Rīgas arhibīskapa – metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Borisa un Ināras Teterevu fonda rīkotajā brīvprātīgā darba veicēju godināšanas pasākumā „Gūt var dodot” 2011. gada 5. decembrī.
Godātie Tetereva fonda dibinātāji un atbalstītāji! Man prieks, ka esat tik kuplā skaitā sapulcējušies. Jūs visi tādā vai citādā veidā esat saistīti ar brīvprātīgo darbu. Man ir nācies pabūt dažādās Eiropas zemēs, bet visvairāk Itālijā. Skatīdamies uz to, kā tur notiek brīvprātīgo darbs, es viņus apskaudu ar t. s. balto skaudību, jo redzēju, cik viņi ir aktīvi un cik viņiem tas ir pats par sevi saprotams. Viņi, piemēram, brauc uz Āfriku, Latīņameriku, lai raktu akas, būvētu skolas, celtu rūpnīcas. Viņi turp dodas nevis, lai tās tautas „barotu ar zivīm”, bet lai mācītu viņus makšķerēt. Piemēram, Francijā satiku kādu itāļu izcelsmes vīrieti, kurš teica: „Es nofinansēju akas rakšanu Gvatemalā un algoju vienu cilvēku, t.i. maksāju viņam diezgan labu algu, lai viņš to aku uzturētu. Pretējā gadījumā ātri kaut kas saies grīstē.” Lūkodamies, kā viņi darbojas, ka viņiem sirdis deg par to, lai otrā pasaules malā kaut kas notiktu, es nodomāju – jā, mums patiešām ir no viņiem jāpamācās. Mēs vēl tik tālu neesam tikuši. Padomju laikā mums, protams, bija tā saucamie „subotņiki” – sestdienas talkas. Manas paaudzes cilvēki noteikti ir piedalījušies. Protams, arī tur ar prieku cilvēki piedalījās, tomēr tas vairāk bija piespiedu kārtā. Man arī prieks, ka līdz mūsdienām ir saglabājušās un vēl arvien diezgan labi darbojas sestdienu talku iniciatīvas un tradīcijas. Bet, atgriežoties pie Eiropas zemēs redzētā – es domāju, kāpēc viņi ir tik aktīvi, bet pie mums vēl ir tik liela pasivitāte. No vienas puses, protams, padomju laiks, tā vērtības un enerģija bija ievirzīta citā gultnē un nebija tādas izpratnes. Bet no otras puses – pie mums sabiedrība darīja to, ko lika partija, un personīgā iniciatīva diemžēl tika diezgan stipri slāpēta. Līdz šodienai mūsu sabiedrība vēl nav līdz galam pamodusies. Un es teiktu, ka jūs un jūsu organizācijas tādā labā nozīmē esat pirmās bezdelīgas, kas savu radošo enerģiju jau ir atraisījušas šajā virzienā.
Nākamās pārdomas, kas manī raisījās, lūkojoties uz valstīm, kurās ir attīstīts brīvprātīgo darbs, bija par 2000 gadu ilgo kristietības tradīciju, kas šobrīd lielā mērā ir pazaudēta un kaut kādā veidā pat tiek pakāpeniski skalota ārā no publiskās telpas. Ja mēs paskatāmies Evaņģēlijā, kāds tur ir kodols? Kad kāds jauns, meklējošs cilvēks, kurš vēlējās saprast dzīves jēgu un to, kas ir pats būtiskākais dzīvē, Jēzum uzdeva jautājumu: „Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Viņš tam atbildēja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mt 22, 36-39) Lūk, 2000 gadus Eiropā šis teksts ir bijis ļoti svarīgs. Tas faktiski ir bijis Eiropas augstākā domas lidojuma centrā un ir iedvesmojis Eiropas kultūru. Tas ir tik dziļi iesakņojies Eiropas kultūrā un ieaudzis cilvēku apziņā, sirdīs un prātos, ka cilvēki, kas vispār nav saistīti ar Baznīcu, spontāni šos vārdus īsteno. Kādā Itālijas kalnu ciematā brīvprātīgo darba organizators, kas pats ir Baznīcas cilvēks, ar tādu kā nožēlu sirdī teica: „Visatsaucīgākos palīgus es atrodu to cilvēku vidū, kas nav saistīti ar Baznīcu un kas savā dzīvē nevadās pēc reliģiskiem principiem, bet viņu sirdīs ir šis pamudinājums palīdzēt citiem – ka man vajag braukt uz otru pasaules galu, lai palīdzētu nabagiem.” Lūk, tas tik ļoti ir ieaudzis mūsu kultūrā, ka mēs saprotam – jā, tas ir svarīgi, to vajag darīt. No Evaņģēlija sirds izaug šis pamudinājums.
