Baznīcā no pašiem tās sākumiem pastāv konkrētas zīmes, ar kuru palīdzību var saņemt attiecīgas žēlastības. Kristība ir Jēzus pavēle: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis” (Mt 28, 19 -20). Ar Kristības sakramentu ir saistīts Iestiprināšanas sakraments, kuru var identificēt ar Apustuļu darbos vairākkārt pieminēto Svētā Gara saņemšanu, piemēram: “Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, tie sūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni. Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu. Jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu” (Apd 8, 14-17).
Līdzīgi arī Euharistijas sakramentā, kas iedibināts Pēdējo Vakariņu laikā, Baznīca ir uzticīga Jēzus rīkojumam “Dariet to manai piemiņai!” (Lk 22, 19).
Viens no Baznīcas uzdevumiem ir samierināt cilvēkus ar Dievu un līdzcilvēkiem, kas izriet no Jēzus uzticētās misijas apustuļiem: “Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti” (Jņ 20, 21-23). Baznīca šo tekstu uzskata par Gandarīšanas un Izlīgšanas sakramenta biblisko pamatojumu. Šajā kontekstā var interpretēt arī fragmentu no Jēkaba vēstules: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet Dievu cits par citu, lai tiktu pestīti, jo daudz spēj neatlaidīga, taisnīga lūgšana!” (Jk 5, 16).
Baznīcas praksē jau no tās pirmsākumiem “roku uzlikšanas” zīme tika izmantota, lai sūtītu misijā, uzticot mācekļiem uzdevumu sludināt Evaņģēliju, dibināt jaunas kopienas, kristīt, svinēt Euharistiju, piemēram, sv. Pāvilu un Barnabu Antiohijā: “Svētais Gars sacīja tiem: Nošķiriet man Saulu un Barnabu darbam, kādam es tos esmu aicinājis! Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, atlaida tos” (Apd 13, 2-3). Vēlāk tos dēvēja par garīdzniekiem, kuriem bija atļauts vadīt Euharistijas svinēšanu, pieņemt grēksūdzes un veikt slimnieku svaidīšanu ar sv. eļļām. Par Slimnieku svaidīšanas sakramentu minēts jau Sv. Jēkaba vēstulē: “Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu Kunga vārdā! Un ticīgā lūgšana izglābs slimnieku, un Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots” (Jk 5, 14-15). Garīdznieku vidū bija bīskapi, kuri piešķīra Ordinācijas sakramentu, iesvētot diakonus, priesterus un nākamos bīskapus.
No visiem sakramentiem savā ziņā īpašs ir Laulības sakraments – laulība ir Radītāja iedibināta un Kristus tai ir piešķīris sakramenta cieņu. Pirmkārt, Jēzus diskusijā ar farizejiem norāda uz būtisko sievietes un vīrieša savienības lomu Dieva nemainīgajā radīšanas plānā, ka abi – vīrs un sieva – ir “viena miesa” (Mt, 19, 6). Otrkārt, sv. Pāvils to saista ar Baznīcas un Jēzus noslēpumu (sal. Ef 5, 32), proti, Baznīca ir Jēzus Līgava, un tādējādi arī dabiskā laulības kārtība kļūst par sakramentālu Jēzus mīlestības zīmi.
Absolūcija [lat. absolutio ‘atbrīvošana’] – priestera vai bīskapa sakramentālais akts grēksūdzes formulā, kas pasludina penitentiem (grēku sūdzētājiem) grēku piedošanu Kristus vārdā.
