„Dārgie brāļi un māsas Kristū!
Ticība ir tilts, kas mūs savieno ar neredzamo pasauli. Ticība ir kāpnes, kas ved uz Noslēpumu. Nav cita ceļa, kā nokļūt un ieiet Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara jeb Svētās Trīsvienības noslēpumā.
Svētajos Rakstos mēs nesastapsim vārdu „Trīsvienība”. Dievs atklājas vaigu vaigā un uzskatāmi apliecina, cik cieši Viņa dzīve saistīta ar cilvēces vēsturi. Viņu uzrunā dažādos vārdos, bet neviens Viņu nesauc par Trīsvienību. Šis vārds drīzāk ir teologu radīts. Varētu pat teikt, ka Trīsvienība ir mācība jeb doktrīna. Tomēr tas nozīmē ko vairāk. Svētā Trīsvienība vispirms ir dzīve kopā ar Dievu.
Teologi ir izcili attīstījuši mācību par Trīsvienību. Dažkārt pat jāuzmanās, kā mēs par Viņu runājam, lai nejauši nepieļautu kādu kļūdu un nepaustu herētiķu uzskatus. Bet ko iesākt, ja visiem nav lemts izprast teoloģisku gudrību, tās nianses un doktrinālos akcentus? Vai tas mūs var traucēt tuvoties pašai Trīsvienībai? Lūk, paradokss – teologs teorētiķis var izrādīties ļoti tālu no Dieva. Un tajā pašā laikā kāds “vienkāršs ticīgais”, kas ik dienas lūdzas Rožukroni, kam nav nekādas teoloģiskas izglītības un kas nekā nav dzirdējis par hipostātisko vienību, Svētā Gara iziešanu no Tēva un Dēla un monarhijas problēmu Svētajā Trīsvienībā, – šis “vienkāršais ticīgais” var būt daudz tuvāk Dievam. Viņš var būt Dieva draugs – dzīvot ciešā draudzībā ar Dievu.
Mēs nevaram pilnībā apjaust sava drauga dvēseles pasauli, bet tas neliedz ar viņu draudzēties. Tāpat, lai satiktu bezgalīgo Noslēpumu – Dievu, kas sevi atklāj cilvēkiem, – nav jāpārzina visa bezgalība, kas ir Dievā. Mēs dzīvojam kopā ar Dievu lūgšanā, un Viņš savā mīlestībā atklājas tur, kur sastopas dievišķība un cilvēciskums.
Satikt Dievu, satikt svēto Trīsvienību ir lielākais un skaistākais cilvēka pienākums. Cilvēka cieņa nozīmē personiskas attiecības ar Trīsvienību. Daudzajām Dieva dāvanām, ko esam no Viņa saņēmuši, nevajadzētu palikt kādā plauktā, skapī vai lādē. Tās jālieto kopējam labumam.
Svētā Elizabete no Trīsvienības, franču karmelīte, pieņēma šādu klostermāsas vārdu, lai visu mūžu iedziļinātos Trīsvienības noslēpumā, lai to labāk atklātu, lai to piedzīvotu. Viņas pieredzē varam smelties arī mēs, lai iepazītu kādi ir Trīsvienības neizmērojamie dziļumi. Mācīsimies no viņas, kā tuvoties šim lielajam Noslēpumam! Cik daudz spēka, laika un cilvēcisko līdzekļu jāliek lietā mūsu attiecībās ar vislabāko Draugu!
Lai ieietu kādā noslēpumā, šis noslēpums ir jāpiedzīvo. Tajā jādzīvo katru dienu. Dievu nav iespējams pilnībā saprast ar cilvēcisko prātu vien. Jāatver sirds.
Kopā ar svēto Elizabeti atklāsim, ka Trīsvienība ir attiecības. Būt kopā – tāda ir Svētās Trīsvienības būtība. Būt kopā – tas ir arī katra kristieša aicinājums. Pat mūki vientuļnieki ir kopā: ne tikai ar Baznīcu, bet arī ar visu cilvēci.
Svētās Trīsvienības ikonā redzam trīs eņģeļus, kas, apsēdušies pie galda godbijīgi noliektām galvām, bez vārdiem cits citam stāsta par neizsakāmo Noslēpumu. Tie daži vārdi Evaņģēlijā, ko Debesu Tēvs saka Dēlam un Dēls Tēvam, liecina par ļoti ciešām, dinamiskām attiecībām. Viņu mīlestība ir tik stipra, ka kļūst par atsevišķu Personu, ko mēs īpaši godinājām pirms nedēļas Vasarsvētkos. Šī mīlestība meklē ceļu uz mūsu sirdi. Ļausim Svētajai Trīsvienībai tajā iemājot un ļausim, lai arī no mums plūst mīlestība, ko Trīsvienība mums dāvā!”
Priesteris Modris Lācis
Publicēts „Mieram tuvu”, Jūnijs 2009, nr. 6 (119
