Now Reading
Laime īstenojas tikai caur Dievu

Laime īstenojas tikai caur Dievu

Kas Jūs rosināja kļūt par priesteri?

Pirmkārt, tas ir Dievs, kurš visus mūsu aicinājumus rosina. It īpaši, garīgos aicinājumus. Tās bija vairākas lietas, kas manā dzīvē bija ļoti nozīmīgas pie mana aicinājumā rašanās un pie saprašanas par aicinājumu. Pirmkārt, jau no pašas bērnības, tā bija patika pret visu garīgo un atrašanos baznīcā. Kad pienāca tāds apzinātāks vecums, kad jau sāku domāt par savu nākotni tad tik tiešām domāju par garīdznieka ceļu. Pirms kāda laika mēģināju pat stāties klosterī, bet man vēl vajadzēja mācīties, padzīvot mazliet pasaulē. Pēc tam biju iestājies augstskolā, bet seminārā vajadzēja stāties tagad. Varbūt Dievam bija tāda griba. Dievs palīdzēja caur svētceļojumu. Biju vienā svētceļojumā uz Medžugorji, kur ļoti apzinājos savu aicinājumu un nepieciešamību to īstenot tieši tagad. Bet mēs, tomēr esam tādi vāji cilvēki un es tūdaļ nezināju, kā to izdarīt. Bet Dievs rīkojas caur saviem kalpiem, kuri ir mūsu Baznīcā ir autoritātes, kuri man ir teikuši – tev brālīti ir jāiet kalpot Dievam tagad, jo Dievs gaida. Mums ir jāatbild, jādod atbilde uzreiz.

Jūs pats nākat no mūsdienu jauniešu vides. Kas pēc jūsu domām ir tās smagākās problēmas, kas nomāc mūsdienu jauniešus? Mēs bieži redzam dažādas agresivitātes izpausmes, tādas lietas, kas neliecina par to, ka šiem cilvēkiem dvēselēs ir miers.

Jaunieši pārsvarā ir mani vienaudži. Protams, tie ir cilvēki, par kuriem bieži gribas domāt, jo ir redzams kādas viņiem ir problēmas. Gribas viņiem kaut kā palīdzēt. Kad domā par viņiem, tad sāc redzēt ne jau tādas problēmas, kā kaut kāda agresivitāte, tā izpaužas problēma, bet sāc jau skatīties dziļāk. Dziļāk, tas ir, no kurienes tie jaunieši nāk. Nāk viņi no ģimenēm, kur varbūt vecākiem ir kaut kādas problēmas. Arī attieksme pret bērnu skolās, jo tagad skola it kā nav atbildīga par bērna audzināšanu, par viņa dvēselīti, kurai ir dotas daudzas spējas un milzīga bērna enerģija, kura viņam kaut kā jāizpauž. Bet šo spēju un spēkus ir jāvirza kādā labā gultnē, kur tā ietecētu un darītu labu valstij. Šie jaunieši taču ir mūsu cerība. Viņi paaugsies, izmācīsies. Tie būs cilvēki, kuri jau savus bērnus audzinās un tie būs cilvēki, kuri varbūt būs politiķi, nākamie skolotāji.

Mums ir ļoti liela atbildība par jauniešiem mūsdienu pasaulē. Protams, mums pašiem jāmainās, jo tiem mēs jau tiem jauniešiem nevaram aizrādīt. Tās ir sāpīgas problēmas. Nevar viņiem aizrādīt, jo, pirmkārt, nav autoritātes. Nav no bērnības ieaudzināta autoritātes saprašana, kas ir vecākais cilvēks, kas ir tā pati vecmāmiņa, kura noliekusies visu dzīvi strādājusi, ka viņai arī ir teikšana, nevis tikai tam cilvēkam, kuram ir vara, kuram tu pakļaujies.

Tiešām, tiem jauniešiem jāparāda īstais ideāls, jo bieži vien, kad trūkst autoritāšu, arī cilvēka sirdī nav ielikti tie ideāli, kuri, piemēram, maniem vecākiem bija ielikti no grāmatām, kaut arī viņi bija izauguši ateisma vidē un viņi uz saviem pleciem nes savu nastu, kura viņiem, protams, ir grūti pārvarama. Bet ideāli ir dodami un Baznīca tos dāvā pārpārēm. Mēs tos varam atrast Dieva personā un caur vairākiem līdzekļiem. Jauniešiem jāpalīdz caur labāku attieksmi pret viņiem. Varbūt ne tā, ka mēs viņus bārtu, bet vienkārši, caur mīlestību viņus pievērst labajam. Gan jau viņi pamanīs, kur ir labais, kur ir sliktais, jo katram cilvēkam Dievs ir ielicis sirdsapziņu. Tāpat cilvēks tiecas uz laimi, bet laime īstenojas tikai caur Dievu un caur labo.

Paldies par sarunu! Neskatoties uz to, ko saka laicīgās pasaules pārstāvji, mūsu Baznīca tomēr ir stipra un domāju, ka kļūs vēl stiprāka un tas būs tieši caur mūsu pašu labajiem priesteriem. Lai Dievs Jūs pavada un sarga Jūsu izvēlētajā dzīves ceļā!

Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga.

Scroll To Top