Pagājušā gadsimta 60. gados – mani vienaudži droši vien atceras – populāra bija Bītlu dziesma „All you need is love” – „Viss, kas tev vajadzīgs, ir mīlestība”. Protams, var strīdēties par mīlestības interpretāciju, kas tur ir ielikta, bet pamatdoma ir skaidra. Cilvēks ir sociāla būtne un nevar attīstīties bez otra cilvēka. Viens no imperatoriem reiz veica nežēlīgu eksperimentu: paņēma dažus bērnus, lika tos barot, bet nošķīra no pārējiem, neļāva ar viņiem komunicēt un sarunāties. Pēc vairākiem gadiem, kad bērni jau paaugās, fiziski viņi bija normāli attīstījušies, bet nemācēja runāt. Viņi patiesībā nebija cilvēki šī vārda pilnā nozīmē, jo viņiem nebija cilvēciskas apkārtējās realitātes uztveres. Cilvēks nevar attīstīties bez otra cilvēka.
Ja mēs esam sociālas būtnes, tad šajā savstarpējā komunikācijā, kā mēs dzirdējām Evaņģēlija fragmentā, pats svarīgākais ir mīlestība. Savulaik pāvests Jānis Pāvils II mīlēja atkārtot, ka, cilvēks nevar sevi īstenot un rast piepildījumu citādi, kā vien nesavtīgi dāvādams pats sevi. Es domāju, ka brīvprātīgo darbu inspirē cilvēka augstākais aicinājums, t.i. – dāvāt sevi otram. Viens to īsteno, sekodams savai ticībai, bet cits tāpēc, ka tas ir ierakstīts viņa sirdī. Cilvēks nevar kļūt laimīgs citādi kā vien caur sevis dāvāšanu.
Šeit man gribējās vēl kaut ko piebilst, lai nebūtu tikai tādos pozitīvos un augstos toņos, jo šajā sevis dāvāšanā mēs dažreiz arī apdedzināmies. Un apdedzināšanās var notikt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt tad, kad gribam cilvēkam palīdzēt un pēkšņi atklājam, ka viņš mūs izmanto, ka viņš runā vienu, bet patiesībā apakšā ir kaut kas pavisam cits, ka viņš izmanto mūsu labo sirdi. Otrs gadījums ir tad, kad mēs darām un mums šķiet, ka darām to labi un nesavtīgi, bet pēc tam vienā brīdī caur krīzes situāciju vai arī pateicoties kādam cilvēkam līdzās – draugam vai varbūt arī ne draugam, kas atklāti pasaka patiesību acīs: „Paklausies, bet tu jau to dari nevis tāpēc, ka tu tiešām gribi tam cilvēkam palīdzēt, bet tāpēc, lai tevi ievērotu, lai tu saņemtu atzinību,” – ieraugām, ka mūsu motivācija nav tīra. Kad mēs sākam pētīt šīs lietas, tad vismaz, kā psihologi saka, atklājam, ka tur apakšā ir t.s. ievainojumi, kuru saknes sniedzas dziļā bērnībā. Amerikāņu psihoterapeite Sjūzena Forvarde (Susan Forward) runā pat par „toksiskajiem” vecākiem. Protams, vairākumam no mums ir bijuši normāli vecāki – viņi ir centušies darīt visu iespējamo mūsu labā un dot to labāko, kas viņiem bija. Neapstrīdot to, šeit tomēr nepieciešams sniegt nelielu skaidrojumu. Cilvēciskā mīlestība ir ierobežota. Un vecāki – arī paši labākie – lai kā censtos, tomēr nespēj 100% dot to, pēc kā ilgojas bērna sirds.
Bērnam visvairāk ir nepieciešams saņemt savas vērtības apziņu. Augot viņš meklē savu identitāti, viņš uzdod jautājumus – varbūt ne vienmēr tos skaidri formulējot, bet viņa sirdī tie ir – kas es esmu, kāda ir mana vērtība, vai es esmu svarīgs, kāds ceļš man ejams? Šajā situācijā bērnam ir ļoti svarīgi no vecākiem saņemt iedrošinājumu. Reiz Itālijā, pastaigājoties pa parku, pavēroju, kā tur notiek fizkultūras nodarbība, kurā piedalījās skolotāja un apmēram 10 skolēni. Tā mani labā nozīmē pārsteidza un izraisīja pārdomas. Skolotāja uz skolēnu izpildītajiem vingrinājumiem atbildēja tikai ar diviem variantiem – vai nu ar „bravo” vai „molto bravo”, kas latviski nozīmē – „labi” vai „ļoti labi”, lai gan, no malas skatoties, kā itāļi saka, „cosi cosi”, nu tā ne visai viens otrs to izpildīja. Es redzēju, ka viņa izmanto t.s. pozitīvo rosināšanu. Viņa mēģina bērnos celt viņu vērtības apziņu, un tas viņus mobilizē, viņi ar prieku veic savus vingrinājumus.
