Šodienas datums: 22.09.2019  |  Vārda dienas: Maigurs, Mārica, Māris

Kopiena “Effata” Jēkaba katedrālē pateicas par aizvadītajiem 25 gadiem

20.februāris, 2019, 09:30

Ienākot Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē 17. februārī pirms galvenās Svētās Mises, draudzes locekļi nesadzirdēja pierasto ērģeļu skanējumu vai čabošo klusumu. Bija mūzikas skaņas, bija dziesma, kura dažādās variācijās un salikumos atkārtoja slavinājuma vārdus Kungam Jēzum. Kāds varbūt nodomāja – “atkal tie slavētāji”, kāds cits pievienojās dziesmai, kuras vārdi un meldija jau bija zināmi vai lipīgi piekļāvās balss saitēm, vēl kāds klusi vēroja, kas notiks tālāk un kāda būs dienas galvenā Svētā Mise. Tā tik tiešām bija nedaudz citāda – veltīta Svētā Gara godam, un tajā harizmātiskā kopiena “Effata” pateicās Kungam par iespēju tapt un darboties šo laikposmu, kas Dieva acīs ir sīks rasas piliens, bet cilvēkam – jau ceturtdaļa no gadsimta. 

Šo īpašo pateicības dievkalpojumu svinēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš savā laikā sešus gadus bijis atbildīgais par šo kopienu. Svētās Mises muzikālajā skaņu rakstā kopienas “Effata” slavētājiem savus dziesmu dzīparus pievienoja arī katedrāles koris un ērģelnieks, tādējādi atklājot draudzes un Baznīcas dažādo kopienu dziļo savstarpējo nepieciešamību un vienotību.

Arhibīskapa uzrunas centrā nostājās Kristus augšāmcelšanās notikuma izšķirošā nozīme pasaules vēsturē un katra cilvēka dzīvē. Komentējot dienas otrajā lasījumā ietvertos apustuļa Pāvila vārdus par Kristus augšāmcelšanās izšķirošo nozīmi, arhibīskaps pievērsās Evaņģēlija teksta (Lk 6, 17;20-26) vārdiem, kuri Lekcionārijā nav iekļauti: “Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli. Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.” (Lk 6, 17-18) Savukārt Lekcionārijā lasāmie Evaņģēlija vārdi attēlo apstākļus, kādos Kungs sludināja un dziedināja – tur ir daudz ļaužu, pat no Tiras un Sidonas, kas, kā sacīja arhibīskaps, norāda uz evaņģelizāciju, Jēzus atvērtību pagānu tautām. Tira un Sidona bija pagānu pilsētas, kurās kalpoja elkiem un piekopa daudzdievību. Cilvēki nākuši tālu ceļu, lai Viņu klausītos, tiktu dziedināti no kaitēm un ļauniem gariem, bet Kristus augšāmcelšanās nozīmi “atslēdz” tieši izlaistie  panti – tie atklāj, cik ļoti cilvēki alkst Jēzum pieskarties un tapt veseli, jo no Viņa izgāja spēks un dziedināja.

Arhibīskaps minēja arī citos Evaņģēlija fragmentos aprakstītos “ekstrēmos” veidus, kādos cilvēki tiecās pie Kunga – Zahejs kāpa kokā, lai Viņu redzētu, vēl kādu slimnieku viņa draugi uzcēla uz nama jumta, lai pa jumtā izplēstu caurumu nolaistu pie Kunga kājām. Tas notika, kad Kungs staigāja zemes virsū, bet Viņu piesita krustā un Viņš nomira. Kā tagad Viņam pieskarties, satikt? Un tieši te atklājas augšamcelšanās nepieciešamība un būtiskais “svars” - Kungs ir dzīvs, turpina darboties un spēks iziet no Viņa. Augšāmceltais ir klātesošs neredzamā veidā caur Svēto Garu, turpina darboties caur ticību un Baznīcas sakramentiem un ne tikai. Arī ar kopienām un kustībām, kas dzimst un veidojas Baznīcā, Kunga spēks turpina iziet un dziedināt, un tajās ir klātesošs Augšāmceltais un Viņa dāvātais Svētais Gars.

Sekojot arhibīskapa domai, var apjaust, ka veidi, kādos viņa minētie Evaņģēlija personāži meklē Kungu, apkārtējiem var likties nepieņemami, “nepieklājīgi”, pat uz robežas ar ētisku un tiesisku normu pārkāpumu, kā sveša jumta bojāšana un savas nodokļu resora amatpersonas cieņas pazemošana, rāpjoties  kokā pēc zēnu dienu paraduma. Taču muitnieku priekšnieka slāpes pēc Kunga tuvuma un četru cilvēku vēlme palīdzēt draugam tapt veselam ir spēcīgāka. Jāatzīst, kā arī šodien tie – gan atsevišķi cilvēki, gan jaunas kopienas, kas meklē Kunga spēku, Viņa tuvumu un klausās Gara balsī,- tāpat kā toreiz izraisa apkārtējo neizpratni, dažkārt pat neapmierinātību un šķelšanos. Šie meklētāji ir nesaprotami un neietilpst pareizas, akurātas Dieva pielūgsmes rāmjos, jo bieži rīkojas neordināri un dažkārt pat tiek uzdots jautājums – no kāda gara tas nāk.

