Dārgie Kristum ticīgie,
pirms kādiem pāris gadu simtiem, kad iestājās Apgaismības laikmets, viens no šī laikmeta filozofiem Žans Žaks Ruso pasludināja, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs, viņam nav nekas jāuzspiež un viņš pats visu saprot. Apgaismības laikmetā, Franču revolūcijas laikā, kad tika postīti dievnami un izstumta kristietība, cilvēka prāts tika pasludināts par dievību (bija arī tādas situācijas, kad sievieti sēdināja uz altāra, jo viņa simbolizēja dievību). Cilvēks tika nolikts centrā, un šķita, ka viņš patiešām attīstīsies, ka attīstīsies arī tehnika, viss būs brīnišķīgi un zemes virsū būs paradīze. XX gs. tomēr parādīja, ka tā bija ilūzija, jo bija divi Pasaules kari un dažādās pasaules malās notika genocīds. Tas parādīja, ka cilvēks pēc savas dabas tomēr nav tik labs, kā to izsludināja Apgaismības laikmeta filozofi, un ka kaut kas ar to ir jādara.
Mēs redzam, ka nekur tālu neesam tikuši. Ir tāda paruna, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, bet tas viss jau ir rakstīts Zālamana mācītāja grāmatā Vecajā Derībā. Viņš saka: „Nav nekā jauna zem saules.” Situācijas un attīstība iet pa riņķi. Kad mēs skatāmies, kādas jaunas mācības un herēzes ir šobrīd, tad tas, kurš ir studējis teoloģijas vēsturi, redz, ka tas viss jau ir bijis pirmajos gadsimtos, tikai to sauca citādi, bet principā nav nekā jauna. Visas modernās lietas, kuras šobrīd tiek pasludinātas zem progresa saukļiem un kas gala rezultātā vēršas pret pašu cilvēku, tādā vai citādā veidā jau ir bijušas.
Kāpēc es to saku? Tāpēc, lai pateiktu, ka Radīšanas grāmatā ir dota atbilde uz šo jautājumu, vai cilvēks pēc dabas ir labs. Cilvēks, – šeit var patiešām piekrist Žanam Žakam Ruso, – ir radīts labs, jo Dievs viņu tādu radīja. Kādā no radīšanas dienu aprakstiem, kas ir Radīšanas grāmatā, ir teikts: „Un Dievs redzēja, ka tas ir labs.” Bet tad, kad Viņš radīja cilvēku, tur ir teikts: „Viņš redzēja, ka tas ir ļoti labs.” Tātad cilvēks pēc savas būtības ir ļoti labs, tikai cilvēkam ir mazs defektiņš, ko sauc par grēku. Radīšanas grāmatā ir aprakstīts, ka Ieva bija pirmā, kas ēda aizliegto augli; pēc tam viņai sekoja arī Ādams. Viņi sevi nostādīja Dieva vietā, sāka pārbaudīt labā un ļaunā robežas saskaņā ar savām iegribām. Ievai šķita, ka šis auglis ir tik garšīgs, tik kārdinošs, tik noderīgs ēšanai, ka tik lielu labumu viņai nesīs, ka viņa to noplūca, ēda un deva vīram. Viņš arī ēda un domāja tāpat. Beigās viņiem atvērās acis un viņi ieraudzīja, ka ir kaili. Viņi zaudēja saikni ar Dievu, viņi no Viņa sāka slēpties un bēgt. Tad attiecības viņu starpā pasliktinājās, jo viņi sāka apsūdzēt viens otru, un arī paši sevī iekšēji sašķēlās, zaudēja harmoniju. Līdz ar to var teikt, ka šeit mēs ar Žanu Žaku Ruso jau uzskatos šķiramies. Kaut kādā ziņā cilvēks ir labs, – jā, viņš ir radīts labs, bet viņā ir ieperinājies, datorspeciālistu valodā runājot, vīruss, kas ir tāda programma, kura noārda pirmatnējo kodu un traucē normāli funkcionēt. Var izsecināt, ka nāve, slimības, īstie vīrusi, mikrobi, baciļi un viss pārējais, kas sagādā cilvēkam ciešanas, ir grēka sekas. Pirmatnējo Dieva plānu par Viņa ļoti labo radību – cilvēku, kāds sabojāja, un tas bija cilvēka apzinātas līdzdarbības dēļ.
