Now Reading
Simboli

Simboli

Euharistiskā Upura dievkalpojumam jānotiek svētā vietā uz nepārvietojama altāra. Atsevišķos gadījumos (piem. svētceļojumos) tas var notikt arī ārpus svētās vietas uz piemērota galda. Lielais jeb galvenais altāris parasti ir nepārvietojams un konsekrēts. Konsekrējot altāri, pēc tradīcijas tajā vai zem tā novieto svēto relikvijas. Jau pirmajos gadsimtos bija ieradums virs mocekļu kapa ierīkot altāri, lai virs tā relikvijām upurētu Sv. Misi. “Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva Vārda un liecības dēļ” (Atkl 6,9). Katrs nepārvietojams altāris tiek konsekrēts par godu kādam svētajam vai arī kādam dievišķam noslēpumam (piem., Svētā Krusta altāris). Tas ir altāra tituls. Galvenā altāra tituls ir tāds, kāds tas ir arī attiecīgajai baznīcai.

“Liturģija IV”, Romas Metropolijas kūrijas izdevums, 1996

Senajā Romā krusts attēloja reizē visnežēlīgāko miesas sodu un cilvēcisko pagrimumu. Jēzus tika sists krustā pēc savas notiesāšanas, kuru veica Poncija Pilāta Tribunāls, romiešu pilnvarotais. Tomēr Krusts, būdams Kristus mīlestības zīme, izdzīvots līdz galam un mūžīgs no augšāmcelšanās, ir kļuvis par progresīvi svarīgāko ticības simbolu.

Krusta nozīme

Dievs, kurš pieņem nāvi pie krusta, lai sevi atklātu cilvēkiem un viņiem liecinātu par savu mīlestību, – tā ir jauna un neiedomājama perspektīva cilvēciskā loģikā.

Jēzus aiz mīlestības brīvprātīgi iet nāvē, atdodot savu dzīvi par visiem cilvēkiem.

Kristietis atrod lūgšanā atdošanos Dieva rokās un sevis ziedojumu, dalīšanos Kristus upurī un iesaistīšanos cīņā par taisnību, kā arī mīlestības praktizēšanas paradoksālu avotu.

Viss, ko Jēzus teica un darīja, atrodas apzīmogots uz Krusta, kur Viņš sevi atdod, ziedojot savu dzīvi. Jēzus nāve nevar tikt saprasta, ja tā tiek nodalīta no Viņa dzīves. Šī dzīve ir Paša Dieva dzīve. Tā nav dzīve, kas beidzas ar nāvi, bet dzīve, kas šķērso nāvi. Jēzus neatkāpās nāves priekšā, Viņš ar to drošsirdīgi cīnījās dzīves vārdā. Viņš ir Dzīve.

Kontemplējot Jēzus Krusta nāves mistēriju, Jānis pašā pirmajā vēstulē raksta par ūdeni un asinīm, kas īzšļācās no atvērtās brūces Kristus sānā. Ūdens ir dzīves avots, tas pasludina Kristību. Asins ir dzīvība, tā pasludina Euharistiju.

Krusts – kristiešu zīme

Krusta zīme ir viens no kristiešu lūgšanas galvenajiem žestiem. Vienmēr izdarīta Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tā vienlaikus atgādina Jēzus Kristus nāvi uz krusta un Viņa Augšāmcelšanos, kā arī Trīsvienīgās ticības apliecināšanu. Krusts veido arī saiti starp Dievu un cilvēkiem; Jēzus ir starpnieks savā dāvātajā Personā. Kristieši šo zīmi atkārto bieži un nekad nesāk liturģiju bez sevis apzīmēšanas ar šo svēto simbolu.

Attēlot Krustu uz sevis nepieciešams, ar labo roku aizskarot secīgi pieri, krūšu kaulu, kreiso plecu un labo plecu, vienlaikus izrunājot skaļā balsī vai domās vārdus: „Dieva, Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Āmen.”

CELT, CELTNE (BŪVĒT, BŪVE)

Celšana norāda uz vispārīgiem centieniem dabas piegādātiem materiāliem uzspiest cilvēcisko kārtību un varu. Tā ir pretestības forma inertumam un iznīcībai, tāpat atbilst dziļai cilvēka nepieciešamībai radīt kaut ko taustāmu un patstāvīgu. Celtnes uzcelšana nozīmē arī ieceres īstenošanu.

Lielākā daļa no vairāk kā 400 Bībeles fragmentiem, kas saistās ar celtniecību, apraksta burtisku celtniecības procesu vai produktu. Bībelē varam izlasīt par pilsētu, torņu, aitu aploku, māju, ceļu, cietokšņu, mūru un kapu celtniecību. Visvairāk atsauču (vairāk kā 50) saistās ar altāru celtniecību. Dažreiz autors uzskaita būvmateriālus, kādi tika izmantoti: akmeņi, ķieģeļi vai koks (Ne 3,35; Am 5,11; 1Ķēn 15,22); iespaidīgāku celtņu gadījumā izmantots tika sudrabs, bronza, dzelzs (1Ķēn 7,15). Fragmenti, kas veltīti celtniecībai, parasti atrodami grāmatās, kas apraksta tempļa celtniecību vai atjaunotni: Ķēniņu, Hroniku, Ezras un Nehemija grāmatās, kā arī pravietiskajās grāmatās (kur celtniecība ir pozitīvs svētības vai pareģojuma tēls). Pasaules, kas nepārtraukti ir nodarbināta ar celšanu, tēls galvenokārt norāda uz cilvēku uzņēmību un spēju plānot saskaņā ar Māc 3,3 „savs laiks ko celt”. Šis tēls spēcīgi uzsver nepieciešamību paļauties uz Dieva apredzību. Šo nostāju Psalmists izteica vārdos: „Ja Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā.” (Ps 127,1)

Lasīt tālāk

Scroll To Top