Now Reading
Garu atpazīšanas dāvana

Garu atpazīšanas dāvana

Apustulis Pāvils savās vēstulēs runājot par garu atpazīšanu, to min kā vienu no Svētā gara harizmām. Tātad, kā vienu no dāvanām, kas ir dota Baznīcas celšanai, ar ko, pirmkārt, ir domāta pravietojumu atpazīšana, jeb pravietisko runu pētīšana.
Tad, kad mēs uzmanīgi lasām, vai nu Pirmo vēstuli korintiešiem, vai arī, Pirmo vēstuli tesaloniķiešiem, redzam, ka tur tiek pieminētas pravietiskas runas, vai pravietošana pirmo kristiešu sapulču laikā. Tātad, ar šīs dāvanas palīdzību šīs runas tiek testētas, tiek pētīts to autentiskums, no kāda avota tās nāk. Vai tās nāk no Svētā Gara, vai no ļaunā gara. Ir iespējams, ka tās nāk no paša cilvēka.
Kāds šajā jomā ir stāvoklis mūsdienu kristīgajā pasaulē? Ar kādām problēmām saskaras mūsdienu kristieši?
Šeit jārunā par garu atpazīšanas dāvanu šaurā nozīmē, kuru es tikko centos izskaidrot un par garu atpazīšanas dāvanu plašā nozīmē, tas ir, par iedvesmas avotu atpazīšanu. Piemēram, draudzes dzīvē, diecēzē, vai kādās kopienās notiek tā, ka, piemēram, atnāk viens no kopienas locekļiem un saka – man ir tāda iedvesma, tāds pamudinājums, tāda ideja! Ir jāpēta, vai tā ideja nāk no Dieva, vai tā ir no Svētā Gara, vai tā nesīs svētību, vai arī, tā nesīs sajukumu tajā struktūrvienībā, kurā tas tiek likts priekšā. Tātad, garu atpazīšanas dāvana plašā nozīmē ir plašāka procesa sastāvdaļa, tas ir, Dieva gribas atpazīšana kristiešu un Baznīcas dzīvē.
Jāatzīmē, ka šajā ziņā mums ir daudz darāmā. Diemžēl Baznīcā bieži vien ir novērojams kaut kas tāds, ko var saukt par aktīvismu. Dedzīgi kristieši diemžēl, arī dedzīgi priesteri, vai kopienu pārstāvji skrien vienlaicīgi uz desmit pusēm. Viņi metas virsū visam un visu dara. Bet bieži vien no tā nav nekādas jēgas, jo viņi iztērē visu enerģiju, bet nekas nenotiek. Baznīca netiek celta.
Tāpēc ir ļoti svarīgi – pirms tu meties kādās aktivitātēs, pirms sāc kaut ko darīt, pajautā Dievam, pacenties atpazīt, no kurienes nāk tas pamudinājums. Vai tu gribi īstenot savas ambīcijas un apliecināt sevi, vai arī, Dievs tevi uz to ir pamudinājis, jo Viņam ir kāds plāns un šī aktivitāte ir kāda plašāka Dieva plāna sastāvdaļa, kuru Viņš vēlas īstenot caur tevi.
Tas par plašāku nozīmi. Bet arī šaurākā nozīmē, Baznīcā pēdējos gadu desmitos vairojas dažādu veidu lūgšanu grupas, harizmātiskās grupas. Ir vietas, kurās notiek dažādas privātās atklāsmes. Diemžēl te pastāv divas galējības. Viena galējība – kategoriski noliegt jebkādas privātās atklāsmes vai harizmātiskās gara dāvanas. Tā ir gara slāpēšana un tas nav pareizi. Otra galējība – nekritiski pieņemt visas tā saucamās privātās atklāsmes un nekritiski pieņemt visādu veidu manifestācijas, kuras tiek uzskatītas par garīgām manifestācijām. Tas arī nav pareizi. Ar to var iekrist, jo melu gari pastāv, ļaunais gars reāli pastāv. Viņš vēlas pievilt kristiešus. Viņš ir melu tēvs, kurš imitē Svētā Gara darbību.