Pievēršoties kopienas “Effata” tapšanai un harizmai, arhibīskaps atcerējās, kā kopiena tapusi pēc Pāvila evaņģelizācijas kursiem, kad vairākos cilvēkos dzima vēlme nākt kopā un lūgties. Viņi vēlējās turpināt dalīties ar saņemto vēsti par Kunga augšāmcelšanos, liecināt par spēku, kas joprojām no Viņa iziet un dara veselu – tā tapa kopiena, kura lūdzās, lai Kungs atklāj, kāda ir tās misija. Arī kopienas nosaukums – tulkojumā “Atveries” - nāk no Evaņģēlija apraksta, kurā Jēzus ar šiem vārdiem dziedina kurlmēmo. Jēzus sacītais vārds attiecas uz ikvienu no mums – spējam jau tikai daļēji redzēt un dzirdēt garīgo realitāti, tikai daļēji dzirdam un saprotam, ko Dievs grib pateikt. Kā teic apustulis Pāvils – mīklaini, kā spogulī. Kopienas aicinājumā izgaismojās trīs “kolonnas” jeb dimesijas – tā ir kopiena, kas evaņģelizē, tā ir harizmātiska – īpaši atvērta uz Svēto Garu un Gara dāvanām, kā arī ekumeniska – atvērta visu konfesiju kristiešiem. 

Nedaudz arhibīskaps uzrunā pievērsās arī Svētajam Garam – šī dievišķā persona līdz pat Vatikāna II koncilam bija lielais nezināmais, līdz ar to nebija izpratnes par Gara nozīmi, kaut Jēzus Kristus ir klātesošs mūsu vidū tieši caur Svēto Garu. Kopiena “Effata” atklāja, ka tās uzdevums ir darīt redzamu Svētā Gara realitāti un Gara dāvanas Baznīcā, savukārt mēs varam jautāt – ciktāl spējam pieņemt, ka Gars grib un var darboties arī mums neizprotamos, neprognozējamos un iesākumā pat nepieņemamos veidos.

Atskatoties uz kopienas “Effata” pirmsākumiem un savu sešus gadus ilgo darbošanos kopienā, arhibīskaps atcerējās, ka tūkstošiem cilvēku izgājis caur šīm kopienas tikšanās reizēm un neizpalika augļi – daudzi atnākušie vēlējās palikt Baznīcā, kā arī kādreiz aizgājušie katoļi vēlējās atjaunot savas attiecības ar reiz pamesto Baznīcas kopību. 

Šobrīd kopienā nav daudz cilvēku. Kā atzina arhibīskaps, kopiena “Effata” izdzīvo kviešu grauda nomiršanu – tas mirst, lai dzītu jaunus asnus, un šobrīd jau ir jaunie asni un jaunie atzari. Ir izaugušas citas kopienas – “Dzīvības straumes”, Jāzepa vīru grupa, kuras tapšanai aizmetņus ielika laju msionāra no ASV Dona Tērbita viesošanās kopienā “Effata”. Arī misionāram Žozefam Bastēnam kalpošanas aizsākumi Latvijā ir saistīti ar šo kopienu. Ir ieguvusi dzīvību arī atbrīvošanas un dziedināšanas kalpošana, kas izplatīta arī starp brīvbaznīcām, taču pirmais Latvijā to aizsāka tēvs Rufuss, kuru uzaicināja kopiena “Effata”. Laju kalpošana cietumos un slimnīcās radusi saknes effatiešu kalpojumā, kā arī vairākas citas kustības. Cilvēki, saņēmuši kopienā sākotnējo Dieva pieskārienu, garīgās atjaunotnes impulsu, atsaucoties Dieva aicinājumam, izgāja tālākā ceļā, un ar viņiem dotajām, katram īpašajām dāvanām Kunga spēks turpina iziet pasaulē, dziedinot dažādu miesas un gara vainu mocītos mūsdienu pasaules ļaudis.

Kopiena “Effata” atkal tapusi maza, taču ir saglabājusi, kā sacīja arhibīskaps, savu svaidījumu – īpašo lūgšanas un slavēšanas stilu. Cilvēki nomainās, bet svaidījums, kas uzrunā, paliek. Šis ir viens no veidiem, kā Dievs ir darbojies pēdējos 25 gados Rīgas arhidiecēzē un Latvijā, atjaunojot šo lūgšanas veidu, kaut sākumā bija liela pretestība. Šobrīd atklājas, kā atzīmēja arhibīskaps, ka Dievs caur šo kopienu darījis lielus  darbus un, iespējams, darīs vēl. Taču tieši šis “mazums” vieš ļoti lielu cerību un ir Dieva klātbūtnes zīme, jo Jēzus pats ir sacījis: “Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (skat. Atkl 2, 9-10)

Svinības noslēdzās ar kopienas sadraudzību ar draudzes locekļiem katedrāles  priekštelpā pie tējas un saldumiem, bet, kas zina, varbūt šajā pieticīgajā sadraudzībā jau dīgst kādi jauni dzīvības asni Baznīcai un Latvijai?

Stella Jurgena