Šodienas datums: 17.01.2020  |  Vārda dienas: Tenis, Dravis

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vizitācija Rīgas Sv. Alberta draudzē

19.novembris, 2014, 11:19

Svētdien, 16. novembrī, Rīgas Sv. Alberta baznīcā tika atzīmēti baznīcas aizbildņa svētā Alberta Lielā svētki. Alberts Lielais dzīves laikā ir sevi parādījis kā ļoti apdāvināts un vispusīgs cilvēks, kas vienlaikus ir bijis gan izcils dabaszinātnieks un liels filozofs, gan arī ar dziļas pazemības garu apveltīts svētais. Starp viņa skolniekiem bijis arī svētais Akvīnas Toms. Svētais Alberts Lielais ir zinātnieku debesu aizbildnis. Tajā pašā 1903. gadā, kad notika Sv. Alberta baznīcas iesvētīšana, pāvests Leons XIII ir atļāvis svinēt svētā Alberta kā šīs baznīcas aizbildņa svētkus ar pilnīgām atlaidām 15. novembrī vai pirmajā svētdienā pēc šā datuma.

Kopā ar Sv. Alberta draudzi šos svētkus svinēja arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, celebrējot svētku Misi un izdalot Iestiprināšanas sakramentu tiem, kas bija gatavojušies šim nozīmīgajam dzīves notikumam. Mises sākumā arhibīskaps atcerējās to laiku, kad ap pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem viņš pats šajā baznīcā bieži bija piedalījies Svētajās Misēs un savā sirdī jutis briestam aicinājumu uz priesterību. Viņš arī akcentēja, ka šī ir trīskārša Dieva žēlastības diena: Kunga diena, arhibīskapa vizitācijas diena un draudzes aizbildņa diena. Redzot baznīcā kuplu ticīgo skaitu, arhibīskaps aicināja tos atvērt savas sirdis uz Dieva klātbūtni, lai Dievs visus klātesošos varētu atjaunot un dot spēku šo Dieva tuvumu nest tālāk – pasaulē.

Savā homīlijā arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs vērsa klātesošo uzmanību uz domas daudzslāņainību, kas atklājās tās dienas Evaņģēlija lasījumā (Mt 25, 14-30). Šajā lasījumā tika vēstīts par talentiem, ko saimnieks aizceļodams atstāja saviem kalpiem, uzticot viņiem savu īpašumu. Šajā situācijā arhibīskaps saskatīja triju līmeņu skaidrojumu. Pirmais līmenis – materiālais, kad tiek runāts par reālu naudu un īpašumiem, kas pieder katram cilvēkam. Pēc padomju laika, kurā pamatā viss piederēja valstij, cilvēki atguva savus īpašumus vai attīstīja savu uzņēmējdarbību, un tad vairāk aktualizējās vēlme vairot savu mantisko stāvokli. Arhibīskaps vērsa uzmanību uz to, vai cilvēki māk pavairot iegūto īpašumu un kādā veidā tas tiek darīts, vai tas tiek lietots tikai savu vajadzību apmierināšanai vai arī notiek dalīšanās ar citiem cilvēkiem, kuriem varbūt tobrīd vajadzības ir daudz lielākas.

Otrais līmenis – talanti – spējas vai dotības, ko Dievs piešķīris katram cilvēkam. Tās ir ļoti individuālas, piemēram, spējas apgūt matemātiku, mūziku, izšūt rokdarbus vai remontēt tehniku. Svarīgi ir mācēt šos talantus likt lietā. Ja cilvēku dzīvē uz priekšu dzen skaudība, cenšoties iegūt to, kas ir citam, un noteikti vēl labāku vai lielākā skaitā, tad viņš zaudē savu reālo dzīves piepildījumu. Skaudība ir destruktīva. Šādā gadījumā cilvēks nav atklājis savu identitāti un nemaz nemēģina atklāt tās dāvanas, ar ko Dievs viņu ir apveltījis, bet seko cita cilvēka plānam, zaudējot savējo.

Kā trešo līmeni arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs uzsvēra Dieva dotās mīlestības apliecinājumu un pilnību, ko ielicis katra cilvēka sirdī, lai viņš pēc tās tiektos gan pats savā dzīvē, gan arī sniegtu apkārtējiem. Dievs ir sastopams trijās personās, un starp šīm personām nemitīgi notiek mīlestības apmaiņa. Šīs personas nepārtraukti dāvā sevi cita citai. Cilvēka dziļākais aicinājums ir dāvāt sevi Dievam, jo no Dieva viņš visu ir saņēmis un Dievam viss arī ir jāatdod. Tāpat cilvēkam ir paredzēts dāvāt sevi citiem, palīdzot līdzcilvēkiem materiālajā ziņā, kalpojot viņiem, liekot lietā savus Dieva dotos talantus, kā arī dāvājot savu uzmanību un mīlestību. Ikviens cilvēks ir aicināts apdāvināt savus līdzcilvēkus ar mīlestību un palīdzēt iepazīt patiesību – vest pie Dieva.

