Now Reading
Nuncija Luidži Bonaci sveiciens Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos 2013. gada 15. augustā

Nuncija Luidži Bonaci sveiciens Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos 2013. gada 15. augustā

Apustuliskā nuncija sveiciens Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos

Aglona, 2013. gada 15. augusts
Dārgie brāļi un māsas, pateicos Kungam, jo arī šogad es varēju kopā ar jūsu bīskapiem, jūsu priesteriem un jums visiem svinēt Dieva Mātes svētkus. Ar savu klātbūtni vēlos jums nest pāvesta Franciska sveicienus, mīlestību un apskāvienu. Ja viņš varētu būt šeit, esmu drošs, ka pāvests Francisks teiktu: “Paldies, ka esat šeit. Paldies no visas sirds! Lūdzu mūsu Aglonas Jaunavai, lai tā svētī jūs, lai svētī jūsu ģimenes, svētī jūsu bērnus, svētī jūsu tēvus, lai svētī jūsu dzimteni Latviju. Un, lūdzieties par mani.”
Dārgie draugi, šajā ticības gadā, ko dzīvo visa Katoliskā Baznīca, apstājoties Aglonas Jaunavas brīnumdarītājas svētbildes priekšā, no manas sirds atskanēja Elizabetes vārdi: “Svētīga tu – Jaunava Marija -, jo ticēji, ka piepildīsies Kunga vārdi.” (Lk 1,45) Jā, Marija ir pasludināta svētīga, tas ir, laimīga, jo ticēja.
Spontāni es viņai jautāju: “Aglonas Jaunava, tu esi svētīga, jo ticēji. Kas ir ticība, kura padara laimīgus, svētīgus?”
Kontemplējot svēto attēlu un pārskatot savas dvēseles acīm galvenos Jaunavas Marijas dzīves notikumus, sākot ar viņas pilnīgo un priecīgo “lai notiek” pasludināšanas brīdī, es no jauna sapratu, ka ticība nav tikai un galvenokārt ticēt, ka Dievs ir. Kristīgā ticība ir: “ticēt Dieva mīlestībai”. Kristieši – raksta apustulis Jānis – ir tie, kuri “pazina un ticēja Dieva mīlestībai” (1 Jņ 4,16).
Tā ir kristīgās ticības sirds: “Dievs ir mīlestība, Kristus ir nomiris par mani.”
Tāpēc pirmais vārds, kas raksturo kristīgo dzīvi, nav “dot”, bet “pieņemt”, tas ir, ļaut sevi sasniegt Dieva mīlestībai. Patiesībā, tas ir Dievs, kurš pirmais mūs ir iemīlējis: iniciatīva ir absolūti Viņa, pilnīgi par velti, bezgalīgi žēlsirdīga. Mēs varam tikai tanī pastāvēt, palikt (1 Jņ 4,10.19). Kad no rīta pamostos, jau Dieva mīlestība ir man priekšā. Vai es to nojaušu? Vai to pieņemu ar pateicību un prieku? Tāpēc pāvests Francisks nenogurst atkārtot: “Lūdzu, ļaujiet sevi Dievam mīlēt, ļaujiet Dievam piedot. Nenogurstiet lūgt Viņa piedošanu, jo Dievs nekad nenogurst būt žēlsirdīgs”.
Tad es jautāju: “Aglonas Jaunava, kad manas dzīves horizontā parādās tumši ciešanu mākoņi, daudzas fiziskās un garīgās ciešanas; vai arī šajos brīžos Dievs mani mīl?”
Šādās reizēs der atcerēties skaisto sv. Pāvila liecību: “Viss – jā tieši viss! – nāk par labu tiem, kas mīl Dievu.” (Rom 8, 28) “Dievs patiesībā dara visu īstajā brīdī. Lai ko Viņš darītu, tas nekad nav nelaikā, tas notiek visizdevīgākajā momentā – tas notiek man piemērotākajā brīdī.” (Sv. Ambrozijs)
“Aglonas Jaunava, tā ir smaga, grūta runa. Kā lai es to saprotu?”
“Atceries šajos brīžos, ka Dievs ir mīlestība! Atjauno ticību Dieva mīlestībai! Gribi saprast Dievu? Gribi satikt Dievu? Mīli! Atklāsi, ka Viņš tev ir tuvu, Viņš ir ar tevi! Kad es biju pie mana Dēla kājām pie krusta, es nekliedzu, es nedumpojos, es “paliku”, savas ciešanas es pievienoju Jēzus ciešanām, un nāca augšāmcelšanās gaisma.”
Paldies, Aglonas Jaunava, tu, kas esi svētīga, jo ticēji. Paldies par taviem vārdiem, tavu piemēru, tavu tuvumu. Palīdzi ikvienam no mums dzīvot ticībā, kas dara svētīgus. Palīdzi soļot roku rokā ar Kungu. Palīdzi pieņemt Dieva mīlestību un tai atbildēt, līdz, pateicoties mūsu atbildei, Kungs mūsu atvērtās dzīves grāmatā varēs rakstīt – un Latvijas vēstures grāmatā – brīnišķīgas lappuses, tādas, ko vērts stāstīt. Āmen.
Apustuliskais nuncijs V.E. Luidži Bonaci

