Šodienas datums: 12.12.2019  |  Vārda dienas: Otīlija, Iveta

Eiropas Savienības izredzes ir garīgumā

16.aprīlis, 2007, 15:32

Marta beigās piedalījos Eiropas Savienības (ES) 50 gadu jubilejas svinībās Romā. Jāpiebilst, ka lieli sarīkojumi vienlaicīgi notika trijās pilsētās: Briselē, kas ir kļuvusi par «de facto» ES galvaspilsētu; Berlīnē, kur Vācijas kanclere Angela Merkele, būdama Savienības prezidējošās valsts vadītāja, nāca klajā ar tā saukto «ES Deklarāciju»; Romā, kur tieši 1957. gada 25. martā tika parakstīti savienības dibināšanas līgumi.

Ir vērts uzsvērt, ka Berlīnē publicētā «Deklarācija» nekur nepiemin izbalsoto Eiropas konstitūciju. Abi dokumenti ir līdzīgi ar to, ka tur nav neviena vārda par Eiropas kristīgajām saknēm. Netiek minēta arī tāda svarīga lieta, kā ES paplašināšanās. Uzskatu, ka kristīgām vērtībām jāaug cauri sekularisma dadžiem un plurālisma nezālēm. Savulaik arī pāvests Jānis Pāvils II teicis, ka laicīgās vērtības, vai tās būtu ekonomiskās vai finansiālās, nav pietiekamas, lai saliedētu Eiropu, kuras tautu solidaritātei jābūt pamatotai un balstītai uz kopējām vērtībām un tikumiem. Nav pareizi reliģiju un ticību nolikt starp individuālisma izkārtnēm.

1957. gada 25. martā Romā Eiropas valstu vadītāji, parakstot ES dibināšanas dokumentu, izlūdzās pāvesta Pija XII svētību. Tajā laikā Vāciju vadīja Konrāds Adenauers, Franciju – Roberts Šumans, Itāliju – Alisons de Gasperi. Šo vadītāju skati bija vērsti uz Dievu, baznīcu, ticību. Viņi bija apņēmušies celt ES uz kristīgiem pamatiem. Tā paaudze zināja, kāda izskatās kara nopostītā Eiropa, kas bija bezdievju vadoņu bezatbildības sekas. Dzelzs aizkars bija Eiropu pārdalījis divās daļās un nevarēja pat sapņot, ka pēc pusgadsimta rietumu un austrumu daļas atkal tiks apvienotas, un arī Latvija būs brīva no Padomju Savienības jūga.

Izaugusi jauna paaudze, kas Otrā pasaules kara postu pazīst tikai no filmām un vēstures grāmatām. Šajos piecdesmit gados Eiropas materiālā un ekonomiskā labklājība apskaužami izaugusi, bet cilvēki attālinājušies no Dieva. Eiropas Parlaments dod likuma spēku vienai netiklībai pēc otras. Šo ēru sauc par postmodernisma laikmetu. Modernisms lika uzsvaru uz prāta vadītu labklājību un dzīvoja ar karā izpostīto Eiropu, bet postmodernisms – uz visatļautību. Cilvēks tehnoloģiskās informācijas priekšā tiek iztukšots un atstāts bez dvēseles dziļuma, kļūst nevajadzīgs ne citiem, ne sev. Tāds eiropietis nebaidās Dieva, visatļautības garā runā par cilvēka tiesībām, tiesā genocīda vadoņus, taču pats brien pa vienaldzības purvu.

Viegli nosodīt citus, bet ar to nevienam nepalīdz. Kristus nācis nevis, lai pasauli nosodītu, bet gan, lai to glābtu no grēka un ļaunuma. Savulaik pāvests Jānis Pāvils II, uzrunājot jauniešus, aicināja viņus nepadoties pasaules vilinājumiem, būt paaudzei, kas meklē Dievu.

ES jubilejas gaviļnieki Romā pauda cerību, ka Eiropas garīgie spēki nav izsmelti un arī jaunā paaudze tiecas pēc garīgā un morālā veselīguma. Romā kopā ar mani bija topošais priesteris, jelgavnieks Mihails Volohovs un ekonomikas studente Ilze Mežniece. Gribas, lai viņi būtu starp tiem, kuri pasmeļ spēku no ES labo cerību kausa. Lai jaunajai paaudzei, kura pieredzēs un svinēs Eiropas apvienības simtgadi, būtu drosme un apņēmība pacelt tādas vērtības kā garīgums, dvēseliskums, dievišķums. Man kā vecākās paaudzes cilvēkam sirdī iegulstas miers un paļāvība – lai gan ES ir nepilnības, Latvijas nākotne saistās ar šo organizāciju.

 Bīskaps Antons Justs