Šodienas datums: 26.05.2020  |  Vārda dienas: Varis, Eduards, Edvards

Pāvests Francisks: vētra atmasko mūsu ievainojamību

27.marts, 2020, 19:37

27. marta vakarā pāvests Francisks uzrunāja cilvēkus visā pasaulē ar dažādu mediju starpniecību, lai pēc kopīga lūgšanu un pārdomu brīža sniegtu ārkārtēju "Urbi et Orbi" svētību (parasti tā tiek dota Lieldienu un Ziemassvētku laikā). 

Šeit lasāms pāvesta Franciska uzrunas tulkojums latviešu valodā.

“Kad pienāca vakars...” (Mk 4, 35) Ar tādiem vārdiem iesākas Evaņgēlijs, kuru tikko uzklausījām. Šķiet, jau vairākas nedēļas iestājies vakars. Bieza tumsa nolaidusies pāri mūsu laukumiem, ielām un pilsētām. Šī tumsa pārņēmusi mūsu dzīves ar tukšumu, kas visu paralizē; to var just gaisā, to var redzēt žestos, to parāda cilvēku skatieni. Esam bailēs un jūtamies pazuduši. Līdzīgi kā apustuļus šodienas Evaņģēlijā, arī mūs ir pārsteigusi nevaldāma vētra. Esam sapratuši, ka atrodamies visi vienā laivā – vāji un dezorientēti, bet tajā pašā laikā esam svarīgi un nepieciešami; visi esam aicināti airēt kopā, aicināti mierināt cits citu. Šajā laivā visi esam kā apustuļi, kuri vienā balsī izmisīgi saka: “Mēs ejam bojā!” (4, 38) Līdzīgi arī mēs apzināmies, ka nevaram iet uz priekšu pa vienam, bet kopā tas ir iespējams.

Ir viegli atpazīt sevi šajā stāstā. Toties tas, kas tiešām ir sarežgīti, ir saprast Jēzus attieksmi. Kamēr apustuļi dabiski ir satraukti un izmisuši, viņš guļ laivas stūres galā, kurš ir tas, kas pirmais sāk grimt. Un ko viņš dara? Neskatoties uz trauksmi, viņš mierīgi guļ, uzticoties Tēvam. Tā ir vienīgā vieta Evaņģēlijā, kad mēs redzam, ka Jēzus mierīgi guļ. Vēlāk viņš mostas un, kad nomierina vētru un ūdeņus, vēršas pie apustuļiem ar pārmetumu: “Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums nav ticības?” (4, 40)

Mēģināsim saprast, kur tieši parādās mācekļu ticības trūkums, kas ir pretstatā Jēzus paļāvībai. Viņi nav pārstājuši viņam ticēt, jo taču piesauca viņa palīdzību. Bet palūkosimies, kā viņi vērsās pie Viņa - “Kungs, vai Tev nerūp, ka ejam bojā?” Vai tad Tev nerūp... Mācekļi uzskata, ka Jēzum nav intereses par viņiem, ka Jēzus par viņiem nerūpējas. Viena no sāpīgākajām lietām, ko piedzīvojam mūsu starpā un mūsu ģimenēs, ir, kad dzirdam pārmetumu: “Es tev neesmu svarīgs.” Šis teikums spēj atstāt dziļu rētu sirdī, un tas varētu ievainot arī Jēzu, jo nevienam tā nerūp mūsu dzīves kā Viņam. Tik tiešām, kolīdz viņi sauc uz Jēzu, Jēzus glābj savus mācekļus no viņu mazdūšības.

Vētra atmasko mūsu ievainojamību un atklāj maldinošās un bezvērtīgās pārliecības, ap kurām esam būvējuši savas ikdienas gaitas, plānus, mūsu ieradumus, prioritātes. Tā norāda, ka par bezvērtīgu esam padarījuši to, kas sniedz atbalstu un spēku mūsu dzīvēs un visā cilvēku kopienā. Negaiss atklāj mūsu paviršību pret lietām, kas varētu stiprināt mūsu dvēseles,  un visus mēģinājumus anestezēt sevi ar domāšanas veidiem un ieradumiem, kas šķietami “glābj”, bet kuri neļauj turēties pie mūsu saknēm, atminoties tos, kuri nākuši pirms mums. Mēs paši sev atņemam tik svarīgo imunitāti, kas vajadzīga, lai stātos pretim grūtībām.