2013 Aglona

Sprediķis Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku vigīlijas dievkalpojumā

Aglona, 2013. gada 14. augusts

Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Sveicinām visus, kuri jau ieradušies Aglonā, lai piedalītos Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos. Šogad aprit 20 gadi kopš Aglonu apmeklēja svētīgais pāvests Jānis Pāvils II. Aglonas bazilikas lielais laukums ar Krustaceļa trasi ir dižs piemineklis pāvestam, jo tikai viņa vizītes dēļ bija iespējama kā bazilikas rekonstrukcija, tā arī plašā laukuma izveidošana.

Ticīgie savās lūgšanās bieži uzrunā Dievmāti ar vārdiem: „Esi sveicināta, Karaliene, Žēlsirdības Māte.” Starp citu, šogad aprit 1000 gadu kopš dzimis (1013.18.07.) šīs populārās lūgšanas autors Hermanis no Reihenavas (Vācijā). Viņš bija svētā Benedikta ordeņa brālis un bija izcili izglītots vīrs, kas atstāja bagātu literāro mantojumu, lai gan viss viņa mūžs pagāja invalīda ratiņos. Tas rāda, cik liela nozīme ir cilvēka gara aktivitātei. Bez šaubām, ļoti daudz var panākt, ja garīgi aktīva ir sabiedrība vai pat vesela tauta.

Mūsu Latvija ir maza valsts. Te nav ne naftas, ne akmeņogļu, ne zelta raktuvju. Bet kas mums ir? Ir tīri ūdeņi, auglīga zeme (bez zemestrīcēm!), labs klimats (bez tornado viesuļiem!), taču galvenais – mums ir talantīgi ļaudis, speciālisti savās nozarēs, mākslinieki, kuru vārdi pazīstami visā pasaulē, un mūsu tauta, kas prot ne tikai strādāt, bet, ja ir vajadzīgs, tā spēj nostāties kā mūris „Baltijas ceļā”, tāpat tūkstošs balsīm prot sadziedāties savos Dziesmu un deju svētkos. Tāpēc svētkos sanākot Aglonā, mums ir attiecīgi runāt par garīgām vērtībām, kurām ir fundamentāla nozīme tautas dzīvē.

Jādomā, ka daudzi no jums ir skatījušies televīzijā dokumentālo filmu sērijas par kosmosa neaptveramo lielumu un tajā notiekošajiem procesiem. Tas liek domāt, ar kādu vērienu Dievs ir radījis pasauli! Tādēļ jebkuras tautas garīgo vērtību krātuvē pašas svarīgākās ir: 1) ticība Dieva esamībai, 2) ticība cilvēka dvēseles nemirstībai un svētlaimīgai dzīvei pie Dieva.

Par Dievu – Radītāju apustulis Pāvils saka: „Tas, kas Dievā ir neredzams, viņa mūžīgais spēks… ir ar prātu skaidri saskatāms viņa darbos.” (Rom 1, 19-20) Un patiesi, katrs augs, koks vai dzīvs organisms savā uzbūvē un darbībā ir īsts brīnumdarbs. Tie ir Dieva doti likumi, kas darbojas visā dabā un liek matērijai mērķtiecīgi attīstīties. Tā ir dabas liecība!

Bet visi Kristus apustuļi arī ir Dieva liecinieki tai ziņā, ka viņi bija Kunga Jēzus mācekļi. Tātad viņi bija tikušies ar to, kuram ir „visa vara debesīs un virs zemes” (Mt 28,18). Tāpēc apustuļu raksti ir labākais Dieva esamības, Dieva atklāsmes un Dieva Vārda tulks.

Kāds jauns cilvēks ir teicis: „Sākumā es Bībeli lasīju, paklausot mātei. Vēlāk es to darīju, rūpējoties par savu dvēseli. Beidzot es Bībeli lasu aiz mīlestības uz Dievu.” Pateicoties atklāsmei Sv. Rakstos, mēs Dievu pazīstam kā dzīvu garīgu Personību. Tāpēc cilvēku ticība parasti izpaužas kā saruna ar Dievu lūgšanas brīžos. Tas palīdz cilvēkam sakārtot savu dzīvi un rast dvēseles mieru. Daudzi cilvēki meklē un atrod Dievu, sekojot savas dvēseles kliedzienam pēc dzīves mērķa un jēgas. Katrā ziņā, kas meklē Dievu, tam ir normāls un veselīgs skatījums uz dzīvi.

