Intervija ar apustulisko nunciju arhibīskapu Luidži Bonacci

Intervija ar apustulisko nunciju arhibīskapu Luidži Bonacci  svētā Akvinas Toma svētkos

Tiekamies ar Jums svētā Akvīnas Toma – Rīgas Garīgā semināra aizbildņa svētkos – acīmredzot, tie ir gana nozīmīgi, ja jau esat šeit?

Esmu šeit, jo mani uzaicināja piedalīties semināra svētkos. Izmantojot šo iespēju arī kardināls vēlējās kopīgi dalīties par priesteriskā kalpojuma skaistumu šajā priesteriem veltītajā gadā. Esmu īpaši priecīgs, ka Rīgas Garīgajam semināram ir šis aizbildnis – svētais Toms, kā arī otrs aizbildnis –  svētā Terēze no Lizjē. Viņi ir kā divas liesmas, ļoti skaistas un stipras, svētais Toms izceļ zināšanas, inteliģenci, saprātu. Viņš ticēja, ka cilvēka saprāts spēj viņu atvērt Dieva noslēpumu pazīšanai. Zināms Akvīnieša teiciens, ka saprāts meklē ticības gaismu. Savukārt Terēze no Lizjē uzsver, ka mīlestība ir augstākā ticības izpausme, jo ticība darbojas mīlestības iespaidā. Mīlestība kļūst par inteliģences un gaismas avotu. Svētā Terēze teiktu: mīlu – tātad redzu un saprotu. Svētais Toms saprātu lietoja, lai vairāk redzētu un vairāk mīlētu.

Savā uzrunā Jūs minējāt, ka svētais Akvīnas Toms ir visgudrākais no svētajiem un vissvētākais no gudrajiem. Bet, runājot par mūsdienām, un jo īpaši Priesterības gada kontekstā, – vai, Jūsuprāt, ir atšķirība starp priesterisko kalpojumu, kāds tas bija, teiksim, pirms 100 vai 200 gadiem un tagadējā sekularizētajā pasaulē? Citiem vārdiem sakot, vai mūsdienu priesteriem ir iespējams svētuma ceļš vispārpieņemtā nozīmē?

Jāsaka, ka svētums ir iespēja – aicinājums un dāvana visiem, ne tikai priesteriem. Šo patiesību īpašā veidā cēla gaismā II Vatikāna koncils. Ikviens kristietis, un tieši tāpēc, ka kristietis, ir aicināts piedalīties Kristus dzīvē, kas ir Dieva dzīve mūsos, tā ir svētuma dzīve, jo svētums nav abstrakta lieta, svētums ir Dievs. Vienīgi Dievs ir svēts. Cilvēka lielais aicinājums un cieņa tās visaugstākajā pakāpē izpaužas apstāklī, ka cilvēks savā cilvēciskumā tiek aicināts būt par trauku, kas sevī ietver kaut ko daudz lielāku, kas pārsniedz viņa cilvēciskās robežas un uz ko viņam ir tiesības, tas ir – piedalīties Dieva dzīvē. Kad cilvēks pilda Dieva gribu, tad viņš virza savu dzīvi, lai sekotu Kristus piemēram vai pilnīgajam Marijas piemēram. Viņā rodas šī pieredze un viņš tiek piepildīts ar svētumu. Nav jābaidās ticēt, ka Dievs mūs aicina būt lieliem, aicina uz svētumu, jo lielums, uz ko tiekam aicināti, ir Dieva lielums. Dievs ir mīlestība: esam aicināti uz mīlestības lielumu un svētums ir pilnība mīlestībā. Mīlestība ir iespējama visiem un visi ir aicināti uz svētumu.

Uzrunājot klātesošos Svētajā Misē Jūs citējāt kādu nozīmīgu svētā Toma atziņu: “Ja kāds iedomājas, ka ir gudrs un daudz saprot, bet nemīl, tad viņš vēl neko nav sācis saprast”. Mēs, kristieši, zinām, ka mūsu aicinājums ir būt par mīlestības liecību šajā pasaulē, un šī iemesla dēļ no sekularizētās vides bieži vien tiek mests izaicinājums: ja jau tāds ir jūsu uzdevums, nu tad, lūdzu, mīliet mūs tādus, kādi esam, pieņemiet mūsu grēku un mūsu dzīvesveidu un kļūstiet līdzīgi mums!  Kristiešiem tiek uzspiests pasaules uzskats, kas nesaskan ar viņu kristīgo pārliecību un Dieva gribu. Ko tad īsti sevī ietver mīlestības jēdziens kristīgā nozīmē un cik tālu mēs varam būt iecietīgi jautājumos, kas nesaskan ar mūsu pārliecību?

