« Pat, ja Terēzei nav vienā sistēmā sakārtotas doktrīnas, viņas rakstos atklājas doktrīnas patiesi ‘zibeņveidīgi uzplaiksnījumi‘, kas it kā Svētā Gara harizmas spēkā skar Atklāsmes vēsts pašu centru oriģinālā un līdz šim nebijušā veidā, sniedzot izcilu mācību ». Tā Jānis Pāvils II izteicies savā apustuliskajā vēstulē Divini amoris scientia. Līdzīgi Terēzi novērtē arī Hans Urs fon Baltazars, neslēpjot savu jau pieredzējuša teologa apbrīnu : « Viņas dzīve ir doktrīnas iedīgļu pilna ; teoloģijai tikai tos jāattīsta, lai tā nestu bagātus augļus ».
Tomēr tālu ne visiem minētajiem ‘iedīgļiem’ tikusi pievērsta vienāda uzmanība. Ja daži no tiem tika saskatīti visai ātri, un tie tika uzņemti ar entuziasmu, tad turpretim citiem nepieciešams ilgāks laiks, lai tie tiktu atklāti, pētīti un novērtēti. Šī darba tēma notiekti pieder pie pēdējiem no minētajiem. Tā tikai retumis tikusi skarta, turklāt ar zināmu piesardzību, dažkārt pat ar pārlieku piesardzību.
Tā, piemēram, kad runa ir par daudzajiem aicinājumiem, ko Terēze sevī « jūt » pēc Upurēšanās akta žēlsirdīgajai mīlestībai, priesterība ne vienmēr tiek pieminēta pārējo aicinājumu rindā. Lai arī šis fakts tūlīt nevar tikt nosaukts par neuzticību Terēzes vēstījumam, taču tas neapšaubāmi atklāj grūtības interpretēt vārdus Es jūtu sevī Priestera aicinājumu gadījumā, kad tos izteikusi sieviete, turklāt kanonizēta svētā, kas pasludināta par Baznīcas doktori. Šo Terēzes vārdu interpretācija prasa dziļu pētījumu.
Šo pētījumu Baiba Brūdere veic pamatīgā, bagātā un oriģinālā darbā. Pateicoties tam, nonākam Terēzes rakstu pašā sirdī ne tikai neparastā ceļā, bet šis ceļš ved arī pie visaktuālākajiem jautājumiem un pārdomām par sievietes līdzdalību Baznīcas apustulātā, kā arī uz sievietes vietu sabiedrībā vispār.
http://www.editionsducerf.fr/html/fiche/ficheauteur.asp?n_aut=8003
