Sv. Terēze ir Rīgas Garīgā semināra un Katoļu Ģimnāzijas debesu aizbildne, tāpēc 30. septembrī vienmēr šajās mācību iestādēs valda liela rosība, jo notiek gatavošanās svētkiem. Klāt nākusi vēl viena īpaša jubileja – 1.oktobrī Rīgas Katoļu Ģimnāzija svin savu skolas 16 gadu jubileju.
1. oktobrī Rīgas Garīgā Semināra aizbildnes mazās Terēzes no Bērna Jēzus svētkos Svēto Misi plkst. 11.00 celebrēs bīskapi V.Lapelis, J.Bulis sv.Franciska baznīcā (Katoļu ielā 16), pēc dievkalpojuma plkst.12.00 – iespēja noskatīties režisora J. Logina uzņemto filmu „ Dievišķā Roze” par sv.Terēzes relikviju svētceļojumu Latvijā 2007. gadā.
Savukārt, Rīgas Katoļu Ģimnāzijā Sv. Misi svinēs bīskaps Antons Justs plkst. 9.00. Pēc dievkalpojuma ģimnāzijas skolēnus iepazīstinās ar sv.Terēzes no Bērna Jēzus dzīvi un darbību.
SV. TERĒZE NO BĒRNA JĒZUS
Jaunava un Baznīcas doktore
Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga bija visstingrākās observances “Baskājaino karmelītu” ordeņa māsa. Šis ordenis savu nosaukumu bija ieguvis pateicoties Palestīnas svētā Karmela kalna vientuļniekiem, kas, dzīvojot pastāvīgā klusēšanā un stingrā gandarē, aizlūdza par pasauli. Mazā Terēze ir viena no aizkustinošākajām un maigākajām svētajām. Marija Franciska Terēze Martina piedzima 1873. gada 2. janvārī Alansonā, Normandijā. Gan viņas māte, gan tēvs jaunības dienās bija ilgojušies pēc kontenplatīvās klostera dzīves, bet abi tika atraidīti. Pirmās dziļākās sāpes mazo meiteni skāra, kad viņas vecākā māsa Paulīne nolēma iestāties Lizjē Karmelā. Pēc mātes agrās nāves Paulīne bija Terēzes “māmiņa”. Toreiz Terēze smagi saslima, bet pateicoties Marijas aizlūgumam, drīz vien izveseļojās. 14. gadu vecumā arī Terēze lūdza, lai viņu uzņem Karmelītu ordenī. Ne vietējais bīskaps, ne pāvests Leons XIII, pie kura viņa bija devusies kopā ar tēvu, šādu atļauju nedeva. Tomēr debesis uzklausīja viņas lūgšanas, un jau pēc gada viņa saņēma plīvuru. Jau tad viņa nesa sevī nāvīgās slimības iedīgļus. Tikai deviņus gadus šī trauslā meitene pavadīja pie karmelītēm. Pēc garas, sāpju pilnas un klusā pacietībā panestas slimības Dievs viņu pieņēma pie sevis mūžībā.
Klostera dzīvē viņai nenācās viegli: “Man bija jācīnās, mana daba nebija padevīga. Nebija tādas dienas, kad es netiku ievainota.” Priore dedzīgā stingrībā centās salauzt jaunās novices maigo, klusējošo savdabību ar rājieniem, sodiem un pazemojumiem. Varbūt viņai likās, ka Terēze ir neticami augstprātīga. Katrā ziņā jaunā mūķene arvien ticībā centās pārvarēt ikvienu iekšējo sacelšanos. Tas viņai nekādā ziņā nenācās viegli. Tomēr viņas paklausībai nebija nekā kopēja ar nebrīvi. Tā piemēram, Terēzes domas par biežu sv. Komūnijas pieņemšanu nesaskanēja ar priores viedokli, un viņa palika nesaprasta. “Māt, es jūs pārliecināšu tad, kad būšu jau mirusi.” To apstiprināja arī vēlākās pārmaiņas Baznīcas praksē. Pāvesta Pija X Dekrētu Lizjē vēl šodien uzskata par Terēzes aizlūguma augli. Terēze mira 1897.gada 30. septembrī.
Svētā ir “izcietusi dzīvi, kādu dzīvo pazemīgie un bērnišķīgie”. Ir jābūt tā, ka mazās dvēseles varētu izdarīt visu, ko es daru.” Tas ir viņas visskaistākais novēlējums. Mazajā Lizjē kapsētā uz viņas kapa krusta lasāms uzraksts: “Visu savu dzīvi Debesīs es gribu veltīt, lai darītu labu zemes virsū.”