Līdz ar to, ir ļoti svarīgi panākt, lai šāda veida grupās nodarbotos ar atpazīšanu. Ja tur ir kādi pravietojumi, jo pravietošanas dāvana mūsu dienās atdzimst, sevišķi dažādās lūgšanu grupās, tad vajag, lai kopiena un tās atbildīgie nodarbotos ar atpazīšanu, lai viņi censtos saprast, kas tad tur īsti ir, no kāda avota tas nāk.
Viena daļa cilvēku ir tā šķiet izslāpuši pēc pārdabiskā klātbūtnes, vēlas tam pārdabiskajam pieskarties, ka tad ja kāds kaut ko redz, viņi to uzreiz ņem par pilnu, uzreiz tic un seko. Ja tu neatzīsti kādu, piemēram, privāto atklāsmju vietu, viņi tev ir gatavi mesties virsū ar dūrēm. Bet, pirmkārt, ir jāatgādina Baznīcas mācība, ka saistoša ir tikai publiskā atklāsme, kas ir pierakstīta Svētajos Rakstos un kuru interpretē Baznīcas maģistērijs. Tā ir saistoša sirdsapziņā un zem grēka sankcijas. Tā ir jāpieņem katram kristietim, katram katolim. Privātas atklāsmes nav saistošas. Tā ir privāta darīšana, pat, ja tās ir atzītas, tās ir kā ieteicamas ticības dzīvei. Bet, ja tev pietiek ar oficiālo, tu vari iztikt bez tā, tu negrēko. Tas ir par atzītajām, tādām, kā Fatima, Lurda un tā tālāk. Bet ir tādas atklāsmes, kuras Baznīca izpētījusi un pateikusi, ka nav konstatēts, ka tām ir pārdabisks raksturs. Cilvēki vienalga skrien un izplata materiālus, un tevi uzskata par ķeceri, ja tu to tik lētticīgi nepieņem. Ir arī tādas privātas atklāsmes, par kurām Baznīca vēl nav izteikusies, vēl nav pateikusi ne jā, ne nē, kuras atrodas pētīšanas stadijā. Pret tām ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Nedrīkstam būt lētticīgi. Šeit garu atpazīšanas dāvana ir ārkārtīgi vajadzīga, jo ticīgo starpā šajā ziņā diemžēl pastāv milzīga neizglītotība un arī pārspīlējumi.
Vai mēs šeit nevaram runāt par vāju ticību? Cilvēki no Dieva vairāk gaida kumēdiņus. Viņi bieži vien nespēj saskatīt brīnumus apkārt, jo patiesībā jau pati Dieva radītā pasaule ir brīnums. Mums kādreiz ir vajadzīga saruna ar Dievu klusumā. Viņi baidās iedziļināties un gaida kādas parādības no ārpuses.
Protams, šāda veida attieksme liecina par nenobriedušu ticību. Tas liecina, ka ticība vēl nav gājusi dziļumā. Tas ir saprotams, jo mūsu cilvēciskā daba ir tāda, ka mēs vienmēr, it kā automātiski ejam pa vieglāko ceļu. Protams, ka ikvienam vidusmēra kristietim gribētos, lai Dievs katru dienu apliecinātu, ka Viņš ir un just Viņa pieskārienus. Bet tas ir tikai viens no sākuma etapiem. Pēc tam Dievs cilvēku ieved tuksnesī. Tuksnesī parādās cilvēka īstā motivācija. Vai viņš sekoja Dievam to “konfekšu” dēļ, kuras Viņš dod, to iepriecinājumu dēļ, vai arī, seko Dievam paša Dieva dēļ. Protams, ka tuksnesī ticība šķīstās un attīrās un iet dziļumā. Tad arī mīlestība attīrās un pieaug.
Liels paldies par sarunu! Atliek novēlēt, lai cilvēki saprastu arī šo tuksneša vērtību un iemācītos iemīlēt Dievu. nevis pievērstos kādiem ārējiem brīnumiem, bet tiešām, mīlētu pašu Dievu.

 
Aigars Brikmanis, Rīga.
Scroll To Top