Jēzum sekoja dažādi cilvēki, kurus dēvēja par mācekļiem. Vistuvākie Jēzus sekotāji bija apustuļi, kurus Viņš izvēlējās no savu mācekļu vidus, lai tie veidotu Baznīcu. Apustuļu laikos Baznīcā bija arī citi Jēzus vai apustuļu mācekļi, kuriem bija liela nozīme Evaņģēlija sludināšanā un kristīgo kopienu dibināšanā. Apustuļiem kā Jēzus mācekļiem bija vislielākā autoritāte, un tie bija paša Kristus sūtīti sludināt Labo Vēsti. Arī viņi paši sūtīja citus sludināt Evaņģēliju, lai tie savukārt dibinātu draudzes un, esot vienotībā ar iepriekšējiem apustuļiem, sūtītu nākamos. Tādējādi veidojās Apustuliskā pēctecība.
Pakāpeniski veidojās Baznīcas redzamā struktūra, kas nodrošina, lai Kristus mācība saglabātos līdz pasaules beigām. Tādā veidā izveidojās Bīskapu kolēģija, kas ir 12 apustuļu pēcteči. Tiem ir autoritāte mācīt (pravietiskā vara), svētdarīt (priesteriskā vara) un ganīt (pastorālā vara). Bīskapu palīgi gan Evaņģēlija sludināšanā, gan sakramentu dalīšanā ir priesteri un diakoni. Baznīcā ordinētā kārta tiek saukta par garīdzniecību un pie tās pieder bīskapi, priesteri un diakoni.
Bīskapu kolēģijai jābūt vienotībā ar pāvestu, tai piemīt augstākā vara Baznīcā, to īstenojot vispārējā koncilā. Baznīcas hierarhiskajai struktūrai ir kalpošanas un koleģiālais raksturs.
Pēc tradīcijas pāvests kā apustuļa Pētera pēctecis ir Baznīcas vienotības redzamā zīme. Kopā ar bīskapu kolēģiju pāvests pieņem svarīgus lēmumus ticības un morāles lietās, kā arī administratīvajos jautājumos.
Apustulis [gr. apostolos ‘sūtnis’] – ikviens no divpadsmit Jēzus Kristus izvēlētajiem mācekļiem; termins dažkārt tiek attiecināts arī uz citiem, īpaši uz svēto Pāvilu, kurš pievērsās kristietībai pēc Jēzus Kristus debeskāpšanas.
Apustuliskais Krēsls sk. Svētais Krēsls
Apustuliskais nuncijs sk. nuncijs
Apustuliskā nunciatūra sk. nunciatūra
Apustuliskais pamudinājums; apustuliskā adhortācija [lat. adhortatio ‘pamudinājums, aicinājums’) – pāvesta izdots pastorālās mācības dokuments, adresēts noteiktai cilvēku grupai (piemēram, konsekrētām personām, ģimenēm) vai visai Baznīcai. Parasti tiek izdots pēc Bīskapu sinodes kā tās apkopojums un no tās izrietošie secinājumi.
Apustuliskā pēctecība; apustuliskā sukcesija [lat. successio ‘secībā; aizstājēja iecelšana, sekošana’] – nepārtraukta apustuliskā pēctecība būtiskās lietās (ticībā, reliģiskā praksē) no Kristus laikiem līdz mūsu dienām, kurā redzama zīme ir roku uzlikšana uz bīskapu-elektu, tālāk nododot viņam apustuļu pilnvaras.
Arhibīskaps [gr. archi ‘galvenais, vecākais’, episkopos ‘uzraugs] – tituls, kas automātiski pienākas tiem bīskapiem, kuri pārvalda arhidiecēzes. Kā goda tituls tas tiek piešķirts arī dažām citām augsta ranga Baznīcas amatpersonām, piemēram, Romas Kūrijā Svētā Krēsla apustuliskajiem nuncijiem.
Arhidiecēze [gr. arche ‘galvenais, vecākais’, dioikēsis ‘province, pārvalde’] – vēsturiski svarīga diecēze, arhibīskapa pārvaldīts apgabals, ekleziālās provinces (diecēzes grupu) galvenā diecēze. Piemēram, Latvijā tā ir vietējās Baznīcas galvenā diecēze, Rīgas arhidiecēze. Sk. metropolija.