Atlaidas – laicīgā soda atlaišana (dzīves laikā vai pēc nāves šķīstītavā), ko Baznīca kā pestīšanas augļu dalītāja ar savu varu piešķir un piemēro kā gandarīšanas augļus no Kristus un svēto, kuri par mums gandarījuši, nopelnu krātuves. Atlaidas ir daļējas vai pilnīgas atkarībā no tā, vai tās daļēji vai pilnīgi atbrīvo no laicīgā soda, kas pienākas par grēkiem. Jebkurš ticīgais var iegūt atlaidas tikai sev pašam vai arī piemērot tās mirušajiem. Lai iegūtu pilnīgas atlaidas sev vai citiem, ir jābūt brīvam no jebkādas pieķeršanās grēkam, kā arī jāievēro šādi nosacījumi – sakramentālā grēksūdze, Komūnija un lūgšana pāvesta nodomā. Tiesības piešķirt atlaidas ir Svētajam Krēslam.
Baptistērijs [gr. baptisterion ‘kristījamais trauks’] – 1. speciāla telpa, kas atdalīta no galvenās baznīcas jomas un domāta kristīšanai; 2. baseins, kas paredzēts Kristībai.
Bikts – sk. grēksūdze, Gandarīšanas un Izlīgšanas sakraments
Biktstēvs – priesteris, pie kura penitents (grēku sūdzētājs) izsūdz grēkus.
Celebrants [lat. celebrare ‘svinēt; godāt’] – bīskaps, priesteris vai diakons, kurš vada liturģiju.
Celibāts [lat. caelibatus ‘vīriešu bezlaulība; neprecējies’] – Romas katoļu garīdznieku obligātā bezlaulība.
Eļļa – viela, kas izmantota sakramentālā vai liturģiskā darbībā; ir trīs veida eļļas: katehumēnu eļļa, hrizmas eļļa un slimnieku svaidīšanas eļļa.
Eksorcisms [gr. exorkismos ‘nozvērēšana, sasaistīšana ar zvērastu’] Baznīcas publiska un ar lielu autoritāti Jēzus Kristus vārdā izsacītā lūgšana, lai kāda persona, vieta vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās. Ekscorcisma lūgšana ir iekļauta arī dažu sakramentu svinēšanā (piem., Kristībā, Iestiprināšanas sakramentā, Lieldienu vigīlijas Sv. Misē u.c.).
Eksorcists [gr. exorkistēs ‘ļaunā gara izdzinējs’] – garīdznieks (bīskaps vai viņa deleģēts priesteris), kurš veic eksorcismu.
Euharistija [gr. eucharistia ‘pateicība’] – 1. centrālais kristīgā kulta akts Baznīcā, iedibināts Pēdējās Vakariņās, kas Svētajā Misē dara klātesošu un piemin Jēzus Pashālo mistēriju (Viņa upurnāvi uz krusta un augšāmcelšanos); 2. sk. Vissvētākais Sakraments – Jēzus Kristus Miesa un Asinis, sakramentāli klātesošas zem maizes un vīna zīmēm, ko ticīgie pieņem Komūnijā.
Gandarīšanas un Izlīgšanas sakraments (lat. paenitentia et reconciliatio) sk. grēksūdze – Kristus iedibināts sakraments, kurā tiek piedoti grēki, kas izdarīti pēc Kristības, atjaunojot vienotību ar Dievu un uzsākot izlīgšanas un dziedināšanas ceļu ar Baznīcu, līdzcilvēkiem, radību un sevi pašu.
Grēksūdze – Gandarīšanas un Izlīgšanas sakramenta liturģiskā forma, ar kuru tiek saņemta grēku piedošana; tai ir šādas daļas: 1) sirdsapziņas izmeklēšana (pirms grēksūdzes), 2) grēku nožēlošana, 3) apņemšanās vairs negrēkot, 4) grēku atzīšana priestera priekšā, kurš izsaka absolūciju, 5) gandarīšana Dievam un tuvākajam. Grēksūdze parasti norit pie konfesionāla; tā var notikt arī gandarīšanas liturģijas laikā.
Grēks [senslāvu грѣхъ ‘pārkāpums’] – grēks ir labprātīga un apzināta darbība (domās, vārdos, rīcībā) vai tās trūkums, kas vērtējams attiecībā pret Dievu un Jēzus Kristus veikto pestīšanu. Sk. pirmgrēks.