Līdz ar vētru ir kritušas stereotipu fasādes, aiz kurām mēs slēpām savu ego, vienmēr uztraucoties par savu labo tēlu. Tādā veidā vēlreiz tika atklāta mūsu kopīgā piederība, no kuras mēs nevaram izvairīties – mēs visi esam brāļi un māsas.

“Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums nav ticības?” Kungs, Tavs Vārds šovakar skar un uzrunā katru no mums. Šajā pasaulē, kuru tu mīli vairāk nekā mēs paši, mēs esam gājuši uz priekšu ar lielu ātrumu, sajūtoties vareni un spējīgi uz visu. Mantkārības vadīti mēs ļāvāmies nemitīgai steigai, dzenoties pēc lietām. Mēs neesam apstājušies, dzirdot Tavus saucienus, mūs neapstādināja arī piedzīvotie kari un netaisnības, mēs neesam dzirdējuši nabagu saucienus, nedz arī mūsu slimību nomāktās planētas saucienus. Mēs turpinājām dzīvot bez atbildības, būdami pārliecināti, ka spēsim palikt veseli pasaulē, kas acīmredzami ir saslimusi. Tagad, kad atrodamies vētrainā jūrā, mēs saucam uz Tevi: “Mosties, Kungs!”

“Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Vai jums nav ticības? Kungs, Tu aicini mūs uz ticību. Ticību ne tik daudz tam, ka Tu eksistē, bet gan uz vēršanos pie tevis un paļāvību. Šajā Gavēņa laikā mūsos atbalsojas Tavs sauciens: “Atgriezieties! Atgriezieties pie manis ar visu savu sirdi!” (Joēla 2, 12) Tu mūs aicini pieņemt šo pārbaudījumu laiku kā izvēles laiku. Šis ir laiks, kad ir mūsu kārta pieņemt lēmumu: lai izvēlētos, kas ir svarīgs un kas ir pārejošs, kas ir nepieciešams un kas tāds nav. Tas ir laiks, lai mainītu dzīves virzienu, dodoties pretī Tev un pretī citiem. Mēs varam uzlūkot mūsu līdzgājējus, kas, neskatoties uz bailēm, ir atdevuši savas dzīves par citiem. Tas ir Svētā Gara spēks, kas ir ļāvis rīkoties tik drosmīgi un pašaizliedzīgi. Tieši Svētā Gara spēkā mēs varam ieraudzīt, ka mūsu dzīves ir cieši saistītas un tās balstās ikdienišķos cilvēkos, kuri bieži pat tiek aizmirsti. Viņi neparadās uz žurnālu vākiem vai šovos, bet bez šaubām viņi ir tie, kas šodien raksta cilvēces vēstures grāmatu – ārsti, medmāsas, pārdevēji, apkopēji, šoferi, likumsargi, tie, kuri aprūpē citus, priesteri, konsekrētie un daudzi citi, kuri saprata, ka neviens nevar iegūt glābšanu saviem spēkiem. Ciešanu priekšā, kur parādās mūsu tautu autentiskā attīstība, mēs atklājam un piedzīvojam Jēzus priesterisko lūgšanu: “Lai viņi visi ir viens!” (Jņ 17, 21) Cik daudz cilvēku šodien dzīvo pacietībā un lielā cerībā, neceļot paniku, bet izvēloties dzīvot atbildīgi. Cik daudz vecāku, tēvu, mammu, vecvecāku, skolotāju ar maziem ikdienas žestiem parāda bērniem, kā parvarēt krīzes situāciju, upurējot savus ieradumus un paceļot savu skatienu lūgšanā uz Kungu. Cik daudz cilvēku šajā laikā lūdzas, uzupurējas un aizlūdz visu nodomā! Lūgšana un kalpošana klusībā – tie ir mūsu uzvaras ieroči.

“Kāpēc esat tik bailīgi ? Vai jums nav ticības?” Ticības sākums ir apziņa par glābšanas nepieciešamību. Mēs neesam pašpietiekami. Mums ir nepieciešams Kungs, līdzīgi kā senatnē jūrniekiem bija vajadzīgas zvaigznes. Ieaicināsim Jēzu savas dzīves laivās! Uzticēsim viņam savas bailes, ļaujot viņam tās uzvarēt! Līdzīgi kā mācekļi, mēs pieredzēsim, ka ar viņu laivā nav bojāejas, jo tas ir Dieva spēks – pārveidot uz labu visu, kas notiek, arī sliktas lietas. Viņš dod mieru mūsu vētrās, jo ar Dievu dzīvība nemirst nekad.

Kungs mūs izaicina un, neskatoties uz vētru, aicina, lai mēs pamostamies, kļūstam solidāri un spējīgi piedzīvot cerību, kas dod spēku, atbalstu un jēgu šim laikam, kad viss šķiet ejam bojā. Kungs mūs modina, lai atjaunotu un atdzīvinātu mūsu ticību augšāmcelšanās notikumam. Mums ir enkurs – caur viņa krustu mēs esam glābti. Mums ir stūre – caur viņa krustu esam atpirkti. Mums ir cerība – caur viņa krustu mēs esam dziedināti un apskauti, lai neviens un nekad nevarētu mūs šķirt no viņa mīlestības. Izolācijas laikā, kad mums pietrūkst maiguma un iespējas satikties, izdzīvojam daudzu lietu trūkumu, uzklausīsim vēl reizi saucienu, kas mūs glābj: “Viņš ir augšāmcēlies un dzīvo mūsu vidū!” Kungs no sava krusta mūs izaicina no jauna atklāt dzīvi, kas mūs gaida, uzlūkot tos, kuri lūkojas uz mums, stiprināt, atpazīt un vairot žēlastību, kas mājo mūsu vidū. Neapdzēsīsim kvēlojošu dakti (sal. Jes 42, 3), bet ļausim cerībai tikt no jauna iedegtai.

Apskaut krustu nozīmē drosmi pieņemt visas šī brīža laika grūtības, atmetot savu tieksmi pēc varas un īpašumiem, lai atstātu vietu radošumam, uz ko iedvesmot var tikai Svētais Gars. Tas nozīmē rast drosmi radīt telpu, kurā katrs var atpazīt to, kam ir aicināts, atrast jaunus viesmīlības, brālības un solidaritātes veidus.  Caur viņa krustu mēs esam glābti, lai ieskautu cerību un ļautu tai mūs stiprināt un uzturēt, lai tādējādi mēs varētu pasargāt sevi un citus. Apskaut Kungu, lai apskautu cerību – tas ir ticības spēks, kas atbrīvo no bailēm un dod mums cerību.

“Kāpēc jūs baidāties? Vai jums nav ticības?” Dārgie brāļi un māsas, šajā vietā, kas atgādina par Pētera stabilo ticību, šovakar vēlos uzticēt jūs visus Kungam un Dievmātes aizbildniecībai, kura ir savas tautas veselība un zvaigzne nemierīgā vētrā. No šīs kolonādes, kas ieskauj Romu un visu pasauli, lai nāk Dieva svētība pār visiem jums kā mierinošs apskāviens. Kungs, svētī pasauli, dod veselību mūsu miesām un stiprinājumu mūsu sirdīm! Tu mūs aicini nebaidīties. Tomēr mūsu ticība ir vāja. Bet Tu, Kungs, neatstāj mūs vētras varā! Saki mums vēlreiz: “Nebīstieties!” (Mt 28, 5) Un mēs kopā ar Pēteri “metīsisim uz Tevi visus mūsu uztraukumus, jo Tu rūpējies par mums” (sal. 1 Pēt 5, 7).

LRKB IC, foto: Vatican News