Šodienas datums: 23.08.2019  |  Vārda dienas: Valgudis, Ralfs, Vitālijs

Vakar Latvijas jaunieši Panamā sāka katehēžu kursu ar bīskapu Viktoru Stulpinu

24.January, 2019, 16:09

Vakar, 23. janvārī, Panamā vairāk nekā 100 000 reģistrēto Pasaules Jauniešu dienu (PJD) dalībnieku uzsāka katehēžu ciklu kopā ar bīskapiem. 137 katehēžu vietās 25 dažādās valodās 380 bīskapi kļuva par katehētiem un skolotājiem jauniešiem, kuru moto šī gada PJD ir Marijas atbilde Dieva aicinājumam: “Lai man notiek pēc Tava vārda”.

Arī latvieši pulcējās Augšāmceltā Kristus (Cristo Resucitado) draudzē, lai klausītos Liepājas diecēzes bīskapa Viktora vadītajā katehēzē. Katehēžu galvenais temats ir aicinājums un atbilde Dievam. Pirmo katehēzi bīskaps iesāka ar lasījumu no Lūkas evaņģēlija pirmās nodaļas.

Bīskaps mudināja pievērst uzmanību vietai, no kuras nāk Marija. Nācarete ir pilsēta bez vēstures, reti kuram pazīstama, un cilvēkos tā rada jautājumu: “Kas labs no tādas var nākt?” Tieši šādā vietā nāk Dieva enģelis ar pasaules glābšanas plānu.

Eņģelis sveicināja Mariju ar vārdu “Kaire”, kas nav parasts sveiciens, ar kuru tajā laikā sveicinājās; tas ir mudinājums priecāties. “Pirmais vārds, ko Dievs nolemj sacīt, ienākot pasaulē, ir - priecājies,” sacīja Liepājas diecēzes bīskaps.

Tas nav prieks, kas mums liek klaigāt aiz sajūsmas, bet gan prieks, kas paļaujas uz Dieva pestīšanu pat grutību brīžos. Šo paļāvību esam aicināti paturēt prātā ik mirkli. “Kad pamostamies, mēs varam priecāties, ka Dieva pestīšana jau ir mūs apņēmusi ar Visvarenā klātbūtni.”

Marija pieņem Dieva aicinājumu ar prieku, kaut arī ir nedroša. Viņai tiek piedāvāts tik liels izaicinājums, ka tajā brīdī, kad eņģelis devās pie Marijas, svētā Bernarda vārdiem runājot, visa pasaule aizturēja elpu, lai dzirdētu, kāda būs atbilde. Tik nozīmīgs bija šis brīdis visai radībai!

Marija nav krampjaini pieķērusies saviem plāniem. Viņa pieņem Dieva plānu, pat nelūdzot īpašus instrumentus. Salīdzinājumam V. Stulpins minēja Mozu, kurš aicinājumu no Dieva saņēma jau briedumā un tomēr lūdza Dievam zīmes un instrumentus tā izpildīšanai.

Pēc īsas Svēto Rakstu analīzes bīskaps norādīja, ka Dieva Vārds nav tikai pagātnes notikumu pieraksts, bet gan arī mūsu stāsts. Viņš skaidroja, ka Marijas stāstu varam atrast katrā svētceļniekā Panamā, kurš sacīja savu “jā” aicinājumam dalībai PJD. Katram ir cita motivācija, katram ir dažāda pieredze, bet visus Dievs aicināja pirmais.

Uz aicinājumu var raudzīties plašāk – mana dzīve un mans aicinājums, kuru jāatpazīst. “Aicinājums nav fiksēts vienā izvēlē, mēs to piedzīvojam ik dienas.” Šajās Jauniešu dienās pāvests vēlas, lai mēs uz savu dzīves aicnājumu raugāmies caur Marijas prizmu, skaidroja V. Stulpins un turpināja, ka vispirms varam pārdomāt par vietu, no kuras nākam, kura ir veidojusi mūsu identitāti. “Vieta, no kuras nāku, ir ārkārtīgi svarīga,” uzsvēra bīskaps. Mums katram ir vieta, kurā jūtamies kā mājās, kurā ir patīkami atgriezties. Marija veidojās Nācaretē, kur sniedza savu jāvārdu Dievam. “Dievam nav nesvarīgu vietu, ja tur ir cilvēks!”

Bīskaps atklāja, ka viņam šāda vieta ir Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, kurā veidojusies viņa personība un aicinājums. Šī vieta ir kā mājas, kā avots, no kura smelt iedvesmu, saņemt impulsu turpmākajām gaitām, tas ir kā Tabora kalns, kurā ir labi. Ikvienu no mums dzīve ievelk ikdienas skrējienā, kad nav laika atgriezties pie šī avota, tomēr ir jāmācās iet pret straumi, lai atrastu laiku iedvesmas vietām un smeltos tur spēku ikdienas gaitām.

Tāpat bīskaps mudināja klātesošos padomāt savu identitāti un uzdot jautājumu: Kas es esmu?” Cilvēks patiesi var attīstīties tikai tad, ja viņš zina, kas viņš ir.” Radīšanas stāsts atklāj, ka Dievs cilvēkus radīja dažādus, katru ar savu identitāti, kas atspoguļojas viņu vārdos. Kaut arī šīs identitātes ir dažādas, tās papildina viena otru.

Mūsu pamataicinājums un atbilde uz jautājumu, kas esam: būt līdzīgiem Dievam. Mozum Dievs atklāja savu vārdu “Es esmu, kas esmu”, Marija saka: lūk, es esmu. Viņa nav Dievs, bet seko savam Radītājam, balstot savu eksistenci mīlestībā.

Ar šo atziņu bīskaps lika svētceļniekiem sev uzdot vēl vienu jautājumu: “Ko es daru?” Mīlestība izpaužas darbos, un mani darbi nosaka to, kas esmu. Viņš aicināja ikvienu svētceļnieku izvērtēt savu rīcību, kurp tā ved.

“Ir tikai divi ceļi, kur mana rīcība var mani vest – vai nu attīstība, vai regress, trešā nav.” Attīstītības ceļu ejot, es ticu, ka Dievs ir seifs, kurā esmu drošībā, un draugs, kas palīdz augt. Viņš nesamierinās ar to, kas es esmu tagad, bet nemitīgi dāvā žēlastību augt. Dievs ir draugs, kuram mēs esam svarīgi. “Kā es uzņemu šo draugu?” vaicāja bīskaps Viktors. “Vai mēs spējam priecāties par Dieva draudzību, neskatoties uz sāpēm?” Bīskaps mudināja svētceļniekus ik rītu lūgties, lai Dievs iepriecina un dāvā spēku.

Bīskaps norādīja, ka vārds “priecājies”, ar kuru Dievs ienāk pasaulē, tiek vairākkārt atkārtots pēdējo vakariņu laikā. Devņas reizes Jēzus minējis vārdu “prieks” savā atvadu uzrunā mācekļiem, lūdzoties, lai mācekļu prieks būtu pilnīgs. Ticībā mēs vienmēr priecājamies. Ne par ciešanām, bet Dieva aicinājumu un klātbūtni. Dievs ienāk nedrošībā, bet varam paturēt prātā viņa līdzšinējos darbus un apsolījumus.

Bīskaps katehēzi noslēdza ar lūgšanu “Esi sveicināta” un jautājumiem, ko pārdomāt vēlāk: Kas man liek justies nedroši, kas man palīdz šo nedrošību pārvarēt?

Pilnu bīskapa Viktora Stulpina katehēzi vari noklausīties rml.lv arhīvā.

Priesteris Pēteris Skudra, RML direktors, speciāli no Panamas