Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Būt spējīgiem atkal īstenot pirmatnējo Dieva plānu

16.aprīlis, 2017, 10:26

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis 15. aprīlī, Kristus augšāmcelšanās svētku vigīlijas dievkalpojumā.

Varbūt jūs kādreiz esat sev uzdevuši jautājumu, kāpēc bija vajadzīgas Kristus ciešanas un nāve, kāpēc bija vajadzīga Kristus augšāmcelšanās? (..) Pēdējās dienās vairākas reizes jau esmu uzsvēris, ka šis noslēpums pārsniedz mūsu racionālās izpratnes robežas, vismaz izsmeļoši mēs to nevaram saprast, un Dievs no mums pirmkārt prasa ticību un paļāvību. Tomēr mums nav aizliegts iedziļināties un censties saprast. Mēģināsim atrast atbildi uz šo jautājumu, balstoties uz šodienas Svēto Rakstu lasījumiem.

Pirmajā lasījumā dzirdējām, kā ar lielu rūpību Dievs veidoja pasauli. Mazās detaļās ir parādīts, kā to darīja ar lielu mīlestību un rūpību, bet visrūpīgāk Viņš veidoja cilvēku. Jo par visu pārējo iepriekšējās dienās bija teikts, ka Viņš veidoja un redzēja, ka tas ir labs, bet tad, kad pabeidza cilvēku, tad bija teikts: „Un Viņš redzēja, ka tas ir ļoti labs.”

Cilvēku Viņš izveidoja „pēc mūsu attēla un līdzības”. Nākamajā tekstā jau ir teikts: „Pēc Dieva attēla”. Daži Baznīcas tēvi saka, ka Dievs izveidoja cilvēku pēc attēla, bet tā līdzība paliek kā izaicinājums, ka, atveroties uz Dieva klātbūtni un otru cilvēku, cilvēka līdzībai kā Dievam atspulgam būtu arvien vairāk jāparādās.

Mēs dzirdējām arī, ka Viņš radīja vīrieti un sievieti. (..) Tālāk ir teikts: „Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi, pakļaujiet to sev un valdiet pār to!” Un vēl tālāk tekstā, kurš šodien nebija iekļauts lasījumā, ir vēl viens Dieva norādījums. Viņš saka: „Sargā un apstrādā šo zemi.” Tātad tas bija pašā sākumā un tas attiecas uz visiem cilvēkiem, jo Dievs ir pasaules autors un visu cilvēku radītājs, neatkarīgi no tā, vai cilvēks Viņam tic vai netic.  

Ko nozīmē būt līdzīgam Dievam? Dievs, pirmkārt, ir brīvs. Viņu raksturo gudrība, Viņš spēj caurstrāvot un izdibināt visu pasauli un visus noslēpumus. Tātad cilvēkam ir dota brīvība, prāts, spēja izdibināt pasauli. Dievs ir arī trīsvienība, tas kļuva skaidrs vēlāk Jaunās Derības atklāsmes gaismā. Tātad Dievs ir personu kopība. Radīdams cilvēku, Viņš piešķīra tam spēju veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, veidot kopību. Nevis kaut kādu mafiozu kopību, (..) bet mīlestības kopību.

Vislabāk šo kopību gan ģimenes ietvaros, gan valsts un sabiedrības ietvaros un visā pasaulē raksturo trīs Baznīcas sociālās mācības pamatprincipi – solidaritāte, tas nozīmē, gatavība uzņemties līdzatbildību par otru cilvēku, atšķirībā no Kaina, kad nogalināja Ābelu un, kad Dievs viņam jautāja, kur ir tavs brālis, tas teica: „Kas man par daļu?”

Otrs ir iniciatīvas atraisīšanas princips. Ja ģimenē viens otru pakļauj, tad otrs nevar izpausties, patiesībā arī savu Dieva attēlu sevī īstenot. Piemēram, kad vecāki apspiež savus bērnus. Tas pats attiecas uz valsti, ja valsts ir totalitāra un cenšas visas pilsoņu dzīves sfēras kontrolēt, tad viņi nevar atraisīt iniciatīvu un savas spējas.

Trešais princips ir kopējais labums. Tas nozīmē, kad strādāju, darbojos, es domāju ne tikai par sevi un to, kā man pašam pacelties un piepildīt savu kabatu, bet domāju arī par tiem, kas ir apkārt, lai arī viņi celtos līdz ar mani kopā. Rainis to ir labi pateicis: „Pacel citu un tu celsies pats.”

Tātad cilvēks ir radīts mīlestības attiecībām. Kas no tā ir sanācis? Ja paskatāmies, kas pasaulē notiek... patiesībā visa pasaules vēsture ir karu un konfliktu vēsture. Tur ir nepārtrauktas slepkavības, cīņa par varu (..) Šodien starp politiskajām partijām arī redzam, kā likuma ietvaros cenšas konkurentus noliet dubļiem. Paldies Dievam, Latvija ir kā miera oāze. Bet Eiropas Savienībā viens pēc otra notiek terorakti, kas ir irracionāla naida motivēti. Tāpat pilsoņu kari un konflikti, kas pasaulē notiek.

Tātad redzam, ka Dieva plāns, Dieva dotais uzdevums cilvēcei kaut kā neīstenojas. Dievs radīja cilvēku, deva identitāti, deva noteikumus un nekā. Patiesībā visa Vecā Derība ir vēsture, kur iet kā pa kalniem – augšā un lejā. Tādēļ Dievam bija pašam jāiejaucas tajā procesā. Tā prototips otrajā lasījumā ir Abrahams. Jo Dievs vienlaicīgi ir atklājis cilvēkam: Mīli Dievu pāri par visu, neko nenoliec augstāk par Dievu, saglabā savu sirdi brīvu, jo tad, kad saglabāsi savu sirdi brīvu, tad redzēsi apkārtējo pasauli un citus cilvēkus objektīvi, piešķirsi viņiem pienākošos vietu un viņus respektēsi. Bet, ja tu kaut ko no radības nostādi augstāk par Dievu, tad tas izkropļo tavu skatījumu kā greizo spoguļu karaļvalstī.

Lūk, Dievs Abrahamam piedāvāja: „Nostādi mani pirmajā vietā, seko manai balsij, atstāj visu pārējo.” Un Abrahams to izdarīja. Viņam dzīvē bija viens liels sapnis. Abrahama sievai nebija bērnu, un viņš ļoti ilgojās, lai viņam būtu dēls. Dēls viņam piedzima, un viņš viņu vērtēja augstāk par visu pārējo. Vienā brīdī Dievs viņam saka: „Ņem un upurē viņu man.”

Tajā laikā tas nebija nekas pārsteidzošs, jo tā laika kultūrā cilvēka upuri vēl bija, līdz ar to tas iederējās pie kaut kādas tā laika kārtības. Abrahams izcīna šo cīņu un ir gatavs atteikties no sava dēla. Bet mēs redzam, ka Dievs viņu pārbauda. Viņš jau nevēlas cilvēka upurus, Viņš vēlas, lai cilvēka sirds ir brīva un viņa vērtību skala ir pareiza. (..)

Īzaks ir Kristus prototips. Lai šo sajukumu cilvēcē izmainītu, Dievam pašam bija jāienāk cilvēku vidū. Šodien mēs dzirdējām lasījumu no Vēstules romiešiem, kurā ir izteiktas ļoti dziļas patiesības, kuras arī ar prātu gandrīz nevaram aptvert, bet vienlaicīgi te ir tādas metaforas, kuras mums palīdz mazliet apjēgt, kas notiek.

Caur grēkā krišanu cilvēkā ienāca samaitātības inde, grēka inde, naida un ļaunuma inde. Ļaunums ir kā inde. Arī svētais Pāvils saka: „Grēka maksa ir nāve.” Kad cilvēks atkāpās no Dieva sākotnējā plāna, tad viņa līdzība Dievam sāka vājināties. Bet, protams, viņš šo mīlestības spēju, līdzību Dievam nepazaudēja. Jēzus Kristus, piedzimdams kā cilvēks un nomirdams, pieņemdams nāvi, ko nebija pelnījis, atbruņo šo ļaunuma varu.

Kādā veidā? Grēkam ir pakļauts tikai tas, kas ir miesīgs, materiāls un Jēzus, būdams miesā, ļāva, lai šis ļaunums pret Viņu triecas un Viņu nonāvē. Viņš ļāvās nāvei, Viņa miesa nomira, iegāja nāvē, bet tai pakļauta ir tikai miesa. Kad miesa tik nonāvēta, tad gara spēks Viņu uzcēla. Viņš vairs nav pakļauts miesīgās dabas ierobežojumam un spēkam.

Ko sv. Pāvils runā par kristību? Te ir visa esence atbildei uz jautājumu, kāpēc Lieldienas ir vajadzīgas. Viņš saka: „Visi, kas esam kristīti Kristū Jēzū, esam kristīti Viņa nāvē. Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvē. Mēs esam iedēstīti Viņa nāves līdzībā.” Tas nozīmē, ka kristība mūs savieno ar Kristus nāves noslēpumu. Šis Viņa nāves noslēpums atbruņoja ļaunuma varu un, ja mēs kristībā ar Viņu savienojamies, tad šī ļaunuma vara mūsos tiek atbruņota, un tas gara spēks, kas piecēla Viņu no miroņiem, sāk darboties mūsos un dara mūs spējīgus atkal īstenot pirmatnējo Dieva plānu. Tas nozīmē īstenot brīvību, pielietot intelekta spējas atbilstoši Dieva plānam – nevis lai manipulētu un izkropļotu patiesību un attaisnotu grēku, bet lai izdibinātu patiesību un kalpotu tai.

Tas mūs padara spējīgus īstenot šos trīs principus: palīdzības principu - nedominēt pār otru, bet ļaut viņam izpausties pilnā mērā un nākt palīgā tikai tad, kad cilvēks pats netiek galā. Tas ir gan individuālā līmenī, gan valstiskā. Solidaritāte – nākt palīgā tam, kurš ir nelaimē, grūtībās. Tāpat domāt ne tikai par savu, bet arī par kopīgo labumu. Gan individuālajā dzīvē, gan arī sabiedriskajā.

Svarīgi, lai arī politikā Kristus augšāmcelšanās spēks sāk pulsēt. Patiesībā Eiropas Savienības ideja radās dažu cilvēku sirdīs. Pirmais tās virzītājs bija Roberts Šūmans, dziļi ticīgs politiķis. Šodien jau ir aizsākts viņa beatifikācijas process. Viņu sauc par vienotās Eiropas tēvu. Un Alčids De Gasperi, itālis, par kuru arī ir ierosināts beatifikācijas process. Viņi mēģināja šos principus pacelt jaunā kvalitātē. Ne tikai pašiem dzīvot svētu dzīvi, bet mēģināt pārveidot visu Eiropas sabiedrību, lai tā īsteno Dieva doto potenciālu.

Kaut kas ir sanācis, bet, kā mēs zinām, ienaidnieks atkal ir sasējis sēklu. Mēs tagad esam tai procesā iekšā un kaut kas no mums laikam ir arī atkarīgs. Es aicinu, pirmkārt, darīt to, kas no mums ir atkarīgs. Redzam, ka Lieldienas bija vajadzīgas, lai cilvēce varētu atsākt īstenot Dieva līdzību sevī. Ne tikai personīgajā, bet arī visas sabiedrības dzīvē. Tur iekļauts ikviens cilvēks. Tieši tāpēc, ka daudzi novēršas no tā, mēs esam tur, kur esam, nenotiek kārtīgs izrāviens un zeme nekļūst par Ēdenes dārzu, kā tas bija pašā sākumā Dieva plānā iezīmēts.

No mums ir atkarīgs daudz, ar mūsu upuriem, ar mūsu lūgšanām, ar mūsu iesaistīšanos, bet pirmām kārtām, protams, ar mūsu pašu sirds pārveidi, arvien dziļāku iesakņošanos tajā žēlastībā, kuru mums ir devusi Kristus nāve un augšāmcelšanās.

Lai Dievs mums palīdz to visu īstenot un lai mēs patiešām esam Kristus augšāmcelšanās līdzdalībnieki!

Pēc audioieraksta sagatavoja LRKB IC