Ticība Dievam nav fantāzijas auglis. Paskatieties, cik vienkārši un racionāli ir Dieva baušļi, kas regulē ticīgo ļaužu dzīvi. Pietiek uzmest skatu dekalogam, lai pārliecinātos, ka ticīgie ar abām kājām stāv reālajā dzīvē. Bet viņu ticība ir racionāli izsvērts skatījums nākotnē, balstīts Bībelē, kas reizē ir vēsturiska un sakrāla grāmata.

Ir visai dīvaini, ka visās zinātņu nozarēs Dieva darbi tiek pētīti un apbrīnoti, bet pašu Dievu laicīgās mācību iestādēs pat nepiemin. Dievu vienkārši ignorē! Tas ir pats vājākais punkts visā laicīgajā sistēmā un reizē arī visu neveiksmju cēlonis. Jo, kas Dieva nebīstas, tiem policistu par sargu nepieliksi.

Runājot par dvēseles nemirstību, Kristus saka: „Nebīstieties no tiem, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nokaut; bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē.” (Mt 10,28) Ticot Dievam, cilvēks tic arī dvēseles nemirstībai. Bet svarīgi ir, lai ticība būtu ne tikai rūpju, bet arī prieka avots. Kristus saka: „Priecājieties un līksmojiet, jo jūsu alga debesīs ir liela.” (Mt 5,12)

Dievs vēlas, lai katrs cilvēks debesīs varētu saņemt pēc iespējas vairāk no Dieva labestības. Taču līdzībās runājot, viens dzīves laikā sev lielāku garīgo trauku sagatavo un cits – mazāku, bet debesīs visus Dievs piepilda. Tāpēc dzīves laikā katram svarīgs uzdevums ir bagātīgāk izkopt savu garīgo dzīvi, lai paplašinātu savu garīgo kapacitāti, jeb savu „trauku”. Jau tagad šai pasaulē cilvēki ar izkoptu un garīgi bagātu dzīvi paši jūtas laimīgi un arī citiem ir par svētību. Zinātnē un mākslā ir sakrāts tik daudz vērtību, ka viens cilvēks to visu nav spējīgs apgūt.

Bet ko lai saka par visa kosmosa Radītāju? Cik intensīva un bagāta dzīve rit pašā Dievā? Un lūk, Dieva pārdabiskajā valstībā piedalās arī atpestītais cilvēks! Viņš ir kā ūdens piliens okeānā – Dieva bezgalības priekšā. Ne velti Svētie Raksti saka: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs sagatavoja tiem, kas viņu mīl.” (1 Kor 2,9)

Īsi sakot, ticība norāda uz Dievu un Viņa valstību kā galamērķi – cilvēkiem. Un ticīgie šo mērķi sasniedz neatkarīgi no tā, vai viņu dzīves pavediens pārtrūkst bērnībā, pusmūža gados vai vecumā. Tikai trausla neredzama siena mūs šķir no Dieva pasaules. Nejaušs nelaimes gadījums, un cilvēks jau viņpasaulē. Maziem bērniem problēmu nav, jo viņi atmostas jau paradīzē. Bet pieaugušiem Kristus ir teicis: „Ja jūs nemaināties un netopat kā mazi bērni, jūs neieiesiet debesu valstībā.” (Mt 18,3) Tas nozīmē, ka šķīstīšanās un cīņa par svētumu ir nepieciešama visā dzīves garumā, lai nezaudētu morālisko skaidrību, kas raksturīga maziem bērniem, citādi šķīstīšanās būs pēc nāves.

Racionāli spriežot, nevienam it kā nevajadzētu būt vienaldzīgam ticībā, jo Kristus ir teicis: „Kas ticēs un tiks kristīts, tas būs izpestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts.” (Mt 16,16) Tātad izvēle gaužām vienkārša, jo cilvēkus gaida debesis vai elle – viens no diviem. Kristus kādā līdzībā ir norādījis, kā ticību uz Dievu var iegūt pavisam droši, proti: Vispirms sakārtojot savu dzīvi pēc Dieva baušļu prasībām. Bet ja kāds „neklausa ne Mozu, ne praviešus, tas neticēs pat, ja kāds no miroņiem pieceltos,” tā saka Kristus (Lk 16,31). Tas nozīmē, ka veltīgi ir filozofēt par ticības lietām, ja cilvēks nav gatavs atteikties no grēkiem. Līdzko cilvēks apzinīgi tic Dievam un savas dvēseles nemirstībