Svētīgais Staņislavs Papčinskis
(1631-1701)
Priesteris, Mariāņu kongregācijas dibinātājs
Tēvs Staņislavs no Jēzus un Marijas pierādīja, ka ir iespējams būt uzticīgam Dieva dotajām patiesībām un īstenot tās savā dzīvē. Viņš uzsvēra, ka nepietiek tikai ar ticību Dievam, bet ir jādzīvo saskaņā ar Viņa dotajiem baušļiem, jo īpaši ar šiem diviem svarīgākajiem: ‘ Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu! Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!”
Bērnība
Tēvs Staņislavs ir dzimis 1631. gada 18. maijā Podegrodzā (Polijā) zemnieku ģimenē. Tas bija laiks, kad Polija bija viena no lielākajām un varenākajām valstīm Eiropā. Kristībās viņš saņēma vārdu Jans. Viņa tēvs bija kalējs un vairākus gadus darbojās ciema pašpārvaldē, kā arī rūpējās par vietējo baznīcu. Jana māte bija loti dievbijīga un gudra sieviete. Netaupot spēkus un līdzekļus dēla skološanai un audzināšanai, vecāki sūtīja viņu skolās, kuras vadīja garīgo ordeņu tēvi. Sākotnēji mācības Janam sagādāja lielas grūtības. Turklāt tā daudzkārt nācās pārtraukt karu un epidēmiju dēļ, kas valstī plosījās.
1648. gadā Ļvovā Janam bija jāpiedzīvo lielas grūtības, kas viņā veidoja dziļu un paļāvības pilnu ticību Dievam. Ļvovā viņš ieradās, būdams 17 gadus vecs, un centās iestāties jezuītu skolā, tomēr netika pieņemts, jo trūka atbilstošu ieteikuma vēstuļu, kā arī viņa zināšanas bija nepietiekamas. Jans sāka strādāt par privātskolotāju diviem zēniem kādā labā ģimenē, kas viņu atbalstīja, bet tad saslima ar infekcijas slimību. Visu viņa ķermeni noklāja augoņi. Slimības dēļ Jans bija spiests atstāt savu dzīvesvietu un darbu un kļuva par bezpajumtnieku. Viņa veselības stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās – tik ļoti, ka Ziemassvētku vakarā Jans pat nespēja aiziet uz dievkalpojumu.
Biogrāfi Papčinski šajā dzīves posmā salīdzina ar Ījabu. Šķita, ka Dievs viņu pilnīgi atstājis. Tomēr tā nebija, Dievs pārbaudīja un šķīstīja viņa ticību un paļāvību. Vispirms Janam palīdzēja kāds nepazīstams cilvēks, bet viņš atveseļojās, pateicoties kādai Ļvovas ģimenei, kas viņu pieņēma savās mājās. Arī viņa brūces, gluži tāpat kā Lāzaram, laizīja suņi. Kopš šī laika Jans vienmēr bija ārkārtīgi līdzjūtīgs un mīlestības pilns pret nabagiem un bezpajumtniekiem.
1649. gadā viņš uzsāka mācības piārnistu skolā Podoļiņecā (šodien Slovākija), bet epidēmijas dēļ skolas vadība bija spiesta to slēgt. Šajā skolā Jans iemīlēja Kristus krustu. 1651. gadā viņš atgriezās Ļvovā, kur bija piedzīvojis tik daudz grūtību. Atgriezās, lai uzņemtos krustu kopā ar apustuli Pāvilu, kas teica: “Dzīvoju nevis es, bet Kristus manī – krustāsistais Kristus.” Jans vēlējās līdzināties Kristum un, mīlot Viņu un sekojot Viņam, panest visas grūtības un ciešanas. Ļvovas jezuītu skolā viņš tika labprāt uzņemts un veiksmīgi, ar lieliem panākumiem turpināja studijas.
Brīvlaikos Jans strādāja savu vecāku saimniecībā. Vēlāk, pēc vairākiem gadiem, viņš rakstīs:
“Pateicos Dievam par to, ka saskaņā ar Viņa gribu vecāki man deva uzraudzīt ganāmpulku, jo – varu to atklāti teikt – uzturoties ganībās dzīvnieku vidū, varēju saglabāt tīru, skaidru sirdsapziņu. Mans Kungs, es Tev pazemīgi lūdzu, lai Tava apredzība mani vadītu arī turpmāk, lai Tu būtu slavēts visā, ko daru, domāju vai saku.”
Aicinājums
Pabeidzis retorikas un filozofijas studijas jezuītu skolā Ravā Mazoveckā, Jans 23 gadu vecumā, par spīti tam, ka ģimene darīja visu iespējamo, lai viņu izprecinātu, Dieva mīlestības savaldzināts, iestājās Ticīgo skolu ordenī (piāristos). Viņa lēmums iestāties ordenī bija labi pārdomāts. Jans uzskatīja, ka evaņģēlisko ideālu vispilnīgāk varēs īstenot tieši tur. Pēc gadiem tēvs Papčinskis rakstīs: „Man ir grūti izteikt, cik ļoti augsti es vērtēju savu Dieva doto aicinājumu.”
Lai varētu iestāties klosterī, Janam nācās gaidīt vairākus gadus. Piāristi 1646. gadā Polijā tika atzīti par sabiedrisku kongregāciju bez tiesībām dot solījumus, un tā tas bija līdz 1656. gadam. Šo ordeni Jans visticamāk izvēlējās tam raksturīgās mariāniskās ievirzes dēļ, kā arī tāpēc, ka ilgojās palīdzēt nabadzīgajiem zemnieku jauniešiem, un tieši ar šādiem jauniešiem ordeņa locekli strādāja.
Viss teksts – Mieram Tuvu septembra numurā
Materiālu sagatavoja Ingrīda Puce
Attēls ņemts no mājas lapas www.marian.org
