Now Reading
Ar Svētā Franciska tīro prieku…

Ar Svētā Franciska tīro prieku…

Tēva Andreja (Jāņa Pavlovska), OFMCap  10 gadu pēc nāves atceres pasākums 9.maijā, Rīgas Sv.Alberta baznīcā.

Šogad 9.maijā apritēs 10.gadadiena, kopš mūžības ceļus staigā franciskāņu mūks – tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis), O.F.Cap. Viņa iespaids uz lielu skaitu garīgajiem meklētājiem Latvijā, Kazahijā un Igaunijā, visur, kur viņš bija priesteris, ir patiesi liels. Un iespaids galvenokārt pamatojās uz viņa paša personības piemēru. Ne tik daudz no tā cik daudz viņš darīja, bet kā to darīja…Droši vien viņam bija kāds dzīves noslēpums, kuru zināja vien Dievs un viņš pats. Bet tā bija, ka viņa klātbūtnē cilvēki atplauka…Atpazina savu dziļāko garīgo identitāti.

Nevarēsim pilnībā uzskaitīt visu to grāmatu skaitu un nosaukumus, kurus viņš Latvijā izdeva tik būtiskajā pēcAtmodas laikā pagājušā gadsimta 90.gados…Latviešu un krievu valodās. Viens pats…vien ar dažiem palīgiem. Pie dažu izdevumu organizēšanas arī man bija iespēja piedalīties. Tad – vairāku sakritību rezultātā mums abiem izdevās uzsākt regulāru garīgo pielikumu avīzei „Rīgas Balss”, starp citu, rādot šos pielikumus monsinjoram A.Smelteram, arī radās ideja par savu avīzi, kas ieguva nosaukumu- „Katoļu Baznīcas Vēstnesis”. Jau no pašiem pirmajiem numuriem tēva Andreja līdzdalība un atbalsts tajā bija ļoti plaša. Kad vairāku iemeslu dēļ pirmajā gadā „KBV” iznākšana bija apdraudēta, tieši viņa nostājas dēļ laikraksts tomēr turpināja iznākt.

Kad Rīgā parādijās ideja par diennakts adorācijas kapellu – viņš bija tas, kas Sāpju Dievmātes baznīcā interesentus uzrunāja ar evaņģelizācijas sprediķi, sakot : ‘Tik daudzi domā, ka mums būtu Dievam jāprasa gan šis, gan tas, bet visupirms mums būtu Viņam jāpateicas par visām tām labām lietām, ko Viņš mums dāvā…’ 
Kad viņam pārmeta, ka viņa rakstītais katehisms ir atpalicis par gadiem 50, tad viņš teica : ‘Nē, nē – daudz vairāk – par 2000 gadiem’… Kad Krimuldā veidojās katoļu draudze- viņš bija viens no pirmajiem, kas senākajā Latvijas lauku baznīcā noturēja Sv.Misi. Viņš bija paraugs un iedvesmotājs tik daudziem – gan baznīcā darbojošamies, gan ārpus baznīcas. Un kaut kas viņā bija no visdziļākā Sv.Franciska prieka, mūks, kas bija ticis pie visdziļākajiem garīgā prieka resursiem. Pēc kontakta ar viņu Dievišķā Providence ar cilvēkiem sāka darboties daudz dinamiskāk kā līdz šim…Viņš zināja lielo Noslēpumu un centās, lai tiem, kas bija ap viņu, arī rastos nojauta par to…Dažkārt tas arī izdevās. Tāpēc jau – nekur tālāk, arī pēc aiziešanas mūžībā, par Sv.Alberta baznīcas dārzu, tēvs Andrejs nav aizgājis. Tepat vien ir. Savos ievadvārdos grāmatiņai -pirmizdevumam par Svēto Francisku – „Ziediņiem’, viņš raksta:
‘Ziedus mēdz spraust pie krūtīm, likt vāzēs, ar tiem grezno istabas. Ja spēsim sekot Svētajam Franciskam, atdarināt viņa tikumus, mūsu dvēseles kļūs skaistākas, greznotas ar garīgiem ziediem.
Katrā ziņā visi, kas saskārās ar tēvu Andreju, caur viņu saņēma šo dāvanu- sajust, apjaust Svētā Franciska garu un diženumu…Tur tiešām bija kaut kas no neatvairāmās Dieva Muļķīša garīgo ziedu smaržas. Bez Andrejtēva tur pie vainas bija arī citi tās paaudzes kapucīnieši – tēvs Toms, tēvs Pēteris…Tēvs Andrejs viņus vien prezentēja Latvijā 90.gados redzamajā līmenī. Katrā ziņā tiem, kas meklētu visdziļāko Sv.Franciska pieskārienu mūsu zemei – būtu jāmeklē šajā virzienā – viņiem grūtības nebija īpaši jāmeklē – tās atnāca pašas – ar okupācijas varu un Sibīriju. Iespējams, ka stāsti par viņu dzīves gājumiem var arī palīdzēt mums pārvarēt savas šī brīža dzīves grūtības. 

Pateicībā par Dieva dāvāto iespēju vairākus gadus kopā dzert tēju

ar tēvu Andreju – Arnis Šablovskis
G.Jemeļjanova foto.

Scroll To Top