26. septembra Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī ir turpinājums rakstam par Danti Aligjēri un viņa “Dievišķo komēdiju”. Piedāvājam šo materiālu arī mūsu lasītājiem. Iepriekšējos rakstus par Danti lasi iepriekšejos Vēstnesīša numuros.
Dantes sarakstītās „Dievišķās komēdijas” mērķis vispirms ir praktisks un tiecas pārveidot un mainīt. Tā īstenībā ne tikai ir dzejiski skaista un morāli laba, bet vispirms radikāli maina cilvēku un to vada no nekārtības uz gudrību, no grēka uz svētumu, no ciešanām uz laimi, no elles vietu šausminošas apskates uz svētlaimēm paradīzē. To viņš skaidri apstiprina savā vēstulē, rakstot: „Visa kopuma un daļu mērķis varētu būt daudzveidīgs, proti, tuvu un tālu esošs, taču, nepievēršoties sīkai pētniecībai, varētu īsti teikt, ka visa kopuma un daļu mērķis ir attālināt šajā dzīve esošos no posta stāvokļa un tos aizvest uz laimes stāvokli” (Ep. 13, 15). Šādi „Dievišķo komēdiju” varētu saukt par garīgo ceļu pie Dieva no mūžīgā soda tumsas uz šķīstošās gandares asarām, un pakāpeniski uz aizvien spožāku skaidrību, uz aizvien kvēlāku mīlestību līdz pat gaismas, mīlestības un mūžīgās saldmes Avotam: „Prāta gaismu, mīlestības pilnību, dižo, cēlo mīlestību, prieku, kas pārsniedz visas vēlmes” (Paradiso, 30, 40 – 42).
Dzejas tēmas piedāvātas kā pārliecinošas un brīdinošas liecības, kuras paceļas pie Dieva. Daba un pārdabiskā kārtība, patiesība un maldi, grēks un žēlastība, labais un ļaunais, cilvēku darbi un to sasniegumi – viss aplūkots, izvērtēts Dieva priekšā, savu īsto vērtību atklāj mūžības perspektīvā. Šī pacelšanās attiecībā uz noslēpumaino un cēlo kļūst par iekšējās dzīves eposu, par debesu žēlastības eposu, par mistiskās dzīves pieredzes un daudzveidīgas tikumības eposu; kļūst par garīgo teoloģiju un sirds teoloģiju. Sāpīgo nepilnību dziļumi, mierpilnas sfēras, kur dodas no katra traipa šķīstītās dvēseles, grūtās virsotnes, pie kurām ved svētuma dažādi ceļi, tas viss tiecas uz augšu.
Simts dziedājumi ir kā simts kāpņu kāpieni, līdzīgi Jēkaba sapnī redzētajam, kuri paceļas no zemākajām vietām uz Vissv. Trīsvienības gaismu. Uz visaugstākā pakāpiena atrodas Jaunava Marija, Dieva Māte, kuru sv. Bernards lūdz palīdzēt jaunam un nepieredzējušam svētceļniekam, lai tiktu apmierināta viņa augstākā vēlme. Pats dzejnieks kā galvenā darbības persona pārstāv cilvēci; aizvien alegorijas veidā viņš to vada atzīt savu vainu un atsākt tikumības ceļu, lai ļautos apgaismošanai un šķīstīšanai; lai beigās vienotos ar augstāko Patiesību un augstāko Labumu. Dievišķais likums dots cilvēkiem, lai, tam sekojot, tie piedzīvotu laimi gan šajā zemes dzīvē, gan mūžīgajā dzīvē, uz kuru tie tiecas, sekojot patiesajam labumam, kas rosina atbilstošu mīlestību, un, izvairoties no ļaunuma, no kura izceļas izkropļota mīlestība, iekāre un izlaidība. „Tieši miera apstākļi ir labākie cilvēcei, lai tā sasniegtu savu konkrēto izpausmi, kas ir gandrīz dievišķa saskaņā ar vārdiem: ‘Tu esi to radījis nedaudz zemāku par eņģeļiem’ ” (Ps 8, 6; Monarchia, I, IV, 2).
Šis miers – attiecībā uz indivīdiem, ģimenēm, tautām, cilvēku saimi, iekšējs un ārējs miers, individuāls un publisks miers – šī miera kārtība tiek izjaukta un satricināta tāpēc, ka tiek mazvērtēta pienākuma apziņa un taisnība. Tāpēc, lai atjaunotu šo kārtību un pestīšanu, uz apgaismošanu savstarpējā saskaņā aicināti ticība un prāts, Beatriče un Virgīlijs, krusts un Akvilla, Baznīca un impērija, uzmodināta sirdsapziņa par cilvēku zemes apstākļiem, kā arī sludināšana visiem par neskaidro, tomēr drošo nākotnes laikmetu. Debesis un zeme kopā vēstī šo miera Evaņģēliju.
„Dievišķā komēdija” noteikti ir miera poēma: skumīgais miera dziedājums mūžīgi pazudušajiem ellē; saldais miera dziedājums tiem, kuri uztur cerību šķīstītavā; paradīzē notiek brīnišķs gaviļu dziedājums par mieru, kas piedzīvots pilnībā un uz mūžiem. Dante Aligjēri cilvēcība vēl pilnīgāk izvēršas un pilnveidojas Dieva mīlestības atvarā; arī debesu spožajā plašumā viņš jūtas pārņemts ar patiesības un skaistuma vēsti. “Ak, Dieva mirdzums, kurā redzēju es īstās valstības visaugsto slavu, ļauj izteikt man, kā es to redzēju” (Paradiso 29, 97-99). (nobeigums sekos)
Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 15 (387) 2021. gada 26. septembris
