Šodienas datums: 12.12.2019  |  Vārda dienas: Otīlija, Iveta

Svinot Neokatehumenālā ceļa 50 gadu jubileju kopā ar pāvestu

17.maijs, 2018, 09:01

Atzīmējot Neokatehumenālā ceļa 50 gadu jubileju, Romā, Tor Vergatas laukumā, brāļi no dažādu valstu kopienām bija uzaicināti uz kopīgām svinībām, kuru centrā bija tikšanās ar Romas pāvestu Francisku. Arī kopienas brāļi no Latvijas vēlējās piedalīties šajās svinībās un organizēja svētceļojumu, pakārtojot to ieplānotajai tikšanās reizei ar pāvestu 5.maijā.

Izbraucot 2.maija rīta agrumā, visa diena tika pavadīta autobusā, šķērsojot Lietuvu un braucot pa Polijas ceļiem. Vakarpusē nokļuvām pirmajā naktsmītnē Paprotņā, Ņepokoļanovas klostera rekolekciju mājā, kur ciemojāmies pie brāļiem franciskāņiem. Euharistiju svinējām klostera kapelā, pieminot svēto Maksimiliānu Kolbi, kurš bija viens no šīs vietas izveidotājiem. Atsvaidzinājām zināšanas par viņa biogrāfiju un spēju upurēties citu labā.

3. maija pārbrauciena laikā varējām izbaudīt serpentīna ceļus kalnos, Polijas pierobežā un Čehijā. Tālāk sekoja Austrija. Naktsmītni atradām pie brāļiem kapucīniem netālu no Vīnes esošajā Wiener Neustadt pilsētā Svētā Jēkaba klosterī.

4. maija rītā jau pirms izbraukšanas jūtam, ka savlaicīga nokļūšana Romā uz vakariņām pie kopienas brāļiem un Euharistiju ir sarežģīta. Austrijas ceļi mūs pārsteidza ar tuneļiem kalnos un brīnišķīgām dabas ainavām. Savukārt nokļūstot Itālijā, kalni kļuva daudz klinšaināki, kalnu upes bija izgrauzušas daudz platāku gultni, lai, kūstot sniegam, varētu strauji novadīt ūdeni\. Naktsmājas Romā bija lielā zālē Svētās Ritas draudzes māju kompleksā. Tur mēs satikāmies ar saimniekiem un kopienas brāļiem, kuri ceļu uz Romu bija veikuši ar lidmašīnu. Saplūdām kopā ar Lietuvas un Baltkrievijas kopienām. Pirmo reizi šo dienu laikā izbaudījām siltas vakariņas.

5. maija agrā rītā ap plkst. 6 izgājām no draudzes un devāmies uz Tor Vergatas universitātes laukumu. Raitā solī, dziesmu pavadījumā pamazām sākām saplūst ar citām svētceļnieku grupām, veidojot lielu masu, kurai jātiek cauri šaurām ejām uz paredzēto sektoru. Veiksmīgi pārvarējuši grūtības, atradām mums paredzēto vietu laukumā. No mūsu vietām skatu uz skatuvi aizsedza liels ekrāns. Domājām, ka visu redzēsim tikai ekrānā, bet pēc ievada dziesmām un Kiko Arguelo, Mario Peci un Marijas A. Romero uzrunām ieraudzījām pāvestu Francisku, pārvietojamies ar papamobili pa samērā netālu no mums esošu celiņu. Priekā uzgavilējām, atbildot uz pāvesta rokas mājieniem. Apsveicot Neokatehumenālā ceļa kopienu 50 gadu jubilejā, pāvests aicināja pateikties Dievam par Viņa mīlestību un uzticību, kas atklājas mūsu dzīvēs. Viņš pieminēja misiju evaņģelizēt, iet uzmeklēt brāļus un māsas, kuri vēl nepazīst prieku, ko dod Dieva mīlestība. Pāvests aicināja, ejot evaņģelizēt, neņemt līdzi visu mājas iedzīvi, atbrīvoties no smaguma, nevis uzspiest savu pārliecību, bet kalpot, dalīties ar to, ka esam saņēmuši mīlestību, kura ir pārveidojusi mūsu dzīvi.

Vakarā nosvinējām kopīgu Euharistiju ar vietējās draudzes, Lietuvas un Baltkrievijas kopienu brāļiem.

