību par pagātnei piederošu, tomēr pastāv vēlme, lai būtu taisnība, mīlestība un miers; lai pārvarēta būtu nabadzība un ciešanas; lai cilvēki atrastu prieku. Šī vēlme ir klātesoša šodienas pasaulē, vēlme pēc izcilā, pēc labā. Mēs kā kristieši zinām, ka tā ir nostalģija pēc Atpestītāja, pēc paša Dieva, pat tur, kur viņš tiek noliegts.

Ne mēs paši saviem spēkiem, savām spējām sūtām strādniekus pļaujā. Vienīgi Dievs var sūtīt strādniekus savā laukā. Bet viņš vēlas sūtīt mūs šajā darbā caur mūsu lūgšanu durvīm, caur lūgšanu dzīvi. Tāpēc pateicībā par izsūtīšanu misijā varam vienlaicīgi arī lūgties: Kungs Jēzu, sūti strādniekus savā pļaujā! Debesu tēvs, atver sirdis uz Tavu sūtīto Dēlu Jēzu Kristu!

Bīskapa kā Jēzus Kristus priestera misija ir būt par strādnieku pasaules vēstures pļaujā. Viņa uzdevums ir dziedināt, atvērt pasauli Dieva vadībai, lai Dieva griba notiktu virs zemes, kā tas ir debesīs. Ar savu kalpošanu lai tu, priesteri Andri, mēs, bīskapi, un ticīgie, sadarbojamies Jēzus Kristus misijā, saņemot Svēto Garu, kuru Dievs viņam devis kā Mesijam, Dieva svaidītajam Dēlam.

Ganītāju darbu aprakstu varam atrast (Apd 2: 42): Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā. Te ir atrodami četri Baznīcas dzīves pamatelementi: apustuļu mācība, kopība, maizes laušana un lūgšanas. Šos elementus apvieno izteiciens „tie pastāvēja” (gr. proskasterountes): pie kristieša būtības pieder izturība, centība; tas ir būtiski darbam, ko veic ganītāji, strādnieki pie Kunga pļaujas. Gans nedrīkst būt kā niedre, kuru vējš pūš šurpu turpu, kā kalps sava laika garam. Īpaši gana darbā ir svarīgi būt bezbailīgam, drosmīgam, vērsties pret konkrētā brīža ievirzēm un kaprīzēm. Viņam nav jābūt par niedri, bet drīzāk par koku ar dziļām un stingrām saknēm. Tas nav tas pats, kas stīvums. Tikai pie stabilitātes ir arī izaugsme, pārveidojoties paklausībā patiesībai.

„Pastāvēt apustuļu mācībā” – tas nozīmē, ka ticībai ir konkrēts saturs. Tas nav nenoteikts garīgums, neskaidra transcendences izjūta. Dievs pasaules vēsturē ir darbojies un pats ir runājis. Viņš tiešām kaut ko ir darījis un teicis. Ticība vispirms, protams, ir sevis atdeve Dievam, tās ir dzīvas attiecības ar viņu. Bet Dievs, kam esam sevi uzticējuši, ir ar konkrētu vaigu un ir devis mums savu Vārdu. Varam paļauties uz viņa Vārda stabilitāti. Agrīnā Baznīca apustuļu mācību izteica tā sauktajā „ticības regulā” (regula fidei), kas būtībā ir ticības apliecība. Uz šī drošā un uzticamā pamata mēs, 21. gs. kristieši, varam celt savu ticības, savas dzīves māju (sal. Mt 7: 24 – 26) arī šodien. Un tomēr, ticības satura neatsaucamība (galīgums) un stabilitāte nenozīmē stīvumu. Jānis no Krusta ticības pasauli salīdzināja ar raktuvēm, kurās vienmēr atklājam jaunus dārgumus – tajās attīstās viena ticība, kas ir Dieva atzīšana Kristū. Kā Baznīcas gani, mēs dzīvojam pēc šīs ticības un šādi to sludinām kā Labo vēsti, kas iesakņo mūs Dieva mīlestībā.

Tālāk Baznīcas dzīves balsts ir kopība (koinonia). Pēc Vatikāna II koncila šis kļuva par centrālo jēdzienu teoloģijā un sludināšanā, jo tajā taču izpaužas visi kristieša esības un Baznīcas dzīves aspekti. Pirmo lielo kopības definīciju sniedz svētais evaņģēlists Jānis savas pirmās vēstules sākumā: „To, ko esam redzējuši un dzirdējuši, mēs pasludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums, un mūsu sadraudzība ar Tēvu un ar viņa Dēlu Jēzu Kristu.” (sal. 1 Jņ 1: 1 – 4) Dievs darīja sevi redzamu un uztveramu un šādi veidoja īstu kopību, kurā ienākam ar ticību un sadzīvi ar tiem, kas viņam pieskārās. Ar viņiem un caur viņiem mēs paši savā ziņā redzam un saskaramies ar Dievu, kas mums tuvojies. Šādi sasaistās horizontālais un vertikālais aspekts. Atrodoties kopībā ar apustuļiem, viņu ticībā, arī mēs esam kontaktā ar dzīvo Dievu.