Varētu šķist, ka tad gandrīz vai nav izejas, bet Dievs saka: „Nē! Izeja būs.” Jau, kad cilvēks tiek izraidīts no paradīzes, Dievs pasaka čūskai: „Es celšu ienaidu starp tevi un sievieti, starp tavu dzimumu un viņas dzimumu; viņš samīs tev galvu, bet tu iekodīsi viņam papēdī.” (Rad 3, 15) Dievs dod šo pravietojumu, ka Viņš pats iejauksies cilvēces vēsturē, izlabos šo programmu, ienāks pasaulē un ļaus, lai grēku seku inde Viņu iznīcina, un atbruņos cilvēci no ļaunuma. Radikālais solis pretī ļaunuma atbruņošanai bija Jaunava Marija, viņas bezvainīgā ieņemšana.
Apustulis Pāvils šodienas 2. lasījumā saka tā: „Dievs Tēvs mums Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību Debesu lietās.” Dievs Kristū mūs ir izredzējis jau pirms pasaules radīšanas, lai Viņa priekšā mēs būtu svēti un nevainojami mīlestībā; lai tas labais, ko Dievs redzēja cilvēkā, pilnā mērā izpaužas. Grēks traucē labajam izpausties, bet Dievs caur Jēzu Kristu atbruņoja grēku. Lai Jēzus Kristus varētu piedzimt, vajadzēja vienu sievieti, kurā nebija grēka indes. Bezvainīgā ieņemšana ir tas brīdis, kad Dievs savā varenībā, var teikt, jau Kristus nopelnu dēļ, darīja tā, ka Jaunava Marija tika ieņemta bez grēka. Baznīca šo dienu ir iedibinājusi kā lielu svētku dienu, jo ar to tika iedarbināta pretvīrusu programma, kas neļauj vīrusam vairs postīt cilvēci. Jaunava Marija bija pirmais cilvēks bez vīrusiem. Caur viņu pasaulē ienāca Kristus. Mēs tagad, pateicoties bezvainīgajai ieņemšanai, vēlākajai Kristus dzimšanai un visam tam, ko Viņš izdarīja, esam tā kā aptverti ar Dieva mīlestības rokām, pieglausti pie Viņa sirds un izredzēti, lai arī mūsos grēks vairs nevar ņemt virsroku. Tā ir Labā Vēsts, tā ir priecīga vēsts!
Jūs katrs varat nosaukt savu vārdu, paskatīties uz tabernākulu un pateikt: „Kungs, paldies, ka Tu mani esi izredzējis, lai es būtu svēts un nevainojams Tavā priekšā, lai es būtu „svēts un nevainojams mīlestībā” (Ef 1, 4).” Protams, tas ir process. Tas nav tā, ka kāds pirms 2000 gadiem pavicināja ar burvju nūjiņu, un tagad – galdiņ, klājies! – mums nekas nav jādara, viss jau ir kārtībā. Jā, no Dieva puses viss ir kārtībā, bet no mūsu puses ir jābūt atvēršanās, pieņemšanas procesam, lai tā mīlestības pārpilnība un žēlastība ienāk mūsos un piepilda visas mūsu miesas šūnas, dvēseles kaktiņus, domas, emocijas un pagātnes ievainojumus, dziedina no mazvērtības kompleksiem un rūgtuma, – lai tas viss tiek atvērts un iztīrīts! Ir ārējie augoņi, – tos var vieglāk izoperēt, pēc tam uzlikt plāksteri un apārstēt, bet tāpat ir iekšējie, un arī tie ir jāatver. Kad tie tiek atvērti, Dievam nav nekādu problēmu tos dziedināt. Kad Jēzus staigāja pa zemes virsu, visus tos, kuri nāca pie Viņa ticībā, Viņš dziedināja. Tikai tad, kad Viņš sastapās ar neticību, Viņš nespēja dziedināt nevienu vai dziedināja tikai dažus. Dziedināšana ir atkarīga no mūsu ticības.
Mani mīļie, Labā Vēsts – tā ir realitāte! Tie, kuri ir priecīgi, esiet vēl priecīgāki, bet tos, kam ir bēdīgi, es aicinu uzdot sev jautājumu: „Kuru dvēseles stūrīti vēl neesmu atdevis Kristum? Varbūt man ir kāds nenožēlots grēks vai kāds neizdziedināts pagātnes ievainojums, vai kaut kas, kas vēl nav atdots Viņam?” Mēs svinējām Kristus Karaļa svētkus, un, ja Viņš reāli ir Karalis mūsu sirdī un dzīvē, tad mūsos ienāk Svētā Gara prieks pat tad, ja piedzīvojam ciešanas un grūtas situācijas. Tāpēc atvērsim savu sirdi Dieva valstībai, kura īpašā veidā lūzumu cilvēces vēsturē panāca caur Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgo ieņemšanu. Mēs patiesībā esam līdzdalīgi tai procesā, bet vajag mazliet sasparoties, atvērt savas sirsniņas un ļaut Dievam darboties.
LRKB IC