Analizējot 128. psalma refrēna vārdus: „Svētīgi ir tie, kas kunga bīstas,” – arhibīskaps aicināja tos izprast, pieņemt un nebaidīties no šiem vārdiem. Tas, kas Kunga nebīstas, cenšas iekārtot dzīvi pēc sava prāta, ignorējot Dieva plānu. Lai cilvēks varētu nest saldus augļus, ir svarīgi bīties Kunga. Bīties Kunga nozīmē nevis izjust paniskas bailes no kontakta ar Dievu, bet izjust bijību pret Viņu. Cilvēkiem būtu svarīgi respektēt Dieva autoritāti un zināt, ka Viņš ir lielāks un gudrāks par katru no saviem bērniem, ka Viņš kā Tēvs labāk zina, kas katram ir vajadzīgs. Nest daudz augļu katrs varēs, ja paliks Kungā, proti, ja cilvēks atklās šo patiesību, ka Dievs viņu mīl un dzīves plāns, ko Dievs viņam ir paredzējis, ir vislabākais un piemērotākais tieši viņam. Arhibīskaps vērsa uzmanību arī uz lūgšanu nozīmi katra kristieša dzīvē. Lūgties, cenšoties iegremdēties Dieva klātbūtnē, teikt Viņam: „Darbojies manā sirdī!” – nozīmē uzticēties Dievam, uzticēt visu savu dzīvi Viņam un palikt šādā stāvoklī vienmēr, jo, „kas paliek manī, tas nes daudz augļu”. Kad jautājam Dievam: „Kāda ir Tava griba manās reālajās dzīves situācijās?” – svarīgs ir arī turpinājums, visa sadzirdētā iemiesošana ikdienas dzīves solī, neskatoties uz grūtībām. Un grūtībās parādās skaudrā patiesība, vai Dievs ir pirmajā vietā dzīvē. Viena iespēja ir, cenšoties izvairīties no grūtībām, pastāvēt savā pārliecībā un grēkot, bet otra – izvēlēties nest upuri, bet pildīt Dieva gribu.

Pārskatot pirmā lasījuma tekstu no Sakāmvārdu grāmatas (Sak 31, 10-13. 19-20.30), arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs iedrošināja „Caritas” grupu pārstāvjus uz viņu svarīgo misiju. Atklājot aptaujas rezultātus par to, kas ir vajadzīgs cilvēkiem, kuri lūdz palīdzību, noskaidrojās, ka ap 70% no tiem nav tik daudz svarīga materiālā palīdzība, cik svarīga ir citu cilvēku uzmanība, klātbūtne, kuri būtu gatavi uzklausīt, vienkārši pasēdētu blakus. Ļoti svarīgi būtu censties, lai cilvēks nejustos vientuļš, nebūtu izsalcis un nosalis. Tie, kas iesaistās „Caritas” atbalsta grupās, iet pareizo žēlsirdības ceļu, un tie, kas vēl nav iesaistījušies, lai padomā, kā šīs grupas var atbalstīt.

„Iestiprināšanas sakraments arī ir viens no veidiem, kā var pavairot ticības dāvanu, jo šis sakraments ir stiprinājums ar Svētā Gara īpašu klātbūtni, un, saņemot šo dāvanu, svarīgi ir dalīties ar savu ticību un dalīt to visām tautām,” ar šādiem vārdiem arhibīskaps uzrunāja tos, kas bija sagatavojušies pieņemt Iestiprināšanas sakramentu. Pēc homīlijas šie cilvēki nostājās baznīcas centrālajā ejā. Aiz viņu mugurām nostājās krustvecāki, kuri aicināti iestiprināmajiem palīdzēt stiprināt ticību ikdienas gaitās. Šajā reizē uz bīskapa vizitāciju saņemt Iestiprināšanas sakramentu bija ieradušies sešpadsmit Dieva bērnu, kuri gribēja sajust un nostiprināt vēl ciešāku saikni ar savu Radītāju. Katram no viņiem bija iespēja izbaudīt šo mirkli, kad Svētais Gars pieskaras sirdij, aicinot turpināt iet iesākto ticības ceļu.

Visas draudzes vārdā, pateicoties par pastorālo vizīti, kā arī atbalstu Baznīcas vienotības veicināšanā, ar apsveikuma vārdiem un krāšņu ziedu pušķi arhibīskapu apsveica Sergejs un Vera Saprikini. Pirms svētības saņemšanas Z. Stankevičs aicināja draudzes locekļus ņemt piemēru no baznīcas aizbildņa svētā Alberta, kurš vienlaicīgi bija izcils zinātnieks un patiess svētais. Arhibīskaps atgādināja: „Dievs mums ir uzticējis atbildību par pasauli. Un, lai mēs varētu darboties tajā, pirmkārt, ir vajadzīgs gara spēks, lai mēs domās un darbos varētu būt vienoti ar Jēzu. Otrkārt, ir vajadzīga kompetence, zināšanas pasaulīgajās lietās, ar kuru palīdzību mēs varētu atmaskot iluzoro garīgumu, kad cilvēki bieži spriež – jā, es esmu ar Jēzu, skaitu lūgšanas, bet pasaulīgās lietas mani neinteresē. Šāda veida garīgumam nav nekā kopēja ar patieso garīgumu.” Arhibīskaps iedrošināja, ka kompetence visos pasaulīgajos jautājumos, pirmkārt, dod iespēju viegli atmaskot viltus garīgumu, tāpēc ir vajadzīgi eksperti šajos jautājumos, un, otrkārt, caur pasaulīgajām lietām mums parāda ceļu, kāds jāiet pie Dieva, nepazaudējot ticību un mīlestību uz Radītāju.

Pēc Mises arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs draudzīgā atmosfērā tikās ar draudzes prāvestu un viņa draudzi pārstāvošo lūgšanu grupu, žēlsirdības apvienību un kopienu pārstāvjiem, kas atraduši mājvietu Sv. Alberta draudzē. Tika pārrunāti aktuālie jautājumi par draudzes dzīvi, kā arī iespējām sludināt Dieva vārdu tiem, kas vēl nav dzirdējuši vai pieņēmuši to savā ikdienas dzīvē.

Romualds Beļavskis