Mīlestība ir durvis uz patiesības pazīšanu.  Ja es vēlos iepazīt kādu cilvēku, piemēram Žannu, es nevaru apstāties pie abstraktas pazīšanas, ko esmu iemācījies, bet man ir jāļauj ienākt šai personai manā dzīvē. Cik daudz ļaušu tai ienākt manā dzīvē, tik daudz arī šo personu iepazīšu. Un arī otrādi, cik daudz viņa ienāks manā dzīvē, aizmirstot sevi, atmetot savas idejas, kategorijas, priekšstatus. Ja es mīlu šādā veidā, tad mīlestība ir vienota ar patiesību. Mīlestība nekad nav atrauta no patiesības. Mīlestība uz šo cilvēku man ļaus saprast arī to, kas šajā cilvēkā nav tik labs. Kristīga mīlestība mīl visus cilvēkus, bet ne visu: tā nemīl grēku. Kristīga mīlestība nevar mīlēt greizsirdību, skaudību, lepnumu, egoismu, jo tās ir grēka izpausmes. Kristietis nemīl šīs lietas. Bet kristietis mīl to, kuram piemīt lepnība, lai pacietīgi viņam palīdzētu, uzklausītu. Lepnais ne tikai ievaino citus, skatoties uz tiem „no augšas”, bet dara ļaunu arī sev pašam, jo tam zūd iespēja vienoties ar citiem brālīgā mīlestībā. Beigās viņš ir visu atstāts, izolēts.

Šodien Jūs teicāt uzrunu arī priesteru konferencē. Kas ir tas būtiskais, ko vēlējāties pateikt priesteriem un, varbūt, ikvienam ticīgam cilvēkam?

Priesteriem atgādināju, kāda ir cilvēku karstākā vēlēšanās un kādu dārgumu viņi saņem no priesteriem – tas ir Dievs. Tas ir tas, ko cilvēki vēlas saņemt no priesteriem, un tādēļ ir nepieciešams, lai priesteris būtu Dieva cilvēks. Ļaudis gāja meklēt Arsas prāvestu, kas ir zīmīgs piemērs Priesterības gadā. Pirms satikšanās ar cilvēkiem, viņš tikās ar Dievu. Līdzīgi notika arī Jēzus laikā: cilvēki Viņam sekoja, jo Viņā bija kāds īpašs pievilkšanas spēks. Jēzus runāja ar vārdiem, kas atstāja iespaidu, darīja brīnumus. Viņa personība piesaistīja. Bet bija arī tādi, kas neieticēja Jēzus vārdiem, ka Viņš ir Debesu maize. Arī saviem apustuļiem Jēzus jautāja: “Vai vēlaties aiziet arī jūs?” Pēteris, kurš jau bija sācis pieķerties Jēzum, atbildēja: „Pie kā lai mēs ejam, Tev ir mūžīgās dzīves vārdi!” Priesterim ir iespēja ar Dieva doto žēlastību būt Dieva dzīves, Dieva Vārda, Sakramentu nesējam. Dieva Vārds ir tas, ko Dievs saka šodien, tas, ko cilvēki gaida no priesteriem, un kas padara priestera dzīvi skaistu: tā ir iespēja savā dzīvē atkārtot to, ko darīja Jēzus.

Kas ir priestera un kas ir bīskapa ordinācijas pamats?

Priecājos, ka man ir dotas abas šīs iespējas. Abās situācijās Jēzus it kā teica: to, ko darīju es, tagad, ar manu žēlastību, darīsi tu! Un priesteris savā ziņā ar Dieva žēlastību, ar Jēzus žēlastību, ir Viņa draugs, jo var darīt šodien to, ko darītu, ko vēlētos darīt Jēzus cilvēkiem, ko viņš satiktu. Ir kāda līgšanā, kurā ir šādi vārdi: “Jēzum nav citu roku, kā tikai manējās, kas darītu labu; nav lūpu, kas runātu, bet ir manējās, kas ļauj izrunāt Dzīvības Vārdus. Priesteris ir tas, kurš Jēzum dod savas rokas, lūpas, sirdi, lai cilvēki caur priestera mīlestību šodien izjūt Kristus mīlestību.” Tas pats attiecas arī uz ikvienu kristieti, jo Jēzus lūdz ikvienam atdot savas lūpas, lai sludinātu Evaņģēliju. Patiess Evaņģēlijs ir rakstīts Vārds, bet piedzīvots Evaņģēlijs ir tas, kas izmaina pasauli, tas Evaņģēlijs, ko piedzīvo ikviens kristietis. Tātad priesteri un kristieši „aizdod” Kristum savu cilvēcību, lai šodien taptu par „iemiesojušos evaņģēliju”. Un kurš to saprot, ir laimīgs un dara laimīgus arī citus. Priesteris var būt dziļa un patiesa prieka iemesls citiem cilvēkiem.

