Kas ir Svētā Mise?
Svētā Mise jeb Euharistijas dievkalpojums ir pestīšanas, kuru Kristus īstenoja ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, piemiņa, Viņa vienīgā upura aktualizācija. Šī pestīšana kļūst klātesoša liturģiskās darbības rezultātā. Tie, kas piedalās Svētajā Misē, kopā ar visu draudzi piedalās pašā Kristus upurī.
Šajā dievišķajā upurī, kas ar priestera starpniecību tiek upurēts Svētajā Misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts tas pats Kristus, kurš uz krusta, asinis izlejot, pats sevi upurēja vienu reizi pār visām. Tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī.
Svētā Mise ir Baznīcas dzīves sirds un virsotne, jo tajā Kristus savu Baznīcu un visus tās locekļus iekļauj savā slavas un pateicības upurī Tēvam. Ar šo upuri Viņš izlej pestīšanas žēlastību pār savu Miesu, kas ir Baznīca.
Svētās Mises liturģija norit saskaņā ar pamatstruktūru, kurā ir:
1) Vārda liturģija, kuru ievada sapulcēšanās un grēku nožēla, tad seko Dieva vārda uzklausīšana, sprediķis, vispārējā lūgšana un ticības apliecinājums,
2) Euharistiskā liturģija, kur ir maizes un vīna prezentācija, pateicība, konsekrācija (brīdis, kad maize un vīns Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm) un komūnija.
Svētajā Misē katoļiem jāpiedalās vismaz svētdienās un obligātajās svētku dienās. Tās laikā:
1) jāseko priestera darbībai pie altāra,
2) kopīgi jālūdzas,
3) jāatbild uz priestera vārdiem.
Avots: Slavējiet Kungu. Lūgšanu un dziesmu grāmata katoļiem. Rīgas Metropolijas kūrija, 2001
Svētās Mises kārtība
(Atsevišķi elementi mainās atkarībā no liturģiskā laika)
Svētā krusta zīme
Priesteris (P.): Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.
In nomine Patris, et Filii, et Spiritus Sancti.
Visi (V.): Āmen.
Liturģiskais sveiciens
P.: Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība, un Svētā Gara klātbūtne lai ir ar jums visiem!
Gratia Domini nostri Iesu Christi, et caritas Dei, et communicatio Sancti Spiritus sit cum omnibus vobis.
vai: Dievs Kungs lai ir ar jums!
Dominus vobiscum.
V.: Kungs ir ar tevi!
Et cum spiritu tuo.
Grēku nožēlošana
P.: Lai mēs varētu cienīgi piedalīties svētajā Mises Upurī, nožēlosim savus grēkus, izlūdzoties no Dieva piedošanu.
Fratres, agnoscamus peccata nostra, ut apti simus ad sacra mysteria celebranda.
V.: Es atzīstos visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.
Confiteor Deo omnipotenti et vobis, fratres, quia peccavi nimis cogitatione, verbo, opere et omissione: mea culpa, mea culpa,mea maxima culpa.
Ideo precor beatam Mariam septer Virginem,omnes Angelos et Sanctos, et vos, fratres,orare pro me ad Dominum Deum nostrum.
P.: Lai apžēlojas par mums visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.
Misereatur nostri omnipotens Deus et,dimissis peccatis nostris, perducat nos ad vitam aeternam.
V.: Āmen.
Vai:
P.: Kungs. apžēlojies par mums!
Miserere nostri, Domine.
V.: Jo mēs sagrēkojām pret Tevi.
Quia peccavimus tibi.
P.: Kungs, rādi mums savu žēlsirdību!
Ostende nobis, Domine, misericordiam tuam.
V.: Un dāvā mums savu pestīšanu!
Et salutare tuum da nobis.
P.: Lai apžēlojas par mums visvarenais Dievs un piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.
Misereàtur nostri omnìpotens Deus et, dimìssis peccàtis nostris, perdùcat nos ad vitam aetèrnam.
V.: Āmen.
Vai:
P.: Jēzu, kas tiki sūtīts dziedināt satriektās sirdis: Kyrie eleison.
Qui missus es sanare contritos corde: Kyrie elèison.
V.: Kyrie eleison.
P.: Jēzu, kas atnāci aicināt grēcīgos: Christe eleison.
Qui peccatores vocare venisti: Christe, elèison.
V.: Christe eleison.
P.: Jēzu, kas sēdi pie Tēva labās rokas, aizbildinot par mums: Kyrie eleison.
Qui ad dexteram Patris sedes, ad interpellandum pro nobis: Kyrie elèison.
V.: Kyrie eleison.
P.: Lai apžēlojas par mums visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.
Misereàtur nostri omnìpotens Deus et, dimìssis peccàtis nostris, perdùcat nos ad vitam aetèrnam.
V.: Āmen.
P.: Kungs, apžēlojies par mums!
(Kyrie, eleison!)
V.: Kungs, apžēlojies par mums! (Kyrie, eleison!)
P.: Kristu, apžēlojies par mums! (Christe, eleison!)
V.: Kristu, apžēlojies par mums! (Christe, eleison!)
P.: Kungs, apžēlojies par mums! (Kyrie, eleison!)
V.: Kungs, apžēlojies par mums! (Kyrie, eleison!)
Gloria
Gods Dievam augstumos, un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem. Mēs Tevi slavējam, teicam un pielūdzam, mēs Tevi cildinām un Tev pateicamies, jo liela ir Tava godība, Kungs, debesu Karali, Dievs, visvarenais Tēvs, Dievs, Vienpiedzimušais Dēls, Jēzu Kristu; Tu — Kungs Dievs, Dieva Jērs, Tēva Dēls, Tu nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums; Tu nes pasaules grēkus, uzklausi mūsu lūgšanu. Tu sēdi pie Tēva labās rokas, apžēlojies par mums. Vienīgi Tu esi svēts, vienīgi Tu esi Kungs. Tu – visaugstākais, Kungs Jēzu Kristu, ar Svēto Garu: Dieva Tēva godībā. Āmen.
Gloria in exelsis Deo et in terra pax hominibus bonae voluntatis. Laudamus te, benedicimus te, adoramus te, glorificamus te, gratias agimus tibi propter magnam gloriam tuam, Domine Deus, Rex caelestis, Deus Pater omnipotens.Domine Fili unigenite, Iesu Christe, Domine Deus, Agnus Dei, Filius Patris, qui tollis peccata mundi, miserere nobis; qui tollis peccata mundi, suscipe deprecationem nostram.Qui sedes ad dexteram Patris, miserere nobis. Quoniam tu solus Sanctus, tu solus Dominus, tu solus Altissimus, Iesu Christe,cum Sancto Spiritu: in gloria Dei Patris. Amen.
Lūgšana
P.: (dienas lūgšana) … Mēs Tevi lūdzam mūsu Kunga Jēzus Kristus, Tava Dēla, vārdā, kas ar Tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā, Dievs visos mūžu mūžos.
V.: Āmen.
DIEVA VĀRDA LITURĢIJA
P.: (lasījums no Svētajiem Rakstiem) … Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Verbum Domini.
V.: Pateicība Dievam.
Deo gratias.
Psalms
P.: Dievs Kungs lai ir ar jums.
Dominus vobiscum.
V.: Kungs ir ar tevi.
Et cum spiritu tuo.
P.: Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Marks, Lūkass, Jānis).
Lectio sancti Evangelii secundum…
V.: Gods Dievam.
Gloria tibi, Domine.
P.: (Evaņģēlijs) … Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Vai: Tas ir Kunga Vārds.
Verbum Domini.
V.: Slava Kristum.
Laus tibi, Christe.
Credo
Es ticu uz vienu Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes, visu redzamo un neredzamo lietu Radītāju. Es ticu uz vienu Kungu Jēzu Kristu, vienpīedzimušo Dieva Dēlu, pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdinātu: Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, būtībā līdzīgu Tēvam, un caur kuru viss ir radīts, un kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks, krustā sists par mums Poncija Pilāta laikā, cietis un apbedīts, trešajā dienā augšāmcēlies, ka pravietots Rakstos, uzkāpis debesīs, sēž pie Tēva labās rokas un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, un Viņa valdīšanai nebūs gala.
Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Atdzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu tiek līdzīgi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur praviešiem.
Es ticu uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu, es atzīstu vienu kristību grēku piedošanai, gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā. Āmen.
Credo in unum Deum, Patrem omnipotentem, factorem caeli et terrae, visibilium omnium et invisibilium. Et in unum Dominum Iesum Christum, Filium Dei unigenitum, et ex Patre natum ante omnia saecula. Deum de Deo, lumen de lumine, Deum verum de Deo vero, genitum,non faktum, consubstantialem Patri: per quem omnia fakta sunt. Qui propter nos homines et propter nostram salutem descendit de caelis. Et incarnatus est de Spiritu Sancto ex Maria Virgine, et homo factus est. Crucifixus etiam pro nobis sub Pontio Pilato; passus et sepultus est, et resurrexit tertia die, secundum Scripturas, et ascendit in caelum, sedet ad dexteram Patris. Et iterum venturus est cum gloria, iudicare vitos et mortuos, cuius regni non erit finis. Et in Spiritum Sanctum, Dominum et vivificantem: qui ex Patre Filioque procedit. Qui cum Patre et Filio simul adoratur et conglorificatur: qui locutus est per prophetas. Et unam, sanctam, catholicam et apostolicam Ecclesiam. Confiteor unum baptisma in remissionem peccatorum. Et expecto resurrectionem mortuorum, et vitam venturi saeculi. Amen.
Vispārējā lūgšana
V.: (atbildot priestera vārdiem) Mēs Tevi lūdzam, uzklausi mūs Kungs un Dievs.
EUHARISTISKĀ LITURĢIJA
Upurdāvanu sagatavošana
P. (upurējot maizi): Mēs slavējam Tevi, Dievs, visas pasaules Valdniek, jo no Tavas devības esam saņēmuši maizi, ko Tev upurējam, šo zemes un cilvēku darba augli, kas kļūs mums par dzīvības maizi.
V.: Lai Dievs ir mūžam slavēts!
Benedictus Deus in saecula.
P.(ielejot biķerī vīnu un dažus pilienus ūdens): Ļauj, Kungs, lai ar Šī ūdens un vīna konsekrāciju mēs varētu ņemt dalību Kristus dievišķībā, kurš ir vēlējies pieņemt mūsu cilvēcisko dabu.
(upurējot vīnu) Mēs slavējam Tevi, Dievs, visas pasaules Valdniek, jo no Tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko Tev upurējam, šo vīnakoka un cilvēku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu.
V.: Lai Dievs ir mūžam slavēts!
Benedictus Deus in saecula.
P.: Kungs Dievs, uzņem mūs, kas nākam pie Tevis pazemības garā un satriektām sirdīm, lūgdami, lai šodien mūsu Upuris ir Tev patīkams. (mazgājot rokas) Mazgā mani, Dievs, tīru no noziedzības traipa un Šķīstī mani no grēka.
(griežoties pie cilvēkiem) Lūdzieties, brāli, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem Šo manu un jūsu Upuri!
Orate, fratres: ut meum ac vestrum sacrificium acceptabile fiat apud Deum Patrem omnipotentem.
V.: Lai Kungs pieņem šo Upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.
Suscipiat Dominus sacrificium de manibus tuis ad laudem et gloriam nominis sui, ad utilitatem quoque nostram totiusque Ecclesiae suae sanctae.
P. (lasa lūgšanu): … Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
V.: Āmen.
Pateicības dziesma jeb prefācija
(priesteris izvēlas prefāciju)
P.: Dievs Kungs lai ir ar jums.
Dominus vobiscum.
V.: Kungs ir ar tevi.
Et cum spiritu tuo.
P.: Uz augšu sirdis.
Sursum corda.
V.: Mūsu sirdis ir pie Kunga.
Habemus ad Dominum.
P.: Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam.
Gratias agamus Domino Deo nostro.
V.: Tas ir labi un taisnīgi.
Dignum et iustum est.
Patiesi tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Viņš mūsu labā ir veicis brīnumdarbus: caur savu nāvi un augšāmcelšanos mūs ir cēlis godā, lai mēs, tagad atbrīvoti no grēka un nāves jūga, tiktu saukti par izredzēto cilti un svēto tautu, par karalisko priesterību un īpašumā iegūtiem ļaudīm un visur sludinātu Tavus varenos darbus, kurs mūs no tumsas esi aicinājis savā brīnišķajā gaismā. Un tāpēc vienotībā ar Eņģeļiem un visiem Svētajiem mēs Tevi slavējam, teikdami tagad un vienmēr:
Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs.
Debess un zeme ir Tavas godības pilna.
Hosanna augstumos.
Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā.
Hosanna augstumos.
Sanctus, sanctus, sanctus
Dominus Deus Sabaoth.
Pleni sunt caeli et terra gloria tua.
Hosanna in excelsis.
Benedictus qui venit in nomine Domini.
Hosanna in excelsis.
Visi nometas ceļos
Euharistiskā lūgšana
(Priesteris izvēlas šo vai kādu citu euharistisko lūgšanu)
III Euharistiskā lūgšana
Galvenais celebrants (GC): Kungs, Tu esi patiesi svēts, Tev pienākas gods no ikvienas radības, jo caur Tavu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, un Svēto Garu Tu visu dzīvini un dari svētu, un nemitīgi pulcini sev tautu, lai no saules lēkta līdz pat rietam tiktu upurēts Tavam vārdam par godu tīrs Upuris.
Visi kocelebranti (VK): Dziļā pazemībā mēs Tevi lūdzam, Kungs, svētī šīs mūsu upurdāvanas tā paša Svētā Gara spēkā, lai tās mums top par Tava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, Miesu un Asinīm. Jo pēc Viņa pavēles mēs svinam šo noslēpumu.
Tai vakarā, kad Viņu nodeva, Viņš ņēma maizi, Tev pateikdamies, svētīja, lauza un deva saviem mācekļiem, sacīdams (konsekrē maizi):
“ŅEMIET UN ĒDIET NO TĀS VISI, JO TĀ IR MANA MIESA, KAS PAR JUMS TIKS ATDOTA.” (Priesteris pacel Hostiju.)
Tāpat pēc Vakariņām Viņš ņēma biķeri, Tev pateikdamies, svētīja un deva saviem mācekļiem, sacīdams (konsekrē vīnu):
“ŅEMIET UN DZERIET NO TĀ VISI, JO TAS IR MANU JAUNĀS UN MŪŽĪGĀS DERĪBAS ASIŅU BIĶERIS, KAS PAR JUMS UN PAR DAUDZIEM TIKS IZLIETAS GRĒKU PIEDOŠANAI. DARIET TO MANAI PIEMIŅAI!” (Priesteris paceļ biķeri.)
GC: Lūk, ticības noslēpums!
Mysterium fidei.
V.: Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai.
Mortem tuam annuntiamus, Domine, et tuam resurrectionem confitemus, donec venias.
VK: Tāpēc, pieminēdami, Kungs, Tava Dēla ciešanas, kas nesa mums pestīšanu, atceroties Viņa brīnišķīgo augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs, kā arī gaidot Viņa otrreizējo atnākšanu, mēs ar pateicību Tev upurējam šo dzīvo un svēto Upuri. Raugies, lūdzam, uz savas Baznīcas upurdāvanu, uz to Upuri, kas mūs samierināja ar Tevi, lai mēs, pieņemdami Tava Dēla Miesu un Asinis, saņemtu Viņa Svēto Garu un kļūtu viena miesa un viens gars ar Kristu.
1. kocelebrants: Viņš lai mūs padara par mūžīgu dāvanu Tev, ļaujot mums saņemt mantojumu kopā ar Taviem izredzētajiem, ar Vissvētāko Jaunavu, Dieva Māti Mariju, ar Taviem svētajiem apustuļiem un godpilnajiem mocekļiem, un ar visiem svētajiem, kas mums palīdz, pastāvīgi aizbildinot pie Tevis.
2. kocelebrants: Mēs Tevi lūdzam, Kungs, lai šis mūsu izlīguma Upuris nes visai pasaulei mieru un pestīšanu. Stiprini ticībā un mīlestībā visu savu Baznīcu Šīs zemes gaitās, savu kalpu, mūsu pāvestu …, mūsu bīskapu …, visus bīskapus un garīdzniekus, kā arī savu tauru, ko esi atpircis. Esi labvēlīgs savai saimei, kas ir nākusi pie Tevis ar lūgšanām. Ved pie sevis, labais Tēvs, arī tos savus bērnus, kas ir tālu no Tevis. Bet mūsu nomirušos brāļus un visus, kas Tavā žēlastībā aizgājuši no šīs pasaules, uzņem savā valstībā, kur arī mēs ceram nokļūt, lai vienmēr skatītu Tavu godību caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, caur kuru Tu pasaulei dod visu labo.
VK: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.
Per ipsum, et cum ipso, et in ipso, est tibi Deo Patri omnipotenti, in unitate Spiritus Sancti, omnis honor et gloria per omnia saecula saeculorum.
V.: Āmen.
Svētās Komūnijas rits
P.: Paklausot Pestītāja vārdiem un Viņa dievišķo likumu pildot, mēs ar paļāvību sakām:
Praeceptis salutaribus moniti, et divina institutione formati, audemus dicere:
Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.
Pater noster, qui es in caelis: satificetur nomen tuum; adveniat regnum tuum; fiat voluntas tua, sicut in caelo, et in terra. Panem nostrum cotidianum da nobis hodie; et dimitte nobis delita nostra, sicut et nos dimittimus debitoribus nostris; et ne nos inducas in tentationem, sed libera nos a malo.
P.: Atpestī mūs, Kungs, no visa ļauna, dod, lūdzam, mieru mūsu dienās, lai ar Tavu žēlastību mēs būtu pasargāti no katras nelaimes un grēka, drošā cerībā gaidot atnākam mūsu Pestītāju Kungu Jēzu Kristu.
Libera nos, quaesumus, Domine, ab omnibus malis, da propitius pacem in diebus nostris, ut, ope misericordiae tuae adiuti, et a peccato simus semper liberi et ab perturbatione securi: expectantes beatam spem et adventum Salvatoris nostri Iesu Christi.
V.: Jo Tev pieder valstība, Tev gods un vara mūžīgi.
Quia tuum est regnum, et potestat, et gloria in saecula.
P.: Kungs Jēzu Kristu, kas esi sacījis saviem apustuļiem: “Es jums atstāju mieru, Es jums dodu savu mieru,” raugies nevis uz mūsu grēkiem, bet uz savas Baznīcas ticību un stiprini visā kristīgo saimē savu mieru un vienību. Mēs Tevi lūdzam, kas dzīvo un valdi mūžīgi mūžam.
Domine Iesu Christe, qui dixisti Apostolis tuis: Pacem relinquo vobis, pacem meam do vobis: ne respicias peccata nostra, sed fidem Ecclesiae tuae; eamque secundum volumtatem tuam pacificare et coadunare digneris. Qui vivis et regnas in saecula saeculorum.
V.: Āmen.
P.: Lai Dieva miers ir ar jums vienmēr!
Pax Domini sit semper vobiscum.
V.: Dieva miers lai ir ar tevi!
Et cum spiritu tuo.
(Pēc priestera uzaicinājuma dod cits citam miera un izlīguma sveicienu.)
Offerte vobis pacem.
P. (laužot Hostīju): Mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesas un Asiņu Sakraments, kuru pieņemsim, lai palīdz mums sasniegt mūžīgo dzīvi.
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums.
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums.
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dāvā mums mieru.
Agnus Dei qui tollis peccata mundi, miserere nobis.
