Šī gada 10. oktobra Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī ir publicēta noslēguma daļa materiālam par renesanses laika dzejnieku Danti Aligjēri. Piedāvajam šo materiālu arī mūsu lasītājiem.
Attiecībā uz klasisko senatni Dante uzskata, ka tā būtu apredzības sagatavotība uz kristīgo reliģiju un ka bieži būtu jāpiedāvā alegorijās; dažādā mērā tas noticis tā sauktajā renesansē vai vismaz pie daudziem ļaudīm tajā periodā, kuri cilvēciskos labumus novērtējuši neatkarīgi no Dieva; tajā pašā periodā, kad humānisms pievērsās pagānu institūcijām un ieradumiem, un pārņēma pelagiānisma maldus. Dante godāts kā teologs un saukts arī par izcilāko dzejnieku gadsimtu gaitā, un viņa komēdija saukta par dievišķu.
Viņa dzejas cēlums, plašums un izcilība ir tik skaidri uztverami, ka neprasītu sarežģītus pamatojumus. Lieliskā un neskartā kalna virsotne, pie kuras laika gaitā var nonākt no ārdošajām ūdens straumēm, neprasa garas un daiļrunīgas runas, lai parādītu savu lielo apmēru: pietiek tai uzmest ātru skatu. Tāpat, kā Virgīlijs vadīja Danti, tāpat Dante varētu noderīgi vadīt citus, pie tam iespējami daudz vairākus, kurus, tāpat kā Virgīlijs, ievadītu mākslas svētvietā un jo sevišķi dzejiskā mākslā. Tas būtu ļoti vēlams mūslaikos, kad māksla cieš trūkumu: bieži tā izpaužas nekonsekventi un vienpusīgi, tiek reducēta uz subjektīvismu, tā sakot, manihejiskā veidā, nicinot dabu. Māksla ne reti tiek pārveidota par cinisku apsmieklu, aprakstot un izceļot netikumus; attiecībā uz poēziju tiek pārsvarā atzīta lirika, jo uzstāda neauglīgus ierobežojumus un kur nu vēl prasības. Mākslai vajag saprātu darbībā pirms iedvesmas, kas apgaismotu, nomierinātu, vienkāršotu visu, kas iesākts; saprāts arī vajadzīgs, lai vēlāk noslēgtu darbību, kas, bez šaubām, notiek ar spējām un iemaņām, lai ņemtu dalību dvēseles stāvokļos un attieksmēs ne tikai ar rosinošām idejām, tēliem, sajūtām, bet arī ar dažādu elementu pilnīgu un saskaņotu apvienošanos: no gudrības izriet skaista rakstīšana.
„Dievišķajā komēdijā” atrodami visi dzejiski veidi: eposs, lirika, satīra, dramatika, un pēdējai piemīt darbības raksturs; un tā sasniedzama, apvienojot dažādus un daudzveidīgus elementus, uzturot saskaņu spožā arhitektoniskā vienotībā. Visām jūtām un tonim paredzēts atskanēt: saldi un kareivīgi, skumīgi un priecīgi, nievājoši un apbrīnojoši, dusmīgi, baismīgi, bailīgi, mīloši, lūdzoši, adorējoši, smaidoši, pacilājoši. Ar sev raksturīgo stilu Dante apdzied dzīves noslēpumainās un cēlās reālijas, Dieva noslēpumus un cilvēku augstākās domas. Šāda tik plaša daiļrunības upe plūst no tik grandioza un neparasta avota, kas nāk par labu vēl jaundzimušai un vēl neattīstītai itāļu valodai bez kaut kādas pieredzes mākslinieciskā izpausmē.
Dante izpaužas gan aristokrātiskā cieņā, gan zināmā tautiskā raupjumā, gan spēcīgi, gan delikāti. Ar daudzveidīgu tembru un muzikālu izteiksmīgumu viņa tik ļoti aizkustina dvēseli un sajūsmina prātu, ar dusmu lēkmi un mīlestības uzplūdiem, pārmetumiem un slavēšanu, ellē nosodīto saucieniem un debesu svēto lūgšanām, redzējumiem, sapņiem, paredzējumiem, lēmumiem, filozofiskām asprātībām un teoloģijas smailēm. Ja ņem vērā viņa darbā esošo vienotību starp doktrināliem elementiem un dzejas mākslas principiem, tad skaidri redzama šīs abpusējās vienošanās iespēja un derīgums. Neviens no abiem elementiem – pat ja viens parādītos otram – nav pretrunā viens otram, drīzāk veido dzīvu un saskanīgu organismu, tāpat kā kauli un miesa cilvēka ķermenī: viens nevar bez otra gūt atbalstu; skaistums tieši pastāv viņu vienotībā. Teoloģijai un filozofijai ar poēziju ir vēl citas attiecības, kuras pastāv tajā, ka skaistums, piedāvājot doktrīnai savu greznojumu un ietērpu gan ar dziesmas saldmi, gan ar mākslas tēliem, paver iespēju daudziem komunicēt tās vērtīgo mācību. Dantem skaistums kļūst par kalpu labestībai un patiesībai, bet labestība ir skaistuma matērija. Danti novērtē ļoti daudzi, jo viņš attiecas uz visiem: viņam pienākas gods kā katolim, ekumeniskam dziesminiekam un cilvēces izglītotājam. Ar lielāku centību viņu pagodina tie, kas viņam tuvāki pēc reliģijas, tēvijas mīlestības, apkārtnes un studijām.
Dantes nāves jubileja rosina viņa darbus lasīt visaptveroši un bez steigas ar atvērtu prātu un vērīgām pārdomām. Mudinājums pilnveidot un apgaismot savu kultūru, satiekoties ar tik cēlu garu kā Dante, kas vēlas, lai mēs aizvien tiektos uz Dieva svētuma un pilnības augstumiem.
Vēstnesītis, Nr. 16 (388) 2021. gada 10. oktobris
