Now Reading
Jelgavas diecēzē iesvētīts jauns priesteris – Ingmārs Zvirgzdiņš

Jelgavas diecēzē iesvētīts jauns priesteris – Ingmārs Zvirgzdiņš

Jelgavas diecēze kļuvusi par vienu priesteri bagātāka, jo 1. jūnijā Jelgavas Bezvainīgās Vissv. Jaunavas Marijas katedrālē Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis par priesteri iesvētīja diakonu Ingmāru Zvirgzdiņu.
Jaunais priesteris ir dzimis 1987. gadā, Jēkabpilī. Mācījies Daugavpils Vienības pamatskolā, kā arī Aglonas Katoļu ģimnāzijā, kur pirmo reizi apzināti vērsies pie Dieva. Mācoties Aglonā, Ingmārs sastapa semināristus, kuri uz Aglonu devās rekolekcijās. Viņam topošie priesteri sniedza dziļu liecību par lūgšanu. Iemīlēt Baznīcu palīdzēja arī kāda skolas biedra Aglonā nesavtīgās mīlestības liecība. Pateicoties viņam, Ingmārs sāka biežāk apmeklēt baznīcu. Pēc mācībām Aglonā Ingmārs iestājās Rīgas Katoļu ģimnāzijā, paralēli dzīvojot Mazajā seminārā. Pēc 12. klases beigšanas 2006. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā.
Katedrālē uz ordinācijas Sv. Misi bija pulcējušies I. Zvirgzdiņa tuvākie cilvēki: ģimene, draugi, klasesbiedri, kā arī semināristi, priesteri un draudzes ticīgie. I. Zvirgzdiņa mamma Sv. Mises laikā lasīja lasījumu, bet māsa dziedāja psalmu. Pēc svinīgā dievkalpojuma I. Zvirgzdiņš dāvanā no bīskapa saņēma biķeri, daudzus laba vēlējumus no sveicējiem, kā arī muzikālu sveicienu no semināristu grupas, kurā pats līdz šim spēlēja un dziedāja.
Bīskaps E. Pavlovskis sprediķī I. Zvirgzdiņu – topošo priesteri – uzrunāja kā brāli, sakot, ka priesterība ir liels izaicinājums, jo vairāk nekā sludināt priesteris ir aicināts liecināt gan ar saviem vārdiem, gan darbiem, gan ar attieksmi pret cilvēkiem. Bīskaps arī minēja kādu piemēru: „Kāds reiz stāstīja: „Klausījos priestera sprediķi, ka jābūt tik labam un svētam, lai iemantotu Debesu valstību, un nobijos. Bet, kad redzēju, kā dzīvo priesteris, tad paliku mierīgs.””
Jelgavas diecēzes bīskaps stāstīja par to, kādam būtu jābūt priesterim savā ikdienā un kalpošanā. Viņš uzsvēra, ka svarīgi ir sakramentus dalīt ar mīlestību, kā arī būt gatavam steigties pie tiem, kuri uz priesteri gaida: „Steidzies uz biktskrēslu un gaidi pirmais, nevis skaties un gaidi, kad pie tā sastāsies rinda, un tad ej! Cilvēki pie tukša biktskrēsla nestāv… bet gan pie priestera, kurš gatavs viņus uzklausīt. Steidzies pie slimniekiem, lai nav par vēlu! Ja kāds saka: „Atnāciet, priester, kad Jums būs laiks”, tad atbildi – „Man tagad ir laiks!””
Sprediķī E. Pavlovskis arī akcentēja, ka priesterim ir nemitīgi jācīnās ar ļauno, jo ļaunais to vien gaida, lai uzvarētu priesteri, jo tad viņa rokās var nokļūt arī visa draudze. Priesterim jāmīl upuri un askētisms, jāprot atteikties no sevis, no sava egoisma. Šis ceļš nav viegls, bet tajā palīdz lūgšana, kas priestera gadījumā, pirmkārt, ir Breviārs, arī Rožukronis un adorācija. Tāpat ir nepieciešama atpūta gan ar draugiem, gan Dievā, jo, atdodot sevi pilnībā Dievam, Viņš sniegs iepriecinājumu. Tāpat, pēc bīskapa sacītā, priesterim ir jāpiemīt „dzīvai ticībai, kas nes augļus. Priesterība ir sakraments, kas ir svēts noslēpums. Tā ir Dieva žēlastība, ko nevar izskaidrot.”
Bīskaps E. Pavlovskis arī uzdeva retorisku jautājumu, uz kuru pats sniedza atbildi: „Vai priesterim būt ir viegli? Es atbildu – labam ir viegli, bet ar dalītu sirdi – grūti! Dzīve ir smaga, ja meklē savu labumu!”
Jaunais priesteris pateicas visiem par lūgšanām un aicina arī turpmāk lūgties par viņu, kā arī pats sola visus pieminēt savās lūgšanās.
LRKB IC, foto: Baiba Motivāne
Scroll To Top