Atgriezīsimies pie tēmas, kurai jau nedaudz pieskārāmies. Ir vērojama tāda tendence: tiklīdz kristieši paceļ balsi, aizstāvot kādas kristīgas vērtības, īpaši morāles jautājumos, tā tūdaļ tiek aizrādīts, ka Baznīca ir šķirta no valsts. Taču kristieši nav šķirti no sabiedrības, kurā tie dzīvo. Kā Jums šķiet, cik lielā mērā  ticīgiem cilvēkiem būtu jārunā, piemēram, par tiem pašiem tikumības jautājumiem, kuri ir aktuāli ne vien kristiešiem, bet sabiedrībai kopumā? Un kāds ir priesteru uzdevums šajā sakarā?

Kristietis ir cilvēks, kurš dzīvo pasaulē un kuram ir vīzija – veidot paradīzi zemes virsū.
Tas ir pretēji tam, ko teica Markss, ka kristietis neinteresējas par pasaulīgām lietām, jo viņa domas jau ir paradīzē! Kristietis ir cilvēks, kurš jau mēģina dzīvot it kā paradīzē, kurā cer nonākt, jo tas ir cilvēka patiesās dzīves mērķis. Viņš cenšas ar Dieva žēlastību to sasniegt jau šeit uz zemes. Kristietis ir savādnieks, jo cer zemi, kas dažreiz šķiet kā asaru ieleja, pārvērst par paradīzi. Zeme kļūst par paradīzi, kad ikviens tiek cienīts, respektēts un mīlēts. Kristietim ir šī misija – nest Dzīvības likumu: patiesa cieņa pret ikvienu cilvēku. patiesa mīlestība arī uz tiem, kuri dara ļaunu. Kristietim ir potences, kas atļauj mīlēt pat ienaidniekus. Mīlestība, kas pārsniedz visas robežas. Arī tās ir robežas, kad ir grūti būt brāļiem un respektēt vienam otru. Tā ir barjera un šķērslis, uzskatīt par ienaidnieku to, kuram ir citādākas domas, idejas, kurš vēlas darīt ļaunu. Kristietis uzvar šos šķēršļus ar mīlestību. Mīlestība patiesībā ir dāvana, ko saņemam no Dieva, jo cilvēciskai mīlestībai bez Dieva spēka daudzas lietas nebūtu iespējamas. Cilvēkam nāk palīgā Dieva žēlastība, Jēzus žēlastība, tā var uzveikt visas cilvēciskās barjeras, kuras neļauj kļūt par vienu veselu ģimeni uz zemes. Piemēram, viena no barjerām ir nabadzība. Kristietim vajadzētu meklēt iespēju būt atvērtam un uzmanīgam pret nabadzīgajiem dzīves pabērniem. Otrs nabadzības veids – atšķirības. Kristietim jāprot uzņemt citu kultūru cilvēkus savā vidē, pat no citiem kontinentiem. Kristietis ir interesanta personība, jo neliek ciest, bet, lai sasniegtu mērķi, ir upurgatavs. Kristietis ciena visus, viņam ir savs noteikts priekšstats par cilvēku. Kristietis atzīst, ka Dievs radīja cilvēku: vīrieti un sievieti. Viņš uzskata, ka cieņas trūkums pret kādu no viņiem, ir vienaldzība. Vīrietis ir vīrietis un viņam ir jāizturas kā vīrietim, tāpat arī sievietei ir jāizturas kā sievietei. Kristietis ir pārliecināts, ka cienīta persona ir tā, kas atradusi savu identitāti un prieku, kas rīkojās saskaņā ar savu dabu.

Kristietis ir tas, kurš veicina ģimenes vērtības, kurā ģimeni veido vīrs, sieva un bērni. Un nav tāda ģimene no diviem vīriešiem vai no divām sievietēm. Kristietis ciena visu domas vai izvēles, bet iestājas par patiesām vērtībām, kas dažreiz aicina uz cīņu, lai saprātīgi, miera ceļā, to risinātu; lai atcerētos, ka patiesa ģimene ir tā, kas dzimst kā īstas mīlestības auglis visas dzīves garumā starp vīrieti un sievieti. Šī cīņa notiek, cienot visus, arī tos, kuri tā nedomā un tam nepiekrīt. Un cerot, ka tie, kas tā nedomā, ļautu arī kristiešiem izteikt savu viedokli, ļaujot kristiešiem brīvi ienest savu artavu šajā sabiedrībā, kura būtu skaista, brālīga, vienota, kurā ikvienam cilvēkam ir sava vieta. Un kurā visi tiktu atzīti, vērtīgi, ko, patiesībā, visi sirds dziļumos tik ļoti vēlamies.