Tāpat arī vecākiem ir būtiski izmantot šo pozitīvo rosināšanu. Lai arī bērnam ne vienmēr viss labi sanāk, viņš tad tomēr apzinās – jā, viņš ir vērtīgs, viņš spēs pārvarēt problēmas, kaut kādus šķēršļus; viņš mācās cīnīties, un pat ja zaudē, tad pie vecākiem atrod iedrošinājumu, stiprinājumu un atbalstu. Tā viņš pakāpeniski norūdās un kļūst spējīgs autonomai darbībai un lielākiem izaicinājumiem. Bet, ja bērns no vecāku puses dzird – „nu jā, tu jau esi tāds nespējnieks, tev nekad nesanāk, tu visu dari slikti” vai arī ja viņu vienkārši neievēro, tad viņa vērtības apziņa no tā cieš. Un viņš savā ziņā izaug konkurēt nespējīgs vienaudžu vidū. Vai arī, piemēram, ja vecāki viņam uzstāda neadekvātas prasības, tad izaug perfekcionists vai tāds nervozs teicamnieks, kas dreb par katru atzīmi.
Tātad – šis pozitīvais iedrošinājums ir ļoti būtisks. Ja tas ir, tad viss ir kārtībā. Bet ja tas ir trūcis, tad bērnam ir problēmas, viņš jūtas nedrošs un aug ar mazvērtības kompleksiem, kuru dēļ vēlas vai nu izrādīties, vai arī viņā ir agresija. Un kad bērns pieaug, tad tas viss nāk laukā. Kāpēc es to saku? Tad, kad jūs darbojaties ar cilvēkiem, kad ejat pie viņiem un viņiem kalpojiet, jūs varat sastapties ar neadekvātām reakcijām. Šajā situācijā ir svarīgi apzināties, no kurienes tas nāk. Ja gribam reāli palīdzēt, piemēram, darbojoties ar bērniem, tad ir svarīgi saprast, kāpēc viņš ir tāds un ne citāds. Bieži tā nemaz nav viņa vaina, viņš to ir saņēmis mājās. Problēmas jāmēģina risināt pašā saknē. Tāpat arī tad, kad mēs redzam sevī agresivitāti vai kaut kādas pretenzijas, saskaroties ar cilvēku nepateicību, ka, lūk, es tev palīdzību, bet tu man izvirzi pretenzijas. Ja tas manī izraisa agresiju pret otru cilvēku, tad ir jāmeklē, kas manī ir noticis.
Es vēršu jūsu uzmanību uz šīm problēmām, lai parādītu, ka, darot brīvprātīgo darbu ar pilnu atdevi, dažādi šķēršļi var būt gan cilvēkos, pie kuriem ejam, gan mūsos pašos. Tāpēc ir tik svarīgi „pārstrādāt” šos no ģimenēm vai studiju gadiem atnestos ievainojumus, lai varam kļūt viengabalaini, lai varam darboties ar pilnu atdevi, lai viens vārds vai piezīme, vai kāda neveiksme nevarētu izjaukt mūsu iekšējo līdzsvaru. Tad mēs varēsim objektīvi paskatīties uz konkrēto lietu un situāciju.
Vēl man gribētos atgriezties pie žēlsirdības jēdziena. Nocitēšu tekstu no pāvesta Jāņa Pāvila II rakstīta dokumenta, kas bija viens no pirmajiem, ko viņš uzrakstīja. Šis dokuments bija veltīts žēlsirdības tēmai un jēdzienam. Viņš raksta tā: „Savstarpējās attiecībās starp cilvēkiem žēlsirdīgā mīlestība nekad nav vienpusēja rīcība vai process. Pat tajos gadījumos, kad viss norāda uz to, ka dodoša ir tikai viena puse un otra tikai saņem (piemēram, gadījumos, kad ārsts ārstē, skolotājs māca, vecāki atbalsta un audzina savus bērnus, brīvprātīgais palīdz cilvēkam, kam ir kādas vajadzības), patiesībā tas, kurš dod, vienmēr ir ieguvējs. Arī viņš pats ir tas, kurš saņem, kurš gūst labumu, kurš piedzīvo žēlsirdīgo mīlestību; arī sevi viņš var uzlūkot kā žēlsirdības guvēju.”
Ne velti Rainis, kura vārdi ir šīs konferences moto, to ir noformulējis arī ar kādu citu īsu, kodolīgu, aforisma veida teicienu „Tu iegūsi, atdodams”. Tas ļoti labi saskan ar Jāņa Pāvila II tekstu. Es domāju, ikviens no jums, kas esat iesaistījušies brīvprātīgo darbā, to ir piedzīvojis. Tad, kad mēs dodam, negaidot pretī kādu savu labumu, tad kaut kur mūsu sirds dziļumos parādās šī pārliecība, – tas ir tas, kas man ir vajadzīgs, tas ir tas, kas man dod paliekošu un nezūdošu piepildījuma sajūtu.
Noslēdzot šīs pārdomas par brīvprātīgā darba tēmu, vēlos jums novēlēt, lai šis gandarījums jūs pavada pastāvīgi, lai jūs jūtaties iedrošināti un savā vietā šajā brīvprātīgā darba jomā!