Bīskapija [gr. episkopos ‘uzraugs, novērotājs’] – sk. diecēze.
Bīskaps [gr. episkopos ‘uzraugs, novērotājs’] – ordinēts garīdznieks, kas ir saņēmis priesterības pilnību (trešo pakāpi), pāvesta iecelta augstākā bīskapijas amatpersona, apustuļu misijas turpinātājs, kurš caur roku uzlikšanu Baznīcā saņēmis to varu, ko Kristus bija devis apustuļiem; vienīgi bīskaps ir tiesīgs ordinēt garīdzniekus.
Bīskapu kolēģija – bīskapu kā 12 apustuļu pēcteču kopums, kas vada Baznīcu vienotībā ar pāvestu, kurš ir bīskapu kolēģijas sastāvdaļa un arī tās galva, vadītājs.
Bīskapu konference – katoļu Baznīcas administratīvā struktūra, kurā apvienoti bīskapi, vienas valsts vai ģeogrāfiskā reģiona ietvaros.
Dekāns [lat. decanus ‘desmit cilvēku grupas vadītājs’] – katoļu Baznīcā garīdznieks, kurš pārrauga vairākas draudzes.
Diakons [gr. diakonos ‘kalps, kalpotājs’] – pirmā no trim ordinācijas pakāpēm; diakona uzdevums ir kalpot un palīdzēt bīskapiem un priesteriem liturģijā, īpaši Euharistijas svinēšanā; draudzē var kristīt, asistēt Laulības sakramentā un to svētīt, sludināt Evaņģēliju un sprediķot, vadīt bēres, kā arī veltīt sevi dažādiem žēlsirdības darbiem.
Ir diakoni, kuri gatavojas priesterības ordinācijai, kā arī pastāvīgie diakoni, kas nesaņem priesterības sakramentu un var būt precēti.
Diakonāts [gr. diakonos ‘kalps, kalpotājs’] – diakona ordinācijas pakāpe.
Diecēze [gr. dioikēsis ‘province, pārvalde’] – administratīvi teritoriāla vienība Romas Katoļu Baznīcā, kuru vada bīskaps vai dažos gadījumos – arhibīskaps.
Ekleziāls [lat. ecclesia ‘baznīca’] – tāds, kas saistīts ar Baznīcu.
Ekselence [lat. excellentia ‘pacelšanās pāri; izcila personība’] – katoļu garīdzniecībā arhibīskapu un bīskapu uzrunas forma.
Ekskomunikācija [lat. excommunicatio ‘izslēgšana no kopienas’] – izslēgšana no Baznīcas par nopietniem kanonisko likumu pārkāpumiem, neļaujot saņemt sakramentus un pildīt dažus Baznīcas pienākumus. Ir divu veidu ekskomunikācija: 1) Baznīcas (bīskapa, tribunāla vai pāvesta) rosināts sods (ferendae sententiae) vai arī 2) automātiska (latae sententiae) – kā paša padarītā grēka, piem., aborta sekas.
Eminence [lat. eminentia ‘izcilība’] uzrunas forma, ar kuru vēršas pie kardināla.
Enciklika [gr. enkyklios ‘riņķa, riņķveida’] – pāvesta apkārtraksts Baznīcai visā pasaulē (dažreiz arī visiem labas gribas cilvēkiem) par svarīgiem reliģijas, morāles un citiem jautājumiem.
Episkopāts [gr. episkopos ‘uzraugs, novērotājs’] – 1) bīskapa ordinācijas pakāpe; 2) sk. bīskapu konference.
Ex catedra [lat. ex cathedra ‘no bīskapa krēsla (troņa)’] – pāvesta autoritatīva un svinīga kādas ticības un morāles patiesības, kas uzskatāma par nemaldīgu, pasludināšana visiem kristiešiem.
Hierarhija [gr. hiera arche ‘svētā vara’] – secība no zemākā līdz augstākajam garīdzniecības amatam; Baznīcas vadība; garīdznieku kopums.
Inaugurācija [lat. inaugurare ‘iesvētīt, iesākt’] – 1) augsta ranga personas (piem., pāvesta, bīskapa u.c.) amatā stāšanās ceremonija, 2) svinīga atklāšana (piem. sinodes, konklāva u.c.).
Ingress [lat. ingressus ‘ieiešana; iesākums’] – svinīga ieiešana katedrālē, kas ir arhibīskapa sēdeklis, un oficiāla diecēzes vadības pārņemšana.
Kanoniskā misija [lat. missio canonica ‘izsūtīšana saskaņā ar normām’] – konkrētas personas pilnvarošana piedalīties Baznīcas mācīšanas, svētdarīšanas un pastorālā uzdevuma pildīšanā. Tā attiecas arī uz lajiem uzticētām funkcijām Baznīcā.
Kapelāns [lat. capellanus ‘klēriķis’] – garīdznieks vai lajs, kam ir īpašs kalpošanas uzdevums, piem., armijā, cietumā, skolā u.c.
Kapituls [lat. caput ‘galva’] – Romas Katoļu Baznīcas administratīvi teritoriālās struktūrvienības (diecēzes, ordeņu provinces u.c.) administratīvās vadības padome.
Kardināls [lat. cardinalis ‘galvenais’] – katoļu Baznīcā augstākā garīgā amatpersona pēc Romas pāvesta; kardināli ir pāvesta padomdevēji, veidojot kardinālu kolēģiju.
Kardinālu kolēģija [lat. cardinalis ‘galvenais’, collegium ‘savienība’] – kardinālu kopums, kurš satiekas konsistorijā vai konklāvā.
Katehēts [gr. katechesis ‘mutiska mācība’] – ticības mācības skolotājs, kura funkcija ir pildīt bīskapa uzticēto kanonisko misiju.
Katehēze [gr. katechesis ‘mutiska mācība’] – kristīgo pamatpatiesību mācīšana.
Klēriķis [lat. clericus ‘izlozēts, izvēlēts’] – 1. literatūrā – ordinēts Baznīcas loceklis, garīdznieks; 2. tautā bieži attiecināts uz semināristiem (sk. seminārists).
Klērs [gr. klēros ‘loze’] – ordinētu Baznīcas locekļu kārta, katoļu garīdznieki (bīskapi, priesteri, diakoni), garīdzniecība.
Koadjutors [lat. coadjutor ‘asistents’] – bīskaps, kam uzdots asistēt diecēzes bīskapam pienākumu pildīšanā un kas pēc viņa demisijas vai nāves automātiski kļūst par viņa pēcteci.
Koncils [lat. concilium ‘sanāksme, sapulce’] – pāvesta sasaukta bīskapu sanāksme, kurā tiek pieņemti Baznīcai svarīgi lēmumi.
Kongregācija [lat. congregatio ‘sapulcēšanās’] – 1. Svētā Krēsla struktūras vienība – pastāvīga kardinālu komisija īpašu uzdevumu pildīšanā, piem., Ticības mācības kongregācija; 2. vairāku viena klostera kopienas locekļu apvienība; 3. konsekrēto personu sapulce – sk. kapituls.
Konklāvs [lat. cum clave ‘(aizslēgts) ar atslēgu’] – no ārpasaules norobežotu kardinālu padome, kas sapulcējas, lai ievēlētu jaunu pāvestu.
Konkordāts [lat. concordare ‘būt vienprātīgiem, saskanēt’] – starptautisks divpusējs līgums starp Svēto Krēslu un kādu valsti par Katoļu Baznīcas stāvokli attiecīgajā valstī.
Konsekrācija [lat. consecratio ‘iesvētīšana’] – 1. bīskapa ordinācija; 2. baznīcas iesvētīšana; 3. konsekrēto personu svinīgo solījumu salikšana.
Konsistorijs [lat. consistorium ‘padome; apspriežu telpa’] – kardinālu apspriede pāvesta vadībā, lai pārrunātu visaktuālākās Baznīcas lietas. Ir divu veidu konsistoriji: publiskais un slēgtais.
Kūrija [lat. curia ‘tiesa’, cura ‘aprūpe’] – 1. Katoļu Baznīcas iestāde Vatikānā (pāvesta vai Romas Kūrija); 2. diecēzes pārvaldes centrs.
Laji [gr. laos ‘tauta’] – vispārējā kārta Baznīcā; kristieši, kuri, saņemot Kristības sakramentu, kļuvuši par Dieva tautas locekļiem un kuri nav ordinēti.
Lajs [gr. laikós ‘viens no tautas’] – neordinēts Baznīcas loceklis (tas, kurš nav garīdznieks).
Legāts [lat. legatus ‘sūtnis’] – Romas pāvesta iecelts sūtnis ar ārkārtējām pilnvarām pārstāvēt Svēto Krēslu.
Maģistērijs [lat. magisterium ‘mācība’] – 1. mācīšanas misija, kas ir Kristus dibināta un pakļauta bīskapu kolēģijai vai atsevišķiem bīskapiem, kuri ir vienotībā ar pāvestu; 2. Baznīcas mācības kopums.
Metropolija [lat. metropolis ‘mātes pilsēta’] – Baznīcas province, ko veido vairākas diecēzes (piem. Rīgas metropolija ietver visas četras Latvijas diecēzes).
Metropolīts [gr. metropolites] – arhibīskaps, kurš pārvalda diecēzi, kurā atrodas metropolijas galvaspilsēta, kas ir vēsturiski vissenākā vai vissvarīgākā.
Monsinjors [it. monsignore ‘mans kungs’] – zemākais pāvesta piešķirtais priesteru goda tituls.
Motu proprio [lat. ‘pēc savas ierosmes’] – pāvesta izdots dokuments, kas parasti attiecas uz administratīvajiem jautājumiem.
Neoprezbiters – jauniesvētīts priesteris.
Nuncijs [lat. nuntius ‘sūtnis’] – Svētā Krēsla diplomāts, pastāvīgs pāvesta diplomātiskais pārstāvis konkrētā valstī un lokālajā Baznīcā.
Nunciatūra [lat. nuntius ‘sūtnis’] – nuncija rezidence; pāvesta diplomātiskā misija, ko vada nuncijs.
Ordinācija [lat. ordo ‘kārta’, ordinatio ‘iekļaušana kādā kārtā’] – sakramentālā darbība, ar kuru kāds tiek uzņemts bīskapu, priesteru un diakonu kārtā.
Ordinārijs [lat. ordo ‘kārtība’] kanoniskajās tiesībās – garīdznieks, kam piešķirtas ilgstošas juridiskas pilnvaras pārvaldīt, piem., diecēzi vai ordeņa provinci.
Palīgbīskaps – katoļu garīdznieka (bīskapa) amats, ko piešķir pāvests; palīgbīskaps tiek nozīmēts palīdzēt diecēzes bīskapam.
Patriarhs [gr. patriarchēs ‘ģints, cilts vadītājs’] – 1. augstākais garīdznieks Austrumu rita Baznīcās, kuras ir vienotībā ar pāvestu; 2. goda tituls Romas Katoļu Baznīcā, kas attiecas uz dažiem metropolītiem: Lisabonas, Venēcijas, Jeruzalemes un Austrumindijas; 3. viens no ciltstēviem Vecajā Derībā (Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs un 12 viņa dēli un Dāvids), kuram Dievs dod apsolījumus un slēdz ar tiem derību.
Pāvests [lat. papa ‘tēvs’] – Romas bīskaps, svētā Pētera pēctecis, katoliskās Baznīcas augstākais vadītājs, arī Vatikāna valsts suverēns un vadītājs. Pāvestu ievēl konklāvs.
Pontifiks [lat. pontifex ‘tiltu cēlājs’] – Romas bīskaps, pāvesta tituls (pontifex maximus).
Prāvests [lat. praepositus ‘nolikts priekšā’] – priesteris vai bīskaps, kurš vada draudzi.
Prelāts [lat. praelatus ‘izvirzīts, nostādīts pāri citiem’] – katoļu Baznīcas amatpersonas tituls.
Prelatūra [lat. praelatus ‘izvirzīts, nostādīts pāri citiem’] – īpaša Baznīcas organizācijas teritoriālā vai personālā struktūra (Opus Dei prelatūra).
