Šodienas datums: 11.12.2019  |  Vārda dienas: Valdis, Voldemārs, Valdemārs

Neticīgā Toma teātris

5.aprīlis, 2007, 14:06

"Neticīgā Toma teātris, jeb postmodernisma spaidos" - tā saucās referāts, ko Latviešu Katoļu studentu un akadēmiķu apvienības „Dzintars" sešdesmit gadu jubilejas konferencē nolasīja teātra zinātniece Maija Svarinska, kura savā referātā daudz balstījās uz priestera Jura Jalinska atziņām, kas publicētas žurnālā „Teātra Vēstnesis". Priesteri Juri Jalinski esmu aicinājis uz sarunu.

Pastāstiet, lūdzu, kā Jūs sākāt interesēties par teātri un iesaistīties diskusijās par izrādēm?

Mana iesaistīšanās teātra mākslas dzīvē ir diezgan vienkārša. Atgriežoties no studijām Romā, es iesaistījos Latvijas Katoļu baznīcas dzīvē, darbojos arī Jēkaba katedrālē kā palīgs svētdienās. Nācās sastapties ar dažādiem cilvēkiem, kuri apmeklēja katedrāli. Šo cilvēku vidū bija teātra mākslas kritiķe Maija Svarinska, kura man piedāvāja aiziet un apskatīt šodienas latviešu teātra tendences, to domu veidu, kāds piemīt spilgtākajiem Latvijas režisoriem. Es labprāt tam piekritu un pēc dažām izrādēm, domas, ar kurām es dalījos, gan ar pašu Maiju, gan arī ar citiem teātra darbiniekiem, tajā skaitā, režisoriem un aktieriem, Maijai šķita interesantas un es vairākkārt tiku uzaicināts izteikt savu viedokli par teātri, par teātra mākslu, par kādu konkrētu izrādi. Bija publiskas diskusijas, kuras vēlāk tika atspoguļotas „Teātra Vēstnesī”. Piemēram, ar „Dailes” teātra režisoru Dž.Dž.Džilindžeru. Redzot, ka mans Katoļu baznīcas priestera viedoklis varbūt interesē arī šos teātra pasaules cilvēkus, iespēju robežās, ja man ir ko pateikt, es labprāt dalos savos uzskatos. Ja ar to varu kādam palīdzēt, man par to ir tikai prieks.

Vai mūsdienu dzīves īstenības atspoguļojums ir redzams teātrī?

Es domāju, noteikti, jo teātris arī ļoti spēcīgi ietekmē cilvēka garīgo un intelektuālo pasauli. Tie režisori, kuri cenšas dzīvot līdzi laikam un izjust dažādās tendences, ar kurām sastopas šodienas sabiedrība, šīs tendences, dažādas idejas, reizēm pārspīlētā formā, reizēm varbūt, arī tādā mierīgākā formā atspoguļo arī uz skatuves. Ņemot vērā to, ka mūsdienu sabiedrībā valda postmodernisma tendences, tad, protams, valda arī idejas par to, ka patiesība ir kaut kas ļoti relatīvs, ka varbūt, katram cilvēkam ir sava patiesība. Tās bieži parādās arī uz teātra skatuves un, protams, viens no spilgtākajiem postmodernisma pārstāvjiem Latvijā ir Džilindžers.

Tajā pašā laikā arī caur šīm izrādēm var just tālākos meklējumus, kurus arī režisors zināmā veidā vēlas piedāvāt skatītājam, vēlas, lai arī aktieri tam izdzīvo cauri. Tāpēc uz tādu faktu, kā postmodernisms, es gribētu palūkoties ne tikai no negatīvā aspekta, ka, lūk, tāda ir mūsdienu sabiedrība un cik tas ir žēl. Tā ir medaļas viena puse. Otra puse ir tā, ka postmodernismā agrāk vai vēlāk, šīm idejām, kas tur dominē, tik un tā nākas sastapties ar tām vērtībām, kuras visiem cilvēkiem ir pieņemamas un kuras sludina arī kristīgā ticība. Piemēram, nesen bija iespēja noskatīties vienu no pēdējiem režisora Džilindžera iestudējumiem ar nosaukumu „Lolita”. Iepriekš esmu redzējis arī dažus citus, kur neskatoties uz viņa brīvu domas lidojumu, uz dažām tēmām, kuras var nosaukt par provokatīvām, viņš tik un tā atsaucas uz Baznīcu. Protams, atsaucas nevis pozitīvi, kaut ko citējot. Viņš, man šķiet, ir vēlējies parādīt, ka, lai kontrastu spēcīgāk izceltu, nepieciešams parādīt kādu no postmodernisma izaicinājumiem, un arī, atspēkot to. Protams, nevienu citu vērtību viņš nevar atrast, kā tikai minēt kādu Baznīcas uzskatu, kādu kristīgās morāles uzskatu. Tas tikai liecina par kaut ko pozitīvu. Jo cilvēks atkal tiek nolikts mūžīgā jautājuma priekšā – mana rīcība – kā tā saskan ar manu sirdsapziņu un, kā tā saskan ar kristīgo morāli?


Paldies par sarunu!
Cik esmu vērojis, lielākajos preses izdevumos, vērtējot izrādes, bieži vien uzmanība vairāk tiek pievērsta aktieru meistarībai, mazāk, morāli ētiskajiem principiem, kas tiek atspoguļoti un izteikti šajās izrādēs. Atliek novēlēt, lai publikācijās vairāk būtu tieši šis morāli ētisko principu vērtējums. Ja tā būs, varbūt daudziem no mums būs vieglāk atbrīvoties no postmodernisma spaidiem.

Aigars Brikmanis, Vatikāna radio, Rīga.