Sestdien 19. maijā, Rīgas Garīgā semināra (RGS) studenti kopā ar rektoru un dažiem laju aktīvistiem ciemojās Pļaviņu Kristus Debeskāpšanas draudzē, kur par prāvestu kalpo Ingars Stepkāns.
Viņi turp devās ar mērķi padziļināt kristiešu zināšanas ticības jautājumos un ievadīt viņus nākošās dienas kardināla Jāņa Pujata vizitācijas noskaņā. Ticības Padziļināšanas programma (TPP) draudzes rekolekciju ietvaros sākās ar Vissvētākā Sakramenta adorāciju, tad sekoja mācība par Baznīcu kā kopību, kuru vadīja RGS piektā kursa students Rodions Doļa. Viņš paskaidroja ticīgajiem par Dieva darbību cilvēka vēsturē, par Trīsvienīgā Dieva noslēpumu un to, ka Dievs ar katru no mums veido personiskas attiecības, lai mēs tādas pašas attiecības veidotu savā starpā. Pēc priekšlasījuma bija neliels pārtraukums, un tad, sadalījušies trīs grupiņās, visi varēja dalīties savā pieredzē par Dieva darbību ikdienas dzīvē.
Noslēgumā tika svinēta Sv. Mise, kuras laikā viesus ar savu klātbūtni pārsteidza runcis Rokijs, pie kura draudze jau pieradusi. Pēc Sv. Mises draudzes prāvests viesus uzaicināja uz vakariņām. Pie galda viņš, starp citu, stāstīja arī par Rokija ierašanos draudzē, viņa darbiem un nedarbiem.
Izrādās, ka dzīvnieka uzvedība var rosināt pārdomas arī par cilvēka attieksmi pret citiem. Piemēram, Ziemassvētkos kopā ar savu mammu uz dievkalpojumu bija atnācis kāds skolotājs. Viņš bija diezgan tālu no Baznīcas un īsti labi nepārzināja liturģiju. Skolotājs uzkāpis balkonā, kur dzied koris, lai citi viņu nepamana. Balkons bija neitrāla vieta. No turienes visu varēja redzēt un dzirdēt, bet nebija jābaidās no citu nosodošajiem skatieniem, ja gadījumā viņš nezinās, kurā brīdī mesties ceļos vai celties kājās. Pēc Mises prāvests uzkāpis balkonā, lai pateiktos korim, un tur saticis šo skolotāju, kuru jau pazinis. Novēlējis viņam priecīgus Kristus dzimšanas svētkus, un skolotājs teicis: „Es redzēju pie altāra piekalpojam savus skolēnus, kuri nebūt nav nekādi svētie, – viņi ir lieli resgaļi. Es arī pats nejutos izsmiets par to, ka nezinu visu, kas jādara. Turklāt pašās beigās es redzēju, ka atnāca kaķis un ērti iekārtojās pie altāra. Ja jau kaķis baznīcā atrada savu vietu, tad kāpēc man vēl baidīties?” Kā atzina prāvests, šis gadījums ir arī viela pārdomām, kāda ir katoļu attieksme pret tiem, kas uz baznīcu atnāk tikai Lieldienās un Ziemassvētkos. Vai neveltām viņiem kritiskus skatienus?
Citā reizē runcis palīdzējis prāvestam sprediķošanā. Tolaik Rokijs vēl bijis kaķēns. Sprediķa laikā viņš iznācis, apgūlies uz paklāja altāra priekšā un sācis spēlēties. Draudze sākumā nopietni klausījusies sprediķi, bet tad baznīcēni arvien vairāk uzmanības sākuši pievērst kaķim un beigās skatījušies vairs tikai uz viņu. Tas priesteri pamudinājis izstāstīt par kādu mūku, kurš svētceļojuma laikā lūdzis naktsmājas pie zemnieka, kuram bijis daudz bērnu. Kad mūks gājis lūgties, zemnieks apsaucis bērnus, lai viņi uzvestos klusi. Mūks uz to atbildējis: „Bērnu skaļās čalas man netraucēs lūgties, jo lūgšanā ir miers.” Ja esam dziļi lūgšanā, tad mums blakus var skapis apgāzties un mēs pat nesalēksimies. Iespējams, mūsu lūgšanas dažkārt netiek uzklausītas, jo lūdzoties esam pavirši. Līdzīgi arī sprediķa laikā, – lai zvana mobilie telefoni, lai spiedz bērni, bet mēs esam aicināti koncentrēt savu gribu uz to, ko saka priesteris.
Pateicība Pļaviņu draudzei un tās prāvestam Ingaram Stepkānam par silto uzņemšanu un atvērtību, sadarboties ar TPP pie Dieva dziļākas pazīšanas. Pateicība arī laju aktīvistiem, kuri ar savu līdzdalību veicināja sadarbību starp semināristiem un lajiem lielākā ticības un kopības izpausmē.
RGS 2. kursa students Agris Ruļuks