6. maija rītā mēs atvadījāmies no Romas un devāmies garā ceļā uz Pompeju pie Neapoles, kas atrodas Vezuva kalna pakājē un bija aprakta zem pelniem vulkāna izvirduma laikā. Šajā pilsētā atrodas Pompejas Rožukroņa Dievmātes bazilika, kuras altārgleznas priekšā “Neokatehumenālā ceļa” dibinātājs Kiko Arguelo bija lūdzies un saņēmis aicinājumu veidot kopienas pēc Svētās Ģimenes parauga.

Bazilika bija ļoti iespaidīga, ar sienu un griestu gleznojumiem. Šī svētvieta atgādina par to, ka ļoti daudz kas ir iespējams, ja lūdz Dievmātes aizbildniecību vai padomu. Ir pagājis jau vairāk nekā gadsimts, kopš svētīgais Bartolo Longo Pompejas pilsētā sāka izplatīt Rožukroņa Dievmātes kultu. Bartolo Longo sāka atjaunot sagrauto Pompeju baznīcu un 1873. gada oktobrī pirmoreiz tajā ieviesa Rožukroņa Dievmātes svētkus. Uz šejieni sāka svētceļot daudzi ticīgie, daži ar Dievmātes aizbildniecību jau bija saņēmuši pirmo brīnumaino palīdzību. Pateicoties Longo pūliņiem, Pompeja kļuva par jaunu pilsētu.

Atpakaļceļš veda uz Porto Sant Elpidio pilsētu, kur mūs sagaidīja itāļu Marko un Kiāras misiju ģimenes, kas tagad kalpo Latvijā, kopienas brāļi. Viņi atvēra savu māju durvis un izmitināja visus svētceļotājus, dodot mums naktsmājas un pabarojot vairākas dienas pēc kārtas.

7. maija svētceļojuma dienas tēma bija piedošana. Autobuss mūs nogādāja senlaicīgajā Korinaldo pilsētiņā, kur savu mūžu bija pavadījusi svētā Marija Goreti. Viņa bija spējusi piedot savam slepkavam Alesandro, kas meiteni dusmās sadūra, jo viņa nepakļāvās viņa iegribām. Pilsētiņas šaurās ieliņas kalnainā apvidū raisīja senlaicīgi romantisku noskaņojumu, bet meitenes dzīvesstāsts, ko uzzinājām Svētās Marijas Goreti sanktuārijā, sauktā arī par piedošanas māju, raisīja cieņu un pārdomas par savu spēju piedot svešu vai sev tuvumā esošu cilvēku kļūdas un nekorektu uzvedību.

Dziedot dziesmas ģitāru pavadībā, pēc sanktuārija apmeklējuma devāmies uz māju-muzeju, kur varēja apskatīt Marijas sadzīves apstākļus, kā arī nosvinējām Euharistiju blakus esošajā kapelā. Viss kapelas iekārtojums liecināja par Marijas sirds šķīstību un piedošanas lomu ceļā uz svētumu.

8. maijā autobuss mūs veda uz Urbīno pilsētiņu, kurā savu māksliniecisko daiļradi veica gleznotājs Rafaēls. No autobusa stāvvietas uz pilsētiņu 10 stāvu augstumā mūs nogādāja lifts. Tālāk sekoja pārgājiens pa senlaicīgo pilsētiņu, kas veda mūs kalnā. Kalna galā pavērās brīnišķīgs skats uz gleznaino apkārtni. Ik pa brīdim ceļā varēja satikt jaunus māksliniekus, kas staigāja pa pilsētiņas ieliņām ar molbertiem rokās. Pirmo reizi svētceļojuma laikā laudes lūdzāmies brīvā dabā - atpūtas vietā Urbīno pilsētiņas augstākajā punktā. Uz beigām lasījumus lasīt un dziesmas dziedāt vajadzēja mazliet skaļāk, lai vārdi izlauztos ārā no apkārtējā skaņu fona, ko veidoja itāļu jauniešu un bērnu līksmās čalas, atpūšoties pēc pārgājiena pa pilsētiņas apskates vietām.

Nākamā pieturvieta bija Sanmarīno valstiņā kalnos, kur cita misiju ģimene Latvijā – Džīno un Augusta - bija sarūpējuši cienastu svētceļniekiem. Vai kādreiz esat iedomājušies, ka vienkāršā privātmājā var ietilpt un pusdienas ieturēt ap 70 cilvēku? Var un bez problēmām. Te varēja sajust ģimenisko gādību un rūpes par saviem ticības brāļiem. Galdi bija pilni ar ātrajām uzkodām un atspirdzinošiem dzērieniem. Un to sarūpēja viena ģimene ar pāris kopienas brāļu atbalstu. Lūk, tāda izskatās patiesa brāļu mīlestība, no kuras mācīties atvērtību un dāsnumu.

Dienas pēdējā daļā Džīno un Augusta aizveda mūs uz viņu draudzi Rimini, kur nosvinējām Euharistiju ar vietējo kopienu brāļiem. Itālijā kantori pamatā ir vīrieši. Viņu izteiksmīgā dziedāšana piepildīja baznīcu un mūsu sirdis ar varenu enerģijas lādiņu. Pēc Euharistijas kopienas rīkoja agapi. Pie bagātīgi klātiem galdiem brāļu sadraudzība turpinājās, cenšoties tuvāk iepazīties un pārrunājot gūtos iespaidus.

9. maijā braucām uz Neokatehumenālā ceļa tikšanās centru Porto San Džoržo pilsētā. No augšas skatoties, šī mītne tiešām atgādina lidojošo šķīvīti, kas redzēts kādā no fantastikas filmām, bet realitātē tas ir vērsts uz debesu valstības krāšņuma un noslēpumainības atspoguļojumu. Šajā mītnē parasti notiek lielākā daļa no ikgadējām konvivencēm vai citām tikšanās reizēm, pulcinot kopienu brāļus un ciemiņus no dažādām valstīm. Sēdvietu izvietojums apaļā formā veido kopības un vienotības izjūtu klātesošajos. Centra liturģiskajā telpā mums tika dota iespēja nosvinēt laudes.

Pusdienas baudījām blakus esošajā viesnīcā “Bella Vista”. Uzzinājām un izbaudījām šīs viesnīcas īpašnieka dāsnumu, kurš atsakās no vieglas peļņas un kalpo kopienu brāļiem, nodrošinot viņiem naktsmājas un ēdienreizes atbilstoši katra rocībai.

Vakarā nosvinējām Euharistiju ar Porto Sant Elpidio kopienu brāļiem, arī ar mūsu labvēļiem. Piedzīvojām to, ka vienotība ir liels spēks. Šo kopienu brāļi palīdzēja savai misiju ģimenei Latvijā atrast dzīvesvietu, iedzīvoties un izturēt grūtības, kamēr ģimene bija bez darba un naudas līdzekļiem. Viņi turpina palīdzēt arī šobrīd.

Agapē pēc Euharistijas izbaudījām itāļu nacionālo virtuvi. Pamazām visus sāka pārņemt skumjas, jo sirdī iezagās domas par agro rītu, kad vajadzēs atvadīties no viesmīlīgajiem saimniekiem un doties atpakaļceļā uz mājām.

Atpakaļceļš bija grūtāks, jo visi sapņi par braucienu izsapņoti. Šajā brīdī ļoti palīdzēja Dieva Vārda laušana, t.i. kopīga Svēto Rakstu lasīšana, dalīšanās gūtajos iespaidos un atziņās, kā arī centieni kopā ar atbildīgajiem saprast, ko Dieva Vārds saka katram viņa dzīves situācijā.

Atpakaļceļā Polijā piestājām arī Sulejovekā, rekolekciju mājā pie Māsām palīdzētājām dvēselēm šķīstītavā. Tur varējām atsvaidzināt zināšanas par svētīgo Honorātu Kozmiņski, viņa visspilgtākajām rakstura iezīmēm - paļāvību un izturību, kā arī izbaudīt viņa darba augļus - viņa dibināto kongregācijas māsu viesmīlību un dāsnumu.

Svētceļojums ir noslēdzies, bet iespaidi un atziņas palikušas. Domāju, šī brauciena laikā tik daudz esam izjutuši mīlestību un gādību no citu cilvēku puses, ka tas nevar nenest augļus. Mūsu sirdis vēl vairāk atvērsies Dieva mīlestībai un mīlestībai uz brāļiem.

Romualds Beļavskis