Grēksūdzes noslēpums – obligāts biktstēva sakramentālais pienākums neizpaust nekādu informāciju no penitenta sacītā, kas attiecas uz grēku. Tas ir attiecināms arī uz tulkiem un visiem tiem, kuri kaut kādā veidā, pat netīšām, ir dzirdējuši grēksūdzē izsūdzētos grēkus; arī pēc penitenta nāves bikstēvam nav tiesību izpaust to, ko dzirdējis konfesionālā. Grēksūdzes noslēpuma izpaušanas rezultātā attiecīgā persona tiek izslēgta no Baznīcas (ekskomunicēta) un to var atcelt tikai Svētais Krēsls.
Hostija [lat. hostia ‘upuris’] – plāns, neraudzētas mīklas izstrādājums (maize), cepts no augstākā labuma kviešu miltu mīklas un lietots Euharistijā, lai kopā ar vīnu Sv. Mises laikā kļūtu par Kristus Miesu un Asinīm. Neraudzētās mīklas maizi izmanto jūdi Pashas svinēšanā, tā simbolizē Izraēla iziešanu no Ēģiptes verdzības. Tādu pašu maizi izmantoja Jēzus, svinot Pēdējās Vakariņas.
Hrizma [gr. khrisma ‘svaidīšana’] – eļļa, kuru izmanto Kristību, Iestiprināšanas un Ordinācijas sakramentā, kā arī iesvētot altāri un karali. To iesvēta bīskaps, svinot hrizmālo Misi, parasti Lielajā ceturtdienā.
Iestiprināšanas sakraments – sakraments, kurš kopā ar Kristību un Euharistiju veido kristīgās iniciācijas sakramentu vienību. Šo sakramentu var pieņemt tikai vienu reizi dzīves laikā. Iestiprināšanas sakramenta saņemšana ir nepieciešama, lai Kristības žēlastība sasniegtu savu pilnību. Kristītie ar Iestiprināšanas sakramentu ir pilnīgāk saistīti ar Baznīcu, viņi tiek bagātināti ar īpašu Svētā Gara spēku, un tādēļ no viņiem, kā no īstiem un nobriedušiem Kristus lieciniekiem, tiek stingrāk prasīts izplatīt un aizstāvēt savu ticību ar vārdiem un darbiem. Šo sakramentu piešķir bīskaps vai deleģēts priesteris, svaidot ar hrizmas eļļām.
Iniciācijas sakramenti [lat. initium ‘sākums’] – sakramenti, kas ievada un liek pamatus visai kristīgajai dzīvei: Kristība, Iestiprināšana un Euharistija.
Katehumēnu eļļa – eļļa, ar kuru katehumēns tiek svaidīts pirms Kristības.
Katehumenāts [gr. katekhoumenos ‘tas, kurš saņem instrukciju’] – sagatavošanās Kristībai, kas ievada ticībā un kristīgajā dzīvē.
Katehumēns – persona, kura gatavojas Kristībai.
Komūnija [lat. communio ‘kopība’] – 1. Euharistija, kuru pieņemot, ticīgie nonāk vienotībā ar Kristu. 2. Sv. Mises daļa (pilnais nosaukums – komūnijas rits) kurā ticīgie zem maizes un vīna zīmēm pieņem Jēzus Kristus Miesu un Asinis. 3. Garīgā vienotība (ar Dievu, Baznīcu, starp cilvēkiem; ticībā, sadraudzībā ar svētajiem, ar mirušajiem šķīstītavā).
Koncelebra [lat. concelebratio ‘kopīga svinēšana’] – vairāku bīskapu vai priesteru Euharistijas vai citu sakramentu kopīga svinēšana.
Konfesionāls [lat. confessio ‘es atzīstu’] – biktskrēsls, vieta vai kabīne, kur izsūdzēt grēkus.
Konsekrācija [lat. consecratio ‘iesvētīšana’] – ikdienas valodā tas ir stāvoklis vai svinīgais akts, ar kura palīdzību kāda persona tiek veltīta Dievam (bīskapa ordinācija, svētsolījumi), vieta vai priekšmets veltīti liturģiskajai vai sakramentālai lietošanai (baznīcas vai altāra svinīga iesvētīšana; Sv. Mises daļa, kurā maize un vīns pārvēršas Kristus Miesā un Asinīs).
Kristība – pirmais no iniciācijas sakramentiem, kad kristāmais tiek kristīts, gremdējot ūdenī vai apslacinot ar ūdeni, piesaucot Vissvēto Trīsvienību (Tēvu un Dēlu un Svēto Garu), kas simboliski nozīmē nomirt grēkam un atdzimt mūžīgajai dzīvei Kristū; tā ir arī atbrīvošana no pirmgrēka un citiem grēkiem, kas veikti pirms Kristības, un kā vienreizējs akts apstiprina uzņemšanu Baznīcā. Kristība iezīmē kristieti ar neizdzēšamu garīgo zīmogu (lat. character), kas apliecina piederību Kristum. Kristību piešķir tikai vienreiz.
Kristīgā iniciācija [lat. initiatio christiana ‘kristīgā iniciācija’] – ievadīšana kristīgajā dzīvē, kurai ir šādi būtiski elementi: Vārda sludināšana (katehēze), Evaņģēlija pieņemšana, kā rezultātā notiek atgriešanās, ticības apliecinājums, Kristība, Svētā Gara nonākšana, Euharistijas pieņemšana.
Laicīgais sods – konkrētā cilvēka izdarītā garīgā ļaunuma seku summa Dieva priekšā, par kuru viņam ir jāgandara savas dzīves laikā vai pēc nāves šķīstītavā.
Laulība – sakraments, kas pilnveido laulāto cilvēcisko mīlestību, nostiprina viņu nešķiramo vienību un svētdara viņus ceļā uz mūžīgo dzīvi, kura pamatā ir laulības slēdzēju – vīrieša un sievietes – savstarpējā piekrišana dāvāt sevi viens otram pilnīgi un galīgi, ar mērķi dzīvot uzticīgā un auglīgā mīlestības derībā. Laulības sakraments pamatojas uz divām patiesībām: pēc Radītāja ieceres tā ierakstīta pašā vīrieša un sievietes dabā; pateicoties Kristus Pashai (nāvei un augšāmcelšanai) Viņš izvēlējās Baznīcu kā savu Līgavu. Tāpēc laulības sakraments kļūst par Kristus un Baznīcas mūžīgās mīlestības iedarbīgu zīmi, kuru laulātie grib pieņemt, lai tas ietekmētu viņu kopdzīvi uzticībā, nešķiramībā un atvērtībā uz dzīvību. Laulātie šo sakramentu piešķir viens otram, priesteris ir tikai liecinieks un to apstiprina Baznīcas vārdā.
Maize – sk. Hostija, izmantota Euharistijas sakramenta svinēšanā. Tā simbolizē Dieva dāvāto barību un bezasiņu upuri.
Oblātes [lat. oblata ‘pasniegtā, ziedotā, veltītā’] – plāns, neraudzētas mīklas izstrādājums (maize), cepts no augstākā labuma kviešu miltu mīklas. Parasti tās ir taisnstūra formas un tās lieto Ziemassvētkos, īpaši vigīlijā, bet no tāda paša materiāla tiek gatavotas arī hostijas.
Ordinācija [lat. ordinatio ‘noteikšana, norīkošana’] – priesterības sakramenta piešķiršana, kas notiek Euharistijas laikā.
