Kapela ierīkota ēkā, kas kopš 20. gs. sākuma kalpojusi kā draudzes māja, kur Eglaines draudzei notikušas gan svētdienas skolas nodarbības, gan dievkalpojumi.
Pirmās Latvijas neatkarības gados tika iesākta arī mūra baznīcas būvniecība, taču Pasaules karš un padomju vara izpostīja ne tikai cilvēku likteņus, bet arī viņu sapņus. Baznīcas būvniecība apstājās vēl pirms tornis bija pacēlies. Uz ātru roku tika uzlikts jumts un svētnīcas vietā iekārtota graudu noliktava.
Tikmēr koka draudzes mājā, paaudzēm un draudzes ganiem mainoties, joprojām tika svinēta Euharistija, notika kristības un iesvētības, laulības un bēres. Vecā gadagājuma eglainieši atminas Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča kristības un Pirmo Komūniju un ar aizkustinājumu atceras mūžībā aizgājušo mariāņu tēvu Pentjušu, kas draudzē kalpoja pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas draudzes aktīvisti, savākuši parakstus, devās pie sovhoza priekšsēdētāja ar lūgumu dievnama ēku atdot ticīgajiem. Nu vairs nebija ne politisku, ne ekonomisku šķēršļu, un baznīcas mūris tika atgriezts Romas Katoļu Baznīcas īpašumā. Tika uzcelts tornis, nobalsināti griesti, nokrāsotas sienas, uzlikts Dievmātes altāris, no draudzes mājas pārnests relikviju krusts, un kopš tā laika Eglaines draudze svin Euharistiju savā baznīcā.
Bet draudzes nama ēka, kas bija godam kalpojusi padomju varas gados, ar laiku nonāca nožēlojamā stāvoklī un praktiski vairs netika izmantota. Tomēr daži ticīgie sarosījās, un 2010. gada pavasarī radās doma atjaunot draudzes māju, izveidojot tur kapelu, lai ziemas aukstums nebūtu par šķērsli draudzes locekļu līdzdalībai Svētajā Misē.
Darbi tika iesākti ar 70 latu budžetu un neticību no apkārtējo puses. Tika nojaukts vecais sienas apšuvums, noberzti kvēpi no oriģinālā griestu krāsojuma. Redzot pašaizliedzīgo darbu, parādījās arī atbalstītāji – kāds par simbolisku naudu piešķīra koksni no sava izcirtuma, pašvaldība atsūtīja „simtlatniekus”, no kuriem kāds bija arī profesionāls celtnieks, kāda sieviete, kas nevarēja piedalīties fiziski, atbalstīja ar lūgšanām un vārīja strādniekiem pusdienas, bet citi pēc savas rocības un iespējām centās saziedot naudu. Tā sākotnēji neliels Dieva vadīts pulciņš paveica sākumā šķietami neiespējamo – atjaunoja grīda, pasūtīja jaunus lūgšanu soliņus un izgatavoja altāri, sakārtoja istabu, kur pašlaik vasaras prakses laikā dzīvo seminārists. Beidzot goda vietā tika uzlikta arī pr.Vincenta Bārzdas laikā no Lietuvas atvestā Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, kura vārdā arī tika nosaukta atjaunotā kapela.
Bet ar to vēl viss nav beidzies! Draudzes aktīvisti plāno pārbūvēt un sakārtot verandu un pārējās telpas, lai būtu kur vadīt svētdienas skolas nodarbības un izguldīt svētceļniekus.
LRKB IC sadarbībā ar Anitu Sosnāri, “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”
