Šodienas datums: 23.05.2019  |  Vārda dienas: Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Ar dievkalpojumu un sadraudzību Latvijas simtgadi un Vispasaules trūcīgo dienu svinēja Jēkaba katedrālē

23.November, 2018, 08:17

Uz Latvijas simtgades svinību krāšņuma fona it kā nemanīta varēja palikt pāvesta Franciska izsludinātā otrā Vispasaules trūcīgo diena, taču bija draudzes, kas abus notikumus apvienoja, svinot valsts simtgadi kopā ar draudzes trūcīgajiem un vientuļajiem.

Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzē Latvijas simtgades un Trūcīgo dienas svinības iesākās ar Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča celebrētu Svēto Misi, uz kuru īpaši aicināti bija katedrāles trūcīgie. Savā uzrunā arhibīskaps pievērsās svētku dievkalpojuma pirmajam lasījumam no pravieša Daniēla grāmatas – lūgšanai, ar kuru pie Kunga vēršas viens no pravieša draugiem - Azarija, atrodoties uguns ceplī.  Daniēls un viņa divi draugi atrodas uguns ceplī, kuram tos lēmis pagānu valdnieks par atteikšanos pielūgt elku, tomēr tajā nesadeg, staigā ugunī brīvi un pie viņiem atrodas kāds ceturtais, kurš nepieder cilvēku pasaulei. Lasījumā ietvertā lūgšana ietver arī atziņu par nelaimes lielumu un tās cēloņiem: “[…] mēs esam kļuvuši mazākie no visām tautām un šodien niecīgākie visā zemē mūsu grēku dēļ” (skat. Dan 3, 25, 34-43).

Uzrunā iezīmētā izredzētās tautas vēsture rosināja uztvert paralēles arī ar Eiropas un Latvijas vēsturi - ir Dieva apsolījumi, Viņš vēlas tos piepildīt, bet cilvēku grēks ir tas, kas kavē to piepildīšanos, un seko nonākšana “krāsnī”. Eiropā viena no šādām kausētavām bija Reformācija, šobrīd arī Latvija atrodas situācijā, ko var saukt par pārbaudījumu krāsni – tauta kļūst maza, cilvēki brauc prom, un tas liek meklēt šīs tendences cēloni - alkatības un savtības grēks neļauj valstī nodrošināt visiem tās iedzīvotājiem cieņpilnus eksistences apstākļus. Arhibīskaps norādīja arī uz ļoti svarīgu aspektu Dieva apsolījumos – tie bieži piepildās neparastā un cilvēka priekšstatiem neatbilstošā veidā. Kunga apsolījums dot Ābrahamam pēcnācējus kā zvaigznes debesīs, pretēji izredzētās tautas gaidām uz laicīgas valsts varenību, piepildījās Kristus dibinātajā Baznīcā, kur Viņa sekotāji ir sensenajā apsolījumā minētie Ābrahāma pēcnācēji.

Mūsu gana uzrunas atbalss izraisa jautājumu katram, kas to dzirdēja ar atvērtu ausi – kāpēc nonākam pārbaudījumu “krāsnī” un Dievs ir it kā aizgājis? Kāpēc Baznīca šodien atrodas dažādu negāciju un uzbrukumu krustugunīs jeb kā trīs jaunekļi Daniēla grāmatā ir iemesta “degošā ceplī”? Vai arī reiz kristīgā Eiropas civilizācija neatrodas pārbaudījumu “kausētavā” ar dievišķajiem likumiem pretēju ideoloģiju plūdiem, ģimenes vērtības nonicināšanu un iedzīvotāju skaita nemitīgu samazināšanos? Vai šodien Eiropa nav tādā pašā situācijā kā reiz izredzētā tauta Jeruzalemē, nākot Nebukadnēcara karaspēkam, jo novecojošās, komfortu kārojošās Eiropas robežām pāri lūkojas citu kultūru un reliģiju pārstāvošas tautas, kas meklē dzīves telpu un ir milzīgā skaitā? Vai Baznīcas un līdz ar to arī Eiropas krīzē var vainot tikai sekularizāciju pēdējos gadsimtos, vai iemesli nav senāki un dziļāki? Varbūt Pētera laivas vadītāji kopā ar laicīgajiem vadītājiem reiz kādu cilvēcisku interešu vārdā rīkojušies kā izredzētās tautas garīgie vadītāji, par kuriem Jēzus sacījis: “Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mt 23, 4) Izraisās arī jautājums, ko šajā “ceplī” darīsim mēs paši? Iesim citus ūdeņus un laivu meklēt vai paliksim savējā un centīsimies aizdarīt sūci, uzticoties Jēzus apsolījumam ar Baznīcu un tās bīskapu: “Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. ” (Mt 16, 18) Šie Kristus vārdi atklāj degošajā ceplī klātesošo ceturto personu – Dievu, kas pārbaudījuma ugunī ir klātesošs pat pie elles vārtiem un neļauj sadegt tam, ko pats izvēlējis, lai tas pastāvētu un dzīvotu.

Pēc Svētās Mises katedrāles draudze ar prieku sveica arhibīskapu sakarā ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu. Uzrunājot arhibīskapu un draudzi, tās padomes pārstāvji norādīja uz Baznīcas un tās autoritāšu, pie kurām pieder arī arhibīskaps, uzdevumu mūsdienu sabiedrībā – atgādināt tai par Dieva likumu, valsts varas pienākumu to respektēt, un izteica gandarījumu, ka valsts ar šo apbalvojumu ir atzinusi Baznīcas devumu šajā jomā.

Savukārt katedrāles trūcīgos dievnama priekštelpā gaidīja labdarības biedrības “Krūze” sarūpētās dāvanas, kuras pasniedza biedrības darbiniece Inga ar savu meitu Beati. Jāpiemin, ka šī biedrība nav vienīgais tās dibinātāju uzņēmums, bet ir tapis kā sava veida atbilde Dieva svētītai uzņēmējdarbībai, un šie darbīgie cilvēki, sekojot savai sirdsbalsij, atvēruši vārtus Kunga svētībai, kā māca apustulis Pāvils: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl”(2 Kor 9, 7).

Latvijas simtgades un Vispasaules trūcīgo dienas svinības Jēkaba katedrāles draudzē noslēdzās ar svētku mielastu un nelielu sadziedāšanos Svētdienskolas telpās, kur kopā ar trūcīgajiem un vientuļajiem bija arī arhibīskaps, draudzes administrators priesteris Pauls Kļaviņš, vikārs Valters Vārpsalietis, diakons Gunārs Konstantinovs, kā arī semināristi.

Svētā Jēkaba draudzes “Caritas” grupa pateicas labdarības biedrībai “Krūze” par sarūpētajām dāvanām, tās darbiniecei Ingai un viņas meitai Beatei par klātbūtni un sirsnību, pasniedzot dāvanas trūcīgajiem un vientuļajiem, kā arī visiem labas gribas cilvēkiem, kuri ziedo draudzes nabadzīgajiem, atbildot uz viņu kluso saucienu, un šādā veidā palīdz nākt Kunga svētībai savās dzīvēs, draudzē un Latvijas tautā.

Stella Jurgena; Foto: Džesika Lūse