Dārgais Andri, bīskaps kalpo, lai netiktu salauzta šī kopības saikne. Apustuliskā pēctecība, kurā ieej īpašā veidā kā bīskaps, nozīmē saglabāt kopību ar tiem, kas satikuši Kungu redzami un uztverami, un tā uztur mūsu vidū atvērtas debesis, Dieva klātbūtni. Tikai kopībā ar apustuļu pēctečiem esam arī kontaktā ar iemiesoto Dievu. Tikai pateicoties kopībai ar Dievu, kopībai ar Jēzu Kristu, šī liecinieku virkne paliek vienota. Bīskaps nekad nav viens, bet vienmēr tikai bīskapu kolēģijā. Un šai koleģialitātei pieder visas paaudzes, visu laiku dzīvā Baznīca. Bīskapam ir misija saglabāt šo katolisko kopību. Kungs lika svētajam Pēterim un viņa pēctečiem būt par šādas kopības centru, garantēt atrašanos visā apustuliskajā kopībā un tās ticībā. Bīskapa uzdevums ir darboties par labu kopībai ar visām vietām un laikiem, ticības kopībai, kas aptver debesis un zemi. Mums ir iespēja ar visu sirdi ik dienu piedzīvot kopību sakrālajā brīdī, kad Jēzus sevi atdod Svētajā komūnijā.

Un pārejam pie nākamā elementa. Emausa mācekļi pazina Kungu pie maizes laušanas. Vēl pirms tam Pēdējās vakariņās Jēzus ar maizes laušanu, dalot sevi, darīja sevi mūsu labā par maizi, paredzēja savu nāvi un augšāmcelšanos. Maizes laušana – svētā Euharistija - ir Baznīcas centrā, un tai jābūt centrā kristieša un priestera un bīskapa dzīvē. Tādā veidā Kungs dod mums sevi. Augšāmcēlies Kristus ienāk manī un vēlas pārveidot mani, ļauj ienākt dziļā kopībā ar viņu. Šādi viņš arī atver mani visiem citiem: mēs, daudzie, esam viena maize un viena miesa, saka svētais Pāvils (sal. 1 Kor 10: 17). Maizes laušana – tas arī izsaka dalīšanos, mīlestības nodošanu citiem. Sociālie aspekti, dalīšanās nav Euharistijas kulminācija, bet organiski izriet no tās. Apustuļu darbos taču teikts, ka visiem ticīgajiem viss bija kopīgs (Apd 2: 44). Ticībai vienmēr jāizpaužas mīlestībā un taisnībā vienam ar otru. Ticība iedvesmo sociālo praksi, un tā īstenojas dzīvē ar mīlestību.

Ceturtais Baznīcas balsts ir „lūgšanas” (Apd 2: 42). Lūkass droši vien domāja Jeruzalemes kopienas līdzdalību svētnīcas lūgšanās pēc ierastajām normām. Tas izceļ kaut ko svarīgu. Patiesa lūgšana ir ļoti personīga, caur to mēs dziļi sevī vienojamies ar Dievu. Lūgšanā mēs viņu meklējam, ar viņu komunicējam, viņam pateicamies, piedzīvojam prieku viņā. Tomēr mūsdienu cilvēkam ir svarīgi saprast, ka tā nekad nav vienkārši mana individuāla nodarbe bez saistības ar citiem. Lūgšana vienmēr būtiski ir arī lūgšana kā Dieva Tēva bērniem, kuriem Jēzus mācīja lūgties. Mēs vienīgi kopā gūstam patiesu pieeju pie Tēva. Tāpēc ne velti Jēzus, aicinot savus mācekļus iet un nest augļus, tūlīt arī min lūgšanu un viņu savstarpējo mīlestību. Tātad, no vienas puses, lūgšanai ir jākļūst aizvien personīgākai, dziļāk jāskar, jāpārņem mūs. Tomēr auglīgas lūgšanas nosacījums ir arī kopība, kurā ticīgie lūdzas Kristus Miesas vienotībā. Tāpēc, galu galā, lūgšana nav viena darbība starp citām, mana laika noteikts stūrītis. Lūgšana ir atbilde uz aicinājumu, kuru katrā Svētajā Misē dzirdam: „Uz augšu sirdis!” Tā ir mana pacelšanās Dieva augstumos. To skaisti komentē svētais Gregorijs Lielais. Viņš norāda, ka Jānis Kristītājs sauca Jēzu par „degošu un spožu gaismekli” (Jņ 5: 35) un turpina: „Tā ir dedzīga vēlme pēc debesīm, krāšņums caur vārdu. Lai noturētu sludināšanas vārdu patiesumu, jāsaglabā dzīves augstums.” (Hom in Ez 1, 11, 7) Šis augstums, dzīves augstais standarts, kas šodien tik būtisks liecībai par Jēzu Kristu, atrodams tikai tad, ja lūgšanā aizvien ļaujam viņam sevi tuvināt viņa augstumam.

„Dodies dziļumā un iemet savus tīklus zvejai” (Lk 5: 4), Jēzus teica Pēterim un viņa biedriem, kad aicināja kļūt par „cilvēku zvejniekiem”. Arī mēs esam sūtīti mest tīklus mūsdienu sabangotajā jūrā, lai tuvinātu cilvēkus Kristum, izvilktu tos, tā sakot, no sāļajiem nāves un tumsas ūdeņiem, kurus nepārņem debesu gaisma. Mums tos jāvelk dzīvības krastā, kopībā ar Jēzu Kristu. Svētais Hilārijs no Puatjē lūdzās, lai Dievs „pilda mūsu ticības un apliecības neattītās buras ar sava Gara dvesmu un virza mani uz priekšu pa sludināšanas ceļu” (De Trinitate I, 37). Dārgie brāļi un māsas ticībā, lūgsimies, lai Dievs patiešām izvērš šodien jaunā bīskapa Andra, kā arī mūsu, bīskapu, priesteru, diakonu, konsekrēto personu, visu dzīves kārtu personu, dvēseļu buras, ticības, cerības un mīlestības buras, lai tās piepildās ar Svētā Gara vēju un palīdz mums kļūt par cilvēku zvejniekiem mūslaiku okeānā. Āmen.

LRKB IC