Prezbiters [gr. presbyteros ‘vecākais’] – (lietots zinātniski teoloģiskajā literatūrā) garīdznieks, kurš saņēmis otro ordinācijas pakāpi un kurš palīdz bīskapam sludināt Evaņģēliju un administrēt sakramentus. Sk. priesteris.
Priesteris [no vāc. priester] – ordinēts garīdznieks, kuram ir līdzdalība Kristus priesterībā caur ordināciju, kas iespējama divās pakāpēs: episkopātā (bīskapa amatā) un prezbiterātā (priestera amatā).
Primāts [lat. primātus ‘pirmais’] – pāvesta juridiskā un garīgā priekšrocība un autoritāte citu bīskapu vidū un vispārējā Baznīcā.
Seminārists [lat. semen ‘sēkla’] – students, kurš sagatavojas uz priesterību.
Seminārs [lat. seminarium ‘dēstu audzētava’] – formācijas vieta semināristiem, kuri garīgi un intelektuāli gatavojas priesterībai, apgūstot filozofiju un teoloģiju.
Sinode [gr. synodos ‘tikšanās’] – bīskapu un citu kristiešu tikšanās, lai apspriestu jautājumus par Baznīcas mācību un tās praksi. 1) Bīskapu sinode – tiek sasaukta ik trešo gadu Romā (oktobra mēnesī), tās mērķis ir atbalstīt bīskapu un pāvesta koleģiālo vienību, sniedzot padomus ticības lietās, runājot par disciplīnu Baznīcā un tikumiem. Bīskapu sinodei ir pastāvīga struktūra Vatikānā. Sinodes sapulcēm ir trīs veidi: ārkārtējās, parastās un speciālās. 2) Diecēzes sinode ir priesteru un laju oficiālā sapulcēšanās pēc bīskapa iniciatīvas, kuras mērķis ir palīdzības sniegšana bīskapam diecēzes pārvaldīšanā.
Suspendēt [lat. suspendere ‘atstādināt’] – uz laiku atstādināt garīdznieku no amata funkciju pildīšanas, piem., no Sv. Mises celebrēšanas u.c.
Svētais Krēsls [lat. Sancta Sedes] – oficiālais nosaukums centrālajām Baznīcas institūcijām, kuras pārstāv Vatikānu; starptautisko publisko tiesību subjekts, uzturot diplomātiskas attiecības ar citām valstīm, tas rīkojas visas katoliskās Baznīcas vārdā un tā statuss ir maksimāli pielīdzināts valsts statusam.
Titulārbīskaps, arī titulārarhibīskaps, [lat. titulus ‘goda nosaukums’] – pāvesta piešķirts goda nosaukums bīskapam vai arhibīskapam, kurš iecelts vairs nepastāvošajam Baznīcas apgabalam. Latvijā šāds goda tituls ir piešķirts, piem., bīskapam Andrim Kravalim, kurš ir titulārbīskaps Migirpas diecēzei, kas atradās Āfrikā.
Tribunāls [lat. tribunus ‘tiesa’] – tiesas varas orgāns ar pilnvaru tiesāt, izšķirt, noteikt juridiskas prasības. Katoļu Baznīcā vispazīstamākie ir šādi tribunāli: Romas Rota, Apustuliskā Signatūra un Apustuliskais Penitenciārijs.
Vatikāns – teritorija Romā, kurai ir Vatikāna Pilsētvalsts tiesiskais statuss. Pāvesta oficiālā rezidence.
Vikārs [lat. vicarius ‘vietnieks’] – katoļu Baznīcas hierarhijā kādas garīgas amatpersonas vietnieks; Svētā Krēsla iecelts īpašs apustuliskais vikārs, kurš vada apustulisko vikariātu (Baznīcas teritoriālo apgabalu); ģenerālvikārs – bīskapa vietnieks diecēzē; bīskapa vikārs – bīskapa vietnieks kādā diecēzes daļā vai konkrētās jomās; vikārs draudzē – draudzes prāvesta vietnieks.
Vizitācija [lat. visitatio ‘apmeklēšana’] – Baznīcas draudzes, kopienas vai institūcijas oficiāla apmeklēšana, piem., bīskapa veikts draudzes pastorālais apmeklējums un tās darbības pārbaude.