Bet atsevišķās valstīs ir precedenti, kad par publiskiem izteikumiem pret homoseksuālām laulībām konkrētas personas tiek vajātas likuma ietvaros? Kur lai rod drosmi doties pret straumi un atklāti runāt, nostājoties patiesības pusē?

Domāju, ka šodien no jauna jāatzīmē: ir svarīgi cienīt ikvienu cilvēku un viedokli, ko tas izsaka. Kristietis uzklausa, ko saka citi, bet tajā pat laikā gaida un lūdz no citiem, lai pats tiktu uzklausīts. Īpaši tas skar ģimeni, arvien atklājot, cik tai ir nepieciešams atgriezties pie patiesās idejas par ģimeni un to ģimeni, kas ir veidojusi Eiropas kultūru un sabiedrību. Jo cits ģimenes modelis nedod pēctecību – bērnus! Un arī audzināšana bērniem nenotiek pareizā kontekstā. Katram bērnam ir tiesības, lai tam būtu tēvs un māte, un tas ir dabas likums. Ja bērniem trūkst tēvs vai māte, tiem, gandrīz vienmēr, ir problēmas un tiem ir jāpalīdz. Tad meklēsim iespēju, lai sabiedrībai nedotu pilsoņus t.i. bērnus ar problēmām, iedrošinot radīt patiesu ģimeni, kurā ikviens no mums būtu vēlējies piedzimt. Ģimeni, kurā ir tēvs, kurš kopā ar māti rūpējas par bērniem un kurā dzimst veseli, mierīgi bērni. Bērni, kuri nerada problēmas sabiedrībai, bet nes cerīgu nākotni, jaunu dzīvi.

Domājot par šo īpašo, priesteriem veltīto gadu, kāds būtu Jūsu novēlējums visiem priesteriem?

Es vēlētu priesterim, manam brālim, to, ko vēlētu arī pats sev. Tās ir divas vienkāršas lietas: Kā priesterim Tev ir aicinājums un laime dzīvot īpašā draudzībā ar Kristu. Tas nozīmē, ka priestera dzīves skaistums ir apstāklī, ka varam ik dienas atjaunot draudzīgās attiecības ar Kristu. Avots ir tas, ko Viņš sacīja, darīja, dzīvoja…

Otra lieta, ka Jēzus nav aicinājis tikai Pēteri, Viņš ir aicinājis 12 personas. Aicinājis Pēteri, Andreju, Jēkabu, Jāni…. Priesteris nav aicināts būt viens pats par Kristus draugu, bet ir aicināts kopā ar citiem priesteriem. Priesteris nav tas, kuram nav ģimenes. Priesteris atsakās no ģimenes, kas dzimst Laulības sakramentā, lai dzīvotu vislielākā ģimenē – kas ir Baznīca! Baznīcas ģimenē priesteris dzīvo kopībā ar citiem brāļiem priesteriem. Bez draudzības ar Kristu vēl ir jāveicina kopība ar pārējiem savas diecēzes priesteriem. Tātad dzīvot komūniju ar Kristu un dzīvot komūniju ar citiem priesteriem. Tas nozīmē savstarpēji sazināties, strādāt un plānot kopā, palīdzēt, celt vienam otra pašapziņu. Kopā, tas nozīmē arī vienotību ar bīskapu, kurš veido vienotību visu starpā. Tas ir kā ģimenes tēvs priesteru saimē.

Esmu pateicīgs Kungam, jo savā priesteriskā aicinājumā mani vienmēr ir stiprinājusi un palīdzējusi draudzība ar priesteriem. Draudzība, kurā dalās Kristus dzīvē, dalās pienākumos un plānos, ko mums uztic bīskaps, meklē iespēju kļūt svētiem kopā. Komūnija ar Kristu, priesteriskā sadraudzība veic to, ka priesteris, arī tas, kurš dzīvo viens savā draudzē attālā nostūrī, cenšas būt vienots ar citiem. Tādi ir šie divi poli: draudzība ar Kristu, komūnija ar priesteriem. Tie, vienojoties ar savu bīskapu, ļauj piedzīvot šo avantūru „labā nozīmē”, kas, protams, nav bez upuriem, bet kurā upuris ir gaismas apņemts. Un vienmēr to pavada prieks, kas ļauj priesterim teikt: paldies Tev, Kungs, ka esi mani aicinājis būt par priesteri!

2010.gada 28. janvārī

Intervija ar arhibīskapu L.Bonacci speciāli Vertikālei

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti