Šodienas datums: 25.08.2019  |  Vārda dienas: Patrīcija, Ludis, Ludvigs, Ivonna

Ar pateicības un mīlestības vārdiem Jelgavā atvadās no bīskapa Antona Justa

22.February, 2019, 15:44

Ceturtdien, 21. februārī, Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē pēdējā gaitā tika aizvadīts Jelgavas diecēzes emeritētais bīskaps Antons Justs. Bēru dievkalpojumu vadīja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, tajā piedalījās Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Perdo Lopess Kintana, Latvijas un Lietuvas bīskapi un priesteri. Dievnamu pildīja arī daudzi ticīgie, kā arī vietējo pašvaldības, izglītības un citu iestāžu pārstāvji.

Svētās Mises laikā klātesošos uzrunāja Z. Stankevičs, iezīmējot bīskapa Antona Justa dzīves un ticības gājumu. Pēc dievkalpojuma priesteri nesa šķirstu ar bīskapu A. Justu uz baznīcas dārzu, kur viņš tika guldīts zemes klēpī. A. Justs ir pirmais, kurš atdusēsies Jelgavas katedrāles dārzā.

Turpinot bēru ceremoniju, klātesošajiem un visiem tiem, kas rūpējās par bīskapu, īpaši viņa pēdējais dienās, pateicās E. Pavlovskis. Viņš un arī vairāki citi runātāji uzsvēra bīskapa devumu Jelgavas diecēzei un pievērsa uzmanību viņa patriotismam. E. Pavlovskis atgādināja, ka A. Justs tik labprāt un ar vislielāko cieņu vienmēr dziedāja Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”

Jelgavas katedrāles grupa “Jaunākie jēri”, kura izveidojās bīskapa A. Justa laikā, aicināja kopā dziedāt viņa mīļāko dziesmu. Tā ir dziesma “Šī ir paaudze, kas meklē Dievu”, kuru grupa sarakstīja Pirmajām Latvijas katoļu jauniešu dienām, kas Aglonā notika 2001. gadā.

Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis norādīja uz A. Justa enerģiju un ticību, kas nāca no Dieva un sadarbībā ar Dievu, sludinot Evaņģēliju, gan Amerikas, gan Eiropas kontinentā. Tāpat J. Bulis atgādināja, ka A. Justs ļoti rūpējās par aicinājumiem uz priesterību un, pateicoties viņa rūpēm, tagad ienāk, ienāca un vēl ienāks simtkārtīgi augļi.

Savukārt Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš sacīja, ka savā starpā daudzi bīkapu bija iesaukuši par Justiņu viņa cilvēkmīlestības dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš bija gatavs darīt labu ar saviem darbiem un idejām. Viņš novēlējam sev un pārējiem, lai no Justiņa “mācāmies tēvu zemes mīlestību, godājam cilvēku, cilvēci un visu labo”.

Bēru mielasta laikā arhibīskaps Z. Stankevičs atgādināja arī par A. Justa rūpēm par Latviešu studentu un akadēmiķu apvienību „Dzintars”. “Tāpat viņš uzturēja aktīvus kontaktus ar ārzemju latviešu aprindām, turpināja kopt šīs attiecības. Viņš apzinājās, ka tautieši ārzemēs, kuri kara laikā ne pēc savas gribas bija spiesti doties svešumā, dzīvo līdzi tam, kas notiek Latvijā, un ir snieguši savu neatsveramu ieguldījumu Baznīcas dzīves atjaunošanā Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Tāpēc gribu izmantot šo iespēju, lai pievienotu arī savu lielu paldies par jūsu uzticību un mīlestību uz Tēviju un bīskapa Antona Justa bēru dienā nodot jums sirsnīgus sveicienus no Latvijas,” sacīja arhibīskaps.

Turpinājumā piedāvājam arhibīskapa sprediķa pilnu tekstu:

Augsti godātā Ekselence, Apustuliskais Nuncij, brāļi bīskapi, pašvaldības pārstāvji, priesteri, klostera māsas un ticīgā tauta!

Šodien mēs pavadām pēdējā gaitā mūžībā aizgājušo bīskapu Antonu Justu, kurš no 1996. līdz 2011. gadam vadīja Jelgavas diecēzi, bija šīs jaundibinātās diecēzes pirmais bīskaps. Jau gatavojoties pārkāpt mūžības slieksni, viņš uzrakstīja savu dzīves stāstu, kuru uzsāka ar vārdiem:

„Solījumu stipru Dievam dot gribu,
Lai ar sirdi un dvēseli Viņam kalpotu.
Lai Dzīves gadus tā vadīt varētu,
Ka Latvijas Baznīcu saulītē ieceltu.”

Mūžībā aizgājušais bīskaps Antons ir dzimis Varakļānu pusē 1931. gada 22.novembrī un ir nodzīvojis ilgu un auglīgu mūžu. Viņš kā deviņgadīgs bērns, gatavodamies pirmajai Svētajai Komūnijai, savām acīm redzēja, kā viņa priekšā tika arestēts priesteris Litaunieks. Kā zinām, šis priesteris vēlāk tika nežēlīgi noslepkavots. Bīskaps Antons raksta: „Kad priesteri veda projām, man ienāca prātā, kādam vajadzētu stāties viņa vietā. Es nodomāju, ka mani Dievs sauks kļūt par priesteri.”

1944. gada jūlija beigās uzsākās bēgļu gaitas, kas sākumā aizveda uz Vāciju un pēc tam uz Beļģiju, kur jauneklis Antons, pateicoties bīskapam Boļeslavam Sloskānam, ieguva vidējo izglītību un uzsāka studijas Luvēnā, pēc tam turpināja tās Insbrukā, lai kļūtu par priesteri.

Nelaiķis raksta: „1960. gadā, 11.jūlijā, 29 gadu vecumā, bīskaps Sloskāns Luvēnā, Beļģijā, benediktīniešu abatijā, mani iesvētīja par priesteri. Viņa vārdi bija: „Nebaidies, esi uzticīgs priesteris. Kad laiks pienāks, atgriezies Latvijā, dēļ tā darba tu esi gatavots un saņēmis svētības"”.

No 1962. līdz 1992. gadam Antons kalpoja ASV, Virdžīnijas štatā pie Vašingtonas. Pagāja veseli 32 gadi, kamēr 1992. gadā piepildījās bīskapa Sloskāna pravietiskie vārdi par to, ka vajag atgriezties Latvijā, lai turpinātu viņa aizsākto darbu Rīgas Garīgajā seminārā garīgā tēva un pēc tam rektora lomā.

Pāvests Jānis Pāvils II priesterus Ārvaldi Andreju Brumani un Antonu Justu iesvētīja par bīskapiem Romā, Itālijā 1996. gadā 6. janvārī, Triju Ķēniņu dienā. Savā uzrunā pāvests viņus pielīdzināja Austrumu gudrajiem, kas ieradušies Betlēmē - šai gadījumā Romā, lai saņemtu bīskapa svētības. „Jūsu uzdevums ir ievest Latvijas tautu 21. gadu simtenī kā ticīgu tautu.”

Tam arī veltīja savus atlikušos 23 dzīves gadus bīskaps Antons. Kā viņš ir uzrakstījis: „Esmu kļuvis no Vaiknes pļavu ganiņa ar rīksti rokās, Šķēles, Varakļānu pagastā, par bīskapu Jelgavā ar zizli rokās.” Ko vajadzētu pateikt par viņa kalpošanu jaundibinātajā Jelgavas diecēzē? Viņš cēla un atjaunoja dievnamus, pulcināja Dieva Tautu vizitācijās, rūpējās par trūcīgajiem, vientuļajiem un nabagiem. Viņš gādāja arī par Latvijas vārda izskanēšanu pasaulē - ne tikai ASV draudzēs, vācot ziedojumus, bet arī bīskapu sinodē Vatikānā - par Dieva Vārdu, kur viņš runāja par tēvu Viktoru Pentjušu. Bīskaps Justs ļoti augstu vērtēja godājamo bīskapu Sloskānu kā savu garīgo tēvu un audzinātāju priesteriskajā kalpošanā.

Bīskaps Justs labi saprata izglītības un formācijas jomas nozīmīgumu, cenšoties izmatot tās iespējas, kas pavērās pēckomunisma apstākļos. Kā rektors viņš regulāri satikās ar formatoriem, ieklausījās viņu viedokļos, viņš bija dialoga cilvēks, mīlēja sociālo dzīvi. Jāizceļ arī viņa labā sadarbība ar Jelgavas pašvaldību, ārstiem, juristiem, skolotājiem, kurus viņš katru gadu pulcināja uz Eglīti. Tāpat arī viņš katru gadu organizēja svētceļojumu uz Romu, domāju, ka daudzi klātesošie tur ir piedalījušies un piedzīvojuši neaizmirstamus brīžus. Diemžēl viņam palika arī nerealizētas idejas, piemēram, par aicinājumu direktoru (Vocation director) vai citas kopības un sadraudzības idejas, kuras ASV ir normāla lieta, bet sabiedrība Latvijā tam vēl nebija gatava. Bīskaps Antons bija piesardzīgs ar inovācijām un reformām, viņš bija pro-aktīvs vairāk savā diecēzē. Viņam patika būt notikumu centrā, viņam sagādāja prieku atzinība un apsveikumi. Viņam patika arī privātums un atpūta pie dabas, viņu bieži vien trešdienās varēja satikt Dzintaru rekolekciju mājā.

Noslēdzot šo viņa dzīves apskatu, vēlos uzdot jautājumu: kas bija virzošais spēks viņa dzīvē? Dieva Vārda liturģijā mēs dzirdējām: „Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem, viņš kā pirmais starp mirušajiem; jo caur cilvēku nāca nāve, tā arī caur cilvēku augšāmcelšanās no mirušajiem. Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti.” (1 Kor 15,20-22)

Savā vēstulē Korintiešiem svētais Pāvils ar lielu pārliecību apliecina ticību tam, ka ir augšāmcelšanās: „Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. ... Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība. Tad arī tie, kas aizmiguši Kristū, ir pazuduši. Ja mēs uz Kristu ceram tikai šinī dzīvē, tad mēs esam tie nožēlojamākie starp visiem cilvēkiem.” Kāpēc Kristus mācekļi lika tik lielu akcentu uz Kristus augšāmcelšanos? Caur Jēzu viņa dzīves laikā manifestējās Dieva Valstības spēks. Apustuļi apliecina: Tas pats spēks, kas darbojās caur Jēzu, viņu arī uzcēla no miroņiem un tagad caur ticību ir pieejams arī šodien tāpat kā pirms 2000 gadiem. Ticība šim augšāmcelšanās faktam ir atslēga, kas ļauj pārveidot dzīvi, arī ikvienam no mums. Caur ticību Jēzum Kristum, kurš ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, nelaiķis Antons spēja izturēt visus dzīves pārbaudījumus un veikt auglīgu sākumā priestera un pēc tam bīskapa kalpojumu. Āmen.

LRKB IC