Pēdējās Vakariņas – Jēzus pēdējais atvadu mielasts ar divpadsmit apustuļiem, pirms Viņa nāves Jeruzalemē, Pashas svētku laikā; šim svētku mielastam, kas pieminēja Izraēļa iziešanu no Ēģiptes jūga, deva jaunu, dziļāku nozīmi kā jaunu pashu un jaunu derību (Mt 26, 26-29; Mk 14, 22-25), kā arī Jēzus dzīves upuri Tēvam (1 Kor 11, 23-26; Lk 22, 14-22). Maltītē ir svarīgi 2 elementi: maize un vīns, kurus Jēzus izmanto kā savas Miesas un Asinis zīmes, aicinot apustuļus atkārtot viņa žestus un vārdus, pieminot Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumu līdz Viņa otrreizējai atnākšanai. Baznīca turpina Pēdējās Vakariņās iedibināto ritu, svinot Euharistiju, kurā maize un vīns kļūst par patiesu Jēzus Kristus Miesu un Asinīm.
Penitents [lat. pænitere ‘just/radīt nožēlu’] – tas, kas izsūdz grēkus.
Pirmgrēks (iedzimtais grēks, pirmdzimtais grēks) – žēlastības zaudēšana un mūsu pirmo senču cilvēciskās dabas ievainošana, kuru mantojam tālākajās paaudzēs. Šī grēka simbolisks apraksts ir Ādama un Ievas krišana (Rad 3, 1-24). Tas ir “pārmantots” grēks (Ps 51, 5; Rom 5, 12-21), nevis “izdarīts”, tas ir stāvoklis, nevis nodarījums (tam nav personiskas vainas rakstura). Kristība, piešķirot Kristus žēlastības dzīvi, atbrīvo cilvēku no pirmgrēka un atgriež viņu pie Dieva, bet neatbrīvo to no pirmgrēka sekām, jo cilvēka daba ir novājināta un tai piemīt nosliece uz ļaunu rīcību (personisko grēku).
Procesija [lat. procedere ‘virzīties uz priekšu’) – svinīgs ticīgo gājiens, visbiežāk saistīts ar liturģiskām ceremonijām. Daži no būtiskiem elementiem ir reliģiskas dziesmas, karogu, ikonu vai figūru nešana. Ir dažādi procesiju veidi, piemēram, euharistiskā procesija, kas ir publiska adorācija, nesot Vissv. Sakramentu, kā arī publiska gandare, publisks ticības apliecinājums, pateicības izrādīšana Jēzum, svinot Jēzus triumfālo uzvaru par grēku un nāvi.
Sakraments [lat. sacramentum ‘karavīru zvērests, apņemšanās’] – Kristus iedibināta redzama zīme, kura norāda uz žēlastību un to dāvā. Baznīca to piešķir ar liturģisku svētdarbību, kurā ar redzamu lietu (ūdeni, eļļu, vīnu, maizi) un darbību (vārdiem, žestiem) starpniecību ticīgais saņem neredzamo Dieva žēlastību. Katoļu Baznīcā ir septiņi sakramenti: Kristība, Iestiprināšana, Euharistija, Gandarīšana un Izlīgšana, Slimnieku svaidīšana, Ordinācija un Laulības.
Sakramentālijas [lat. sacramentum ‘karavīru zvērests, apņemšanās’] – Baznīcas iedibinātas svētas zīmes, kurām piemīt zināma līdzība sakramentiem; ar šīm zīmēm tiek gūti galvenokārt garīgi augļi, uz kuriem šīs zīmes arī norāda. Ir dažādi sakramentāliju veidi: personas kosekrācija Dievam (svētsolījumi), vietas vai priekšmeta veltīšana liturģiskajai vai sakramentālai lietošanai (baznīcas vai altāra svinīga iesvētīšana); svētības piešķiršana dažādiem kalpojumiem (piem., akolītu, lektoru vai katehētu u.c.); cilvēku, priekšmetu vai vietu svētīšana; eksorcisms.
Slimnieku svaidīšana – viens no “dziedināšanas sakramentiem”, kuru pieņemot slimnieks vienojas ar Kristus ciešanām un iegūst garīgu stiprinājumu, lai kristīgi paciestu slimības vai vecuma ciešanas. Dažkārt slimnieks var tikt arī fiziski dziedināts. Sakramentu var sniegt priesteris vai bīskaps, svaidot slimnieka pieri un rokas ar eļļu un aizlūdzot par viņu. Īpašos gadījumos, ja slimnieks ir mirstošs, var piešķir arī tā saucamo viatiku [lat. viaticum – nauda, nodrošinājums ceļam] – pēdējo Komūniju.
Slimnieku svaidīšanas eļļa – eļļa, ko izmanto slimnieku sakramentā, svaidot slimniekus.
Svētītais ūdens – sakramentālija, ko lieto cilvēku, priekšmetu vai vietu pasvētīšanai. Ūdeni pasvēta priesteris vai diakons, izsakot īpašu lūgšanu. Svētītā ūdens lietošana simbolizē Kristību un šķīstīšanu no grēka.
Upuris – sakramentu kontekstā attiecināms uz Euharistisko Upuri. Jēzus Kristus nāve pie krusta ir vienīgais pilnīgais upuris, kas samierina cilvēku ar Dievu. Šis noslēpums ir klātesošs Sv. Misē: Baznīcā uz altāra upurētā maize un vīns kļūst par Kristus Miesu un Asinīm.
Ūdens – 1. Kristībā: Kristus nāves, jaunas dzimšanas un Sv. Gara simbols; baznīcās kristāmtraukā tiek saglabāts kristības ūdens, kas tiek svētīts Lieldienu Vigīlijas liturģijā. 2. Sv. Misē (ūdens, sajaukts ar vīnu) – Kristus cilvēciskās dabas simbols; 3. Svētdienas galvenajā Misē – priesterim apslacinot ar ūdeni ticīgos, simboliski tiek atgādināts par Kristību un par šķīstīšanu no grēka; ikdienas Sv.Misē, priesterim mazgājot rokas pēc upurdāvanu sagatavošanas, ūdens arī simbolizē attīrīšanos no grēka.
Vīns – sakramentu kontekstā, izmantots Euharistijas svinēšanā, vīns simbolizē prieku un debesu mielastu, bet tā sarkanā krāsa simbolizē Kristus asinis, kas izlietas uz krusta. Sv. Misē vīna un ūdens sajaukšana arī simbolizē dievišķās un cilvēciskās dabas savienošanos vienā Personā, Jēzū Kristū.
Vissvētākais Sakraments – Jēzus Kristus Miesa un Asinis zem maizes un vīna zīmēm Euharistijā.
Zīmogs, sakramentālais zīmogs jeb “raksturs” [lat. character] – tas norāda uz Svētā Gara neizdzēšamās iedarbības sekām cilvēka dvēselē Kristības, Iestiprināšanas un Ordinācijas sakramentos. Šie trīs sakramenti nevar tikt atkārtoti vai anulēti, bet to sekas nav atkarīgas no cilvēka ticības un morāliskā stāvokļa.
Žēlastība – pārdabiska Dieva palīdzība cilvēkam, lai viņš varētu iemantot mūžīgo dzīvi (pastāvīgā jeb svētdarošā žēlastība) un jau tagad dzīvot atjaunoti Kristū (pašreizējā jeb aktuālā žēlastība). Svētdarošo žēlastību saņem Kristību sakramentā, kas dara tīrus no grēkiem, bet var to pazaudēt, tad var iet pie grēksūdzes un atgūt. Pašreizējā jeb aktuālā žēlastība palīdz atgriezties no grēkiem, veikt labus darbus, uzvarēt kārdinājumus un izturēt labajā līdz galam.