Agnus Dei qui tollis peccata mundi, miserere nobis.
Agnus Dei qui tollis peccata mundi, dona nobis pacem.
P. (klusām lūdzas): Kungs Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls, kas, pildot Tēva gribu, Svētā Gara spēkā ar savu nāvi izglābi mūs jaunai dzīvei, atbrīvo mani ar savu vissvētāko Miesu un Asinīm no visiem maniem grēkiem un no visa ļauna, liec man vienmēr turēties pie Taviem baušļiem un neļauj man nekad no Tevis šķirties.
Vai: Kungs Jēzu Kristu, Tavas Miesas un Asiņu pieņemšana lai tuvina mani nevis tiesai un pazudināšanai, bet gan Tavai žēlastībai, kas sargā un dziedina manu dvēseli un miesu.
P. (rādot Hostiju tautai): Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus! Svētīgi tie, kurus Dievs aicina pie sava galda.
Ecce Agnus Dei, ecce qui tollit peccata mundi.
Beati qui ad cenam Agni vocati sunt.
V.: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.
Domine, non sum dignus, ut intres sub tectum meum, sed tantum dic verbo et sanabitur anima mea.
P. (dodot ticīgajiem Svēto Komūniju):
Kristus Miesa. (Corpus Christi.)
Ticīgais: Āmen.
P. (noslēguma lūgšana): …
Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
V.: Āmen.
Mises noslēgums
P.: Dievs Kungs lai ir ar jums.
Dominus vobiscum.
V.: Kungs ir ar tevi.
Et cum spiritu tuo.
P.: Lai jūs svētī visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
Benedicat vos omnipotens Deus, Pater, et Filius, et Spiritus Sanctus.
V.: Āmen.
P.: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
Ite, missa est.
V.: Pateicība Dievam.
Deo gratias.
Bīskapa svētība
Bīskaps (B.): Lai Kunga Vārds ir slavēts.
Sit nomen Domini benedictum.
V.: No šī laika un mūžīgi.
Ex hoc nunc et usque in saeculum.
B.: Mūsu palīdzība ir Kunga Vārdā.
Adiutorium nostrum in nomine Domini.
V.: Kas ir radījis debesis un zemi.
Qui fecit caelum et terram.
B.: Lai jūs svētī visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
Benedicat vos omnipotens Deus, Pater et Filius et Spiritus Sanctus.
V.: Āmen.
B.: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
Ite, missa est.
V.: Pateicība Dievam.
Deo gratias.
Altāris
Euharistiskā Upura dievkalpojumam jānotiek svētā vietā uz nepārvietojama altāra. Atsevišķos gadījumos (piem., svētceļojumos) tas var notikt arī ārpus svētās vietas uz piemērota galda. Lielais jeb galvenais altāris parasti ir nepārvietojams un konsekrēts. Konsekrējot altāri, pēc tradīcijas tajā vai zem tā novieto svēto relikvijas. Jau pirmajos gadsimtos bija ieradums virs mocekļu kapa ierīkot altāri, lai virs tā relikvijām upurētu Sv. Misi. “Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva Vārda un liecības dēļ” (Atkl 6,9). Katrs nepārvietojams altāris tiek konsekrēts par godu kādam svētajam vai arī kādam dievišķam noslēpumam (piem., Svētā Krusta altāris). Tas ir altāra tituls. Galvenā altāra tituls ir tāds, kāds tas ir arī attiecīgajai baznīcai.
“Liturģija IV”, Romas Metropolijas kūrijas izdevums, 1996
Sapulcēšanās
Visi sapulcējas. Kristieši pulcējas vienā un tajā pašā vietā uz euharistisko svētsapulci. Tās priekšgalā ir pats Kristus, kurš ir galvenā persona, kas darbojas Euharistijā. Viņš ir jaunās derības Augstais priesteris. Viņš pats neredzamā veidā ir ikviena euharistiskā dievkalpojuma vadītājs. Bīskaps vai priesteris kā Viņa pārstāvis (darbodamies Kristus-Galvas personā) vada svētsapulci, pēc lasījumiem viņš uzrunā pārējos, pieņem upurdāvanas un izsaka euharistisko lūgšanu. Dievkalpojumā aktīvi piedalās visi, katrs savā veidā: lektori, upurdāvanu pienesēji, Komūnijas izdalītāji un visa tauta, kuras “āmen” pauž tās līdzdalību.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1348
* * *
Mēs esam ienākuši baznīcā, lai piedalītos Svētajā Misē. Ierodoties mēs esam satikuši cits citu, sasveicinājušies, pavēstījuši jaunumus. Tad, ja esam atnākuši ātrāk, mums jāsāk gatavoties un jāmeklē iekšējais klusums. Tagad ir jāapzinās, ka mēs veidojam kopību. Un tas notiek ar tā sauktās ievaddziesmas palīdzību.
Vai tas nozīmē vienkārši tikai cilvēkus aizraut, “iedarbināt” viņu balss saites, radīt zināmu noskaņojumu? Vai tam ir derīgi visi līdzekļi? Daži cilvēki augstāk vērtē ērģeles, citiem patīk ģitāra; daži noraidīs jebkādu dziedāšanu un sāks dejot! Bet tieši svinību sākumā ir svarīgi darīt nevis kaut ko, bet piepildīt noteiktu nodomu.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 20. lpp.
Vārda liturģija
Vārda liturģija ietver “praviešu rakstu” lasīšanu, tas ir, lasījumus no Vecās Derības, un “apustuļu atmiņas”, tas ir, viņu rakstītās vēstules un evaņģēlijus; pēc sprediķa, kas mudina pieņemt šo Vārdu kā to, kas tas ir patiesībā – Dieva Vārdu -, un īstenot to dzīvē, seko aizlūgumi par visiem cilvēkiem saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Vispirms es lūdzu, lai lūgumi, lūgšanas, aizlūgumi, pateicības dievkalpojumi tiktu noturēti par visiem cilvēkiem: par valdniekiem un visiem, kas ir pie varas.” (1 Tim 2,1-2)
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1349
Dieva vārda liturģijas īpašo daļu sastāda no Svētajiem Rakstiem ņemtie lasījumi un starp tiem esošie dziedājumi. Homīlija, ticības apliecinājums un vispārējā jeb tautas lūgšana šo daļu attīsta un noslēdz. Jo lasījumos, kurus homīlija paskaidro, Dievs uzrunā savu tautu, atklāj atpestīšanas un svētlaimes noslēpumu, tai sniedz garīgo spēcinājumu; pats Kristus caur savu vārdu ticīgo vidū ir klātesošs. Šo dievišķo vārdu tauta padara par savu ar dziedājumiem, ar ticības apliecinājumu sevi tam piesaista un, beidzot, tā spēcināta, lūdzas vispārējā lūgšanā par visas Baznīcas vajadzībām un visas pasaules pestīšanu.
Svēto Rakstu lasījumi
Lasījumos ticīgajiem tiek sagatavots Dieva vārda galds un atvērtas Svēto Rakstu dārgumu krātuves. Saskaņā ar tradīciju, lasīt ir nevis vadītāja, bet gan piekalpotāju uzdevums, tāpēc ir attiecīgi, ka diakons vai, ja viņa nav, cits priesteris nolasa Evaņģēliju, bet lektors citus lasījumus. Bet, ja nav nedz diakona, nedz cita priestera, Evaņģēliju lasa pats celebrants.
To, ka Evaņģēlija lasījumam jāizrāda vislielākā cieņa, māca pati Liturģija, starp citiem lasījumiem to izceldama ar īpašu godu gan no kalpotāja puses, kas nozīmēts tā lasīšanai un kas, prasot svētību vai arī pats lūdzoties, uz to gatavojas, gan no ticīgo puses, kuri, sakot atbildes, atzīst un apliecina Kristus klātbūtni un to, ka Viņš pats viņus uzrunā; bez tam gods Evaņģēlijam tiek parādīts gan ar to, ka ticīgie pašu lasījumu noklausās, stāvēdami kājās, gan arī tajās pagodinājuma zīmēs, kas tiek parādītas Evaņģēlija grāmatai.
Svētdienās un svētku dienās Dieva Vārda liturģija ietver trīs lasījumu uzklausīšanu: pirmais ir izvilkums no Vecās Derības, ko pavada psalms; otrais ir izvilkums no Jaunās Derības apustuliskajiem rakstiem (Apustuļu darbiem, Pāvila vai citu apustuļu vēstulēm, Atklāsmes grāmatas); trešais lasījums ir no Evanģēlija.
Baznīca uz minētajiem lasījumiem atbild trīskārtēji:
- pirmā ir priestera homīlija jeb sprediķis; šī Jēzus Vārda aktualizēšana, kā arī Evaņģēlija pasludināšana ir iesvētīta kalpotāja pienākums;
- otrā ir draudzes ticības apliecinājums – “Credo”;
- trešā ir vispārējā lūgšana jeb ticīgo aizlūgums par visu Baznīcu
Evaņģēlijs
Tajā Jēzus uzrunā savu baznīcu. Tāpēc šis lasījums notiek svinīgāk nekā citi. Nav runa vienīgi par Rakstu vārdu, bet gan par Dieva Vārdu, kas patiešām kļuvis par miesu un ir reāli klātesošs sakramentā. (..)
Draudze pieceļas. Stāvošā draudze ir augšāmcēlušos draudze; tā uzņem augšāmcēlušos Jēzu, kurš nāk savu brāļu vidū, viņus atdzīvinādams. Stāvot mēs ar “Alleluja” dziedājumu sveicam Kristus ienākšanu, Dieva Priecīgo vēsti.
Pasludināt Evaņģēliju ir iesvētītā kalpotāja (bīskapa, priestera, diakona) uzdevums. Viņš, līdz ar Priesterības sakramenta saņemšanu, pārstāvēdams Kristu kā Galvu, apliecina draudzei, ka šis nav parasts vārds, bet gan dzīvais Kristus, kurš ar viņa balsi uzrunā Savu Baznīcu.
Vecā Derība
Pastāv vēsturiska, pravietiska, sakramentāla saikne starp Dieva Atklāsmi Mozum, praviešiem un Dēlu, Dieva Vārdu, kas tapis par Cilvēku. Vecajā Derībā sadzirdētā Tēva balss ir tā pati, kuru kā Kristus apskaidrošanās apliecinājums saklausīja arī mācekļi: “Tas ir mans mīļotais Dēls, Viņu jums būs klausīt.” Jēzus atklāj Tēvu: “Kas mani redz, redz arī Tēvu.” (Jņ 14, 9) Lai uzņemtu Evaņģēlijā runājošo Jēzu, ir jābūt uzņemtam Vārdam, ar kuru Tēvs uzrunā Izraēli.
Apustuļu raksti
Tie kā inspirēti raksti ir specifisks un nesagrozīts vārds atklāsmē. Tie dod liecību, kas apustuļu paaudzes laikā nākusi caur Svēto Garu. Kā mēs, pēc Gregora no Nazianzas dotā salīdzinājuma, vispirms uzklausām Tēva atklāto Vārdu, tā no apustuliskajiem rakstiem saņemam to, ko Svētais Gars pats ir ļāvis saprast apustuļiem, lai beidzot ar divkārši uzmanīgu “dzirdi” (sal. Ps 40,7) no Evaņģēlija saņemtu Vārda pilnību – Dēlu.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 49.-56. lpp.
Starp lasījumiem esošie dziedājumi
Pēc pirmā lasījuma seko psalms ar refrēnu jeb graduāle, kas ir Dieva vārda liturģijas pamatsastāvdaļa. Parasti psalms tiek ņemts no Lekcionārija, jo katrreiz tā teksts ir saistīts ar doto lasījumu: psalma izvēle tātad ir atkarīga no lasījumiem. Tomēr, lai tautai būtu vieglāk atbildēt psalma refrēnu, tad dažādiem liturģiskā gada laikaposmiem un dažādām svēto grupām ir atlasīti daži psalma un refrēna teksti, kurus drīkst lietot lasījumiem atbilstošo tekstu vietā tajās reizēs, kad psalms tiek dziedāts.
Psalms, ko pievieno Vecās Derības teksta lasījumam, veido saikni starp lasījumiem. (..) Psalmi ir jāpazīst, jāmīl, jāiemācās kā otra mātes valoda, citādi nespēsim ne iedziļināties Rakstos ne arī saprast Dieva Vārdu. Tie sarakstīti Vecās Derības vēstures gaitā. Simt piecdesmit psalmu, kas veido mūsu psaltēriju, ir inspirēta un cauri gadsimtiem izveidojusies Izraēla tautas lūgšana, Jēzus un apustuļu lūgšana, Baznīcas lūgšana līdz pat laiku piepildījumam, tās bagātīgi darinātā dārgumu krātuve. Katrs psalmu vārds atdzīvina dažādas līdzības un norādes kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā. Jo Kristus un apustuļi tos ir nemitīgi pārdomājuši un citējuši.
Psalmists jeb psalma dziedātājs no ambonas vai citas piemērotas vietas dzied psalma versus, tautai sēžot un klausoties un parasti atbildot ar refrēnu, ja vien psalms netiek dziedāts tiešā veidā, tas ir, bez refrēna.
Dziedāšanai var ņemt Lekcionārijā norādītā psalma vietā arī graduāli no Romas Graduāles vai psalmu ar refrēnu, vai atkal Alleluja – psalmu no vienkāršās Graduāles, kā tas šajās grāmatas ir aprakstīts.
Pēc otrā lasījuma seko “Alleluja” vai cits dziedājums, kādu to prasa liturģiskais laiks:
a) “Alleluja” tiek dziedāts visos laikos, izņemot Lielo Gavēni. To uzsāk vai nu visi, vai koris, vai kāds dziedātājs un, ja apstākļi ļauj, visi atkārto. Verss tiek ņemts no Lekcionārija vai no Graduāles;
b) cits dziedājums sastāv no pirmsevaņģēlija versa vai arī no otra psalma (tractus), kā tie atrodami Lekcionārijā vai Graduālē.
Ja pirms Evaņģēlija ir tikai viens lasījums:
a) liturģiskajos laikos, kad “Alleluja” ir jālasa, var lietot vai nu “Alleluja” – psalmu, vai psalmu un “Alleluja” ar tā versu, vai arī tikai psalmu, vai tikai “Alleluja”;
b) laikā, kad “Alleluja” nav jāsaka, var lietot vai nu psalmu, vai arī pirmsevaņģēlija versu.
Pēc lasījuma esošais psalms, ja netiek dziedāts, ir jārecitē; bet “Alleluja” vai pirmsevaņģēlija verss, ja netiek dziedāti, var tikt izlaisti.
Sekvences var lietot pēc vēlēšanās, izņemot Lieldienu un Svētā Gara atnākšanas svētku dienas.
Homīlija
Homīlija ir Dieva vārda liturģijas daļa un ir ļoti ieteicama, jo tā ir nepieciešama Kristīgās dzīves veicināšanai. Tāpēc ir vajadzība izklāstīt vai Svēto Rakstu lasījuma kādu aspektu vai arī kādus citus vārdus no Mises nemainīgajiem vai dotajai dienai īpašajiem tekstiem, iedziļinoties dienas svinību noslēpumā vai arī ņemot vēra kādas sevišķas klausītāju vajadzības.
Svētdienās un obligāto svētku dienās homīlijai jābūt visās Misēs, kas tiek svinētas ar tautas piedalīšanos un to nedrīkst izlaist bez ļoti svarīga iemesla. Citās dienās tā ir ieteicama; sevišķi Adventa, Gavēņa un Lieldienu laika darbdienās, kā arī citos svētkos un gadījumos, kad ļaudis sanāk uz baznīcu lielākā skaitā.
Parasti homīlija jāsaka pašam priesterim celebrantam.
Priestera homīlija parasti ir saistīta ar Evaņģēlija pasludinājumu, kas patiesi ir Kristus veikts akts, Viņam ar priestera muti tagad sniedzot savu Vārdu. (..) Sprediķot vienmēr ir iesvētīta priestera, it sevišķi Euharistijas vadošā priestera, uzdevums. Citādi ir tad, ja kāds ticīgais ir uzaicināts Svētās Mises gaitā sniegt liecību, kas tomēr nevar aizstāt sprediķi.
Sprediķim tātad pienākas būt ar īpašu raksturu. Tas nav ne katehisma nodarbība, ne teoloģiska lekcija, nekādā gadījumā arī ne personīgās dzīves iztirzāšana vai retorisks vingrinājums. Priesterim tas izvirza precīzi iezīmētu uzdevumu, kura apjoms un prasības nav salīdzināmi ne ar kādu citu publiskas runas veidu. Uzdevums prasa no viņa tieši to Kristus vārdu, ko Viņš ir pasludinājis, sniegt un padarīt pieejamu daudziem. (..)
Atcerēsimies Jēzus aicinājumu pēc Viņa izteiktās līdzības: “Kam ausis dzirdēt, lai dzird!” (Mt 13,9) Ne priesteris pārvērš ticīgo sirdis, bet Svētais Gars, uz ko gan priesterim, gan ticīgajiem jābūt gataviem šajā sakramentālajā aktā.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 57., 58. lpp.
Ticības apliecinājums
Simbola jeb ticības apliecinājuma mērķis Mises svinībās ir pamudināt tautu piekrist un atsaukties uz lasījumos un homīlijā dzirdēto Dieva, vārdu, kā arī atsaukt atmiņā ticības patiesības, pirms nekā iesākas Euharistijas svinēšana.
Simbols jālasa priesterim kopā ar tautu svētdienās un lielo svētku dienās; to var lasīt arī citos sevišķos svinīgos gadījumos.
Ja tas tiek dziedāts, tad parastā kārtībā tas jādzied visiem reize vai arī pārmaiņus.
Vispārējā lūgšana
Vispārējā jeb tautas lūgšanā ticīgie, pildot savas karaliskās priesterības pienākumu, lūdzas par visiem cilvēkiem. Ir lietderīgi, ka šī lūgšana būtu visās Misēs ar tautas piedalīšanos, tā lai lūgumi atskanētu par svēto Baznīcu, par tiem, kuri pār mums valda, par tiem, kas cieš dažādas grūtības, kā arī par visiem cilvēkiem un visas pasaules pestīšanu.
Atsevišķo lūgumu nodomi parasti izkārtojami šādi:
a) par Baznīcas vajadzībām,
b) par valstu vadītajiem un visas cilvēces pestīšanu,
c) par visādu grūtību apspiestajiem,
d) par vietējo sabiedrību.
Tomēr dažos atsevišķos gadījumos, piemēram, iestiprināšanā, laulībās, bērēs nodomus var ciešāk saistīt ar dotajiem apstākļiem.
Priestera celebranta pienākums ir vadīt vispārējo lūgšanu, īsā pamācībā ticīgos uzaicināt lūgties un ar noslēguma vārdiem šo lūgšanu pabeigt. Ir labi, ja atsevišķos nodomus lasa priekšā diakons vai dziedātājs, vai kāds cits cilvēks. Visa tauta savu lūgumu izteic vai nu kopīgā aklamācijā pēc katra nolasītā nodoma, vai arī lūdzoties klusumā.
“Romas misāle”, 1987, Rīgas Metropolijas Kūrija
Lūgšana šajā konkrētajā draudzē, šajā vietā, šajā laikā iegūst universālās Baznīcas aptverošo plašumu, tāpēc arī radies izteiciens “vispārējā lūgšana” jeb “ticīgo lūgšana”. Jo priesteris aprobežojas tikai ar to, ka iesāk lūgšanu un pēc ticīgo lūgumiem par visām cilvēku vajadzībam to noslēdz. Šie lūgumi nekāda ziņā nav tikai atsevišķas draudzes rūpes, bet gan kristīgās tautas lūgsana. Jā, katras Euharistijas svinības ir universālās Baznīcas lūgšana par universālo Baznīcu. Pamatojoties uz to, katru atsevišķo draudzi drīkst saukt par katolisku. Tā nesvin savu, bet gan Baznīcas liturģiju. Tas izpaužas ne vien celebrējošā priestera vienībā ar savu bīskapu, bet arī Euharistiskajās lūgšanās noteikti pieminot Pāvestu, likumīgo vietējo bīskapu un visus pārējos bīskapus.
Visiespaidīgakais šīs lūgšanas veids ir lielie aizlūgumi Lielajā Piektdienā, stundās, kad Baznīca uzlūko Kristu, savu krustā pienagloto Kungu, kurš sniedz debesu Tēvam Savu dzīvību kā upurdāvanu pasaules pestīšanai.
Līdz ar to Vārda liturģija ir pabeigta.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 62., 63. lpp.
Upurdāvanu prezentācija
Upurdāvanu prezentācija (ofertorijs): pie altāra – dažreiz procesijā – pienes maizi un vīnu, ko priesteris Kristus vārdā upurē Euharistiskajā Upurī, kur tie kļūs par Kristus Miesu un Asinīm. Tieši to pašu darīja Kristus Pēdējo vakariņu laikā, “ņemdams maizi un kausu”. “Vienīgi Baznīca dāvā šo tīro upurdāvanu Radītājam, veltīdama Viņam ar pateicības lūgšanu to, kas nāk no Viņa radības.” Upurdāvanu prezentācija pie altāra atkārto Melhizedeka žestu un Radītāja dāvanas nodod Kristus rokās. Tas ir Viņš, kurš savā upurī noved līdz pilnībai visus cilvēku mēģinājumus upurēt.
Kopš pašiem pirmsākumiem kopā ar maizi un vīnu Euharistijas svinēšanai kristieši veltī arī savus ziedojumus, lai dalītos ar tiem, kas ir trūkumā. Šo ierašu savākt kolekti, kas joprojām pastāv, ir iedvesmojis Kristus piemērs, kurš darīja sevi nabadzīgu, lai bagātinātu mūs.
Tie, kas dzīvo pārticībā un kuri to vēlas, labprātīgi dalās ar citiem; savāktie ziedojumi tiek nodoti sapulces vadītājam, un viņš izdala tos bāreņiem un atraitnēm, tiem, kas slimības vai kādu citu iemeslu dēļ zaudējuši iztikas līdzekļus, cietumniekiem, ieceļotājiem – vienu vārdu sakot, viņš palīdz visiem tiem, kam tas nepieciešams.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1350, 1351
Kolekte
Kolekte ir konkrēta brālīgas mīlestības ķīla un kristiešu devums baznīcas materiālajai eksistencei un tās vajadzībām. Jūs laikam tūliņ domājat par draudzes pārvaldes ikgadējiem ligumiem: elektrība, apkure, telpu uzturēšana, atlīdzība sakristiānam, ērģelniekam, sekretārei, tad vēl nodokļi utt. Zināms, bet tas nav būtiskais. Jūsu ziedojumiem ir jārada arī Baznīcai iespēja materiāli palīdzēt nabadzīgajiem brāļiem. [..] Kolekte ir sava ziņā upurdāvanu sagatavošanas veids. Šādi savāktā nauda ir materiālā zīme par mūsu pašu, mūsu spēku un enerģijas upurēšanu. Tāpēc kolekte ir tieši šajā Euharistijas svinību brīdī.
Maizes un vīna upurēšana
Maizi un vīnu, kas vajadzīgi kristus upurī, var ienest svinīgā procesijā no ieejas baznīcā līdz altārim, upurdāvanu sagatavošanu veicot ērģeļmūzikas pavadībā. Vispirms celebrants upurē Dievam maizi, “kas kļūst mums par dzīvības maizi”. Tad pirms vīna upurēšanas priesteris ielej vīnā dažus pilienus ūdens, lūdzot: “Ļauj, Kungs, lai ar šī vīna un ūdens konsekrāciju mēs varētu ņemt dalību Kristus dievišķībā, kurš ir vēlējies pieņemt mūsu cilvēcisko dabu.”
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 63.-64. lpp.[/vc_column_text][/vc_tta_section][vc_tta_section title=”Pateicība un kosekrācija” tab_id=”1575120859860-e63f54a6-2217″][vc_column_text]Anafora: ar euharistisko lūgšanu – pateicības un konsekrācijas lūgšanu, mēs nonākam svinēšanas sirdī un virsotnē:
Ievaddaļā (prefācijā) Baznīca pateicas Tēvam caur Kristu Svētajā Garā par visiem Viņa darbiem, par radīšanu, pestīšanu un svētdarīšanu. Visa kopiena tad pievienojas šai nebeidzamajai slavas dziesmai, kuru debesu Baznīca, eņģeļi un visi svētie dzied Trīskārt Svētajam Dievam.
Epiklēzē Baznīca lūdz Tēvu sūtīt Svēto Garu (vai savas svētības spēku) pār maizi un vīnu, lai tie Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm un lai visi, kas piedalās Euharistijā, kļūtu viena miesa un viens gars (dažās liturģiskajās tradīcijās epiklēze seko pēc anamnēzes). Atstāstot Euharistijas iedibināšanu, Kristus vārdu un darbu spēks un Svētā Gara vara dara sakramentāli klātesošu zem maizes un vīna zīmēm Viņa Miesu un Asinis, Viņa reiz un uz visiem laikiem upurēto upuri uz krusta.
Anamnēzē, kas tūlīt seko, Baznīca godina Kristus Jēzus ciešanu, augšāmcelšanās un otrreizējās atnākšanas godībā piemiņu; Baznīca dāvā Tēvam Viņa Dēla, kurš mūs samierina ar Tēvu, upurdāvanu.
Izsakot aizlūgumus, Baznīca pauž to, ka Euharistija tiek svinēta vienotībā ar visu Baznīcu – gan debesīs, gan virs zemes, ar dzīvajiem un mirušajiem, tāpat arī vienotībā ar Baznīcas ganiem, pāvestu, diecēzes bīskapu, viņa prezbitēriju un diakoniem, kā arī ar visas pasaules bīskapiem un viņu vietējām Baznīcām.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1352-1354
Par Augsto Euharistisko lūgšanu mēs saucam Svētās Mises daļu, kas sākas ar abpusēju lūgšanu prefācijā: “Uz augšu sirdis… Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam…” (tā ir patiesā Euharistiskās lūgšanas definīcija), un ar draudzes “Āmen” noslēdz Dieva slavinājumu caur Kristu Svētā Gara spēkā.
Vārdam prefācija ir latīņu praefatio nozīme: tas ir vārds, ko priesteris, kurš celebrē Misi, skaļā balsī atklāti un svinīgi pasludina visai draudzei.
Tas tiešām ir bīskapa vai priestera uzdevums- un vienīgi viņu- svinīgi izteikt šo pateicības lūgšanu, kas vieno visu draudzi. Kāpēc?
Pievērsīsim uzmanību pirmā teikuma sākumam, kas ir vienāds visās dažādajās prefācijās: “Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur.”
Un apdomājiet arī šīs lielās pateicības lūgšanas noslēgumu: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos. Āmen.”
Šajos abos teikumos, pirmajā un pēdējā, mēs atklājam ikvienas Augstās euharistiskās lūgšanas patieso saturu, kāds tas ir pastāvīgi saglabāts gadsimtu gaitā. Augstā lūgšana vienmēr un visā pilnībā ir veltīta Tēvam. To izsaka Kristus vārdā un “caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā” par Viņa sapulcināto Baznīcu, kas Svētajā Garā tiek apvienota Viņa Upurim. Šī lūgšana ir priestera ziņā. (..) Iesvētītā kalpotāja (bīskapa vai priestera) personiskā darbība dara Baznīcā, Kristus miesā, klātesošu tās galvas, Jēzus, Dēla, darbību, kurš sevi atdod par to un iekļauj to savā Upurī. (..) Augstā lūgšana, ko saskaņā ar Tradīciju celebrants vienmēr izteica viens pats, ir uzrakstīta daudzskaitļa pirmajā personā “mēs”.
Šis “mēs” vēl jo vairāk izsaka bīskapa vienotību ar priesteriem un visu Apustulisko kolēģiju, kas ir nomodā par mieru un vienību visā Baznīcā, kā tas izteikts godājamās Augstās euharistiskās lūgšanas sākumā Romas Kanonā. Taču šis “mēs” sevī ietver arī sapulcināto tautu, vispārējo Baznīcu, ko veido dzīvie un mirušie, par kuru lūdz priesteris.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 70.-72. lpp.
Svētā Komūnija
Svētajā Komūnijā, ko ievada Kunga lūgšana un maizes laušana, ticīgie saņem “debesu maizi” un “pestīšanas biķeri”, Kristus, kas atdevis sevi “par dzīvību pasaulei” (Jņ 6,51), Miesu un Asinis. Tā kā šī maize un šis vīns, saskaņā ar seno teicienu, ir “pārveidoti par Euharistiju”, tad “mēs saucam šo barību par Euharistiju, un tajā nevar piedalīties neviens cits, kā tikai tie, kas tic mūsu mācības patiesumam un kas ir kristīti grēku piedošanai, piedzimuši no jauna un dzīvo tā, kā Kristus to pavēlējis”.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1355
Euharistija būtībā ir upurdāvana Dievam, kas nav salīdzināma ne ar kādu dārgu dāvanu draugam vai ar kaut ko vēl vērtīgāku, kas pieder man pašam, tā ka es varu teikt: “To es dāvinu tev, tas ir mans, un tas man ir dārgs kā manu acu gaisma.” Vai arī: “Par tevi es atdodu sevi pašu.” (..)
Euharistija ir mūsu pašu upurdāvana Dievam: mūsu brīvības, mūsu saprāta, mūsu sirds, vārdu sakot, visa tā upurdāvana, kas mūsu esamības rezultātā jau pieder Dievam un ļauj mums būt līdzdalīgiem Viņa mīlestībā. (..)
Pravieši vienmēr no jauna ir atgādinājuši Dieva tautai upura kulta nozīmi, piemēram, Hozejs (6,6): “Es gribu mīlestību nevis kaujamos upurus un Dieva atziņu nevis dedzināmos upurus” (aunu un jēru upurus u. tml.). Grēcīgajam cilvēkam upuris nav vienīgi ķīla, bet gan izteiksme tam, ka Dievs ir atzīts un no jauna atrasts, ka ir notikusi atbrīvošana no grēka. Atkal ir atjaunots tas, ko grēks ir izpostījis, izlīdzināts aizvainojums, apmelojums, zūd izbailes, kas seko grēkam. Varas un naida postam tiek pretstatīta visu atjaunojoša mīestība, un tā atdod cilvēkam viņa pilnību un godību, tā ļauj viņam augšāmcelties. Patiesais upuris stāv tālu pāri nabadzīgajām cilvēku upurdāvanām, kaut gan tas izriet no Dieva bauslības. Atcerieties templī pasniegto upuri saskaņā ar Mozus likumu! Patiesais upuris, ko grib Dievs, ir, kā teikts Ps 51,19, “satriekts gars”; “salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi,” tā ir tīras un nozēlas pilnas sirds upurdāvana.
Kas upurē?
Kristus.
Viņš Baznīcā sniedz savu dzīvību Tēvam cilvēku pestīšanas labā. Saviem brāļiem viņs dod savu Miesu par barību: “Ņemiet un ēdiet no tā visi; tā ir mana Miesa”; un savas Asinis par dzērienu: “Ņemiet un dzeriet no tā visi; tas ir manu jaunās un mūžīgās derības Asiņu biķeris, kas par jums un par daudziem tiks izlietas.”
Priesteris.
Kā Kristus un Baznīcas kalpotājs viņš upurē sakramentāli. Viņa žesti un vārdi to nozīmē. Augstās euharistiskās lūgšanas beigās viņš upurēšanas žestā paceļ par Kristus Miesu pārvērsto maizi un par Kristus Asinīm pārvērsto vīnu, izrunājot vārdus: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.” Sapulcinātā Baznīca atbild: “Āmen.”
Ar šo saucienu tā vienojas ar Kristus upuri un ar priestera palīdzību to pasniedz kā pagodinājumu Tēvam.
Ko upurē?
Kristu, protams.
To mēs zinām no pirmās apustuļu paaudzes liecības. “Viņš parādījās vienu reizi, lai, sevi uzupurēdams, izdeldētu grēku” (sal. Ebr 9,26-28). (..) Augšāmcēlies no mirušajiem un būdams uz visiem laikiem Dieva godībā, Viņš ir klātesošs Euharistijā. Kristus tiek upurēts savā Miesā un savās Asinīs kā “svēts un dzīvs upuris”.
Baznīcu.
Līdz ar Kristu, kas ir Baznīcas galva, caur Viņu, ar Viņu un Viņā tiek upurēta arī visa Baznīca, kas ir Viņa miesa.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 79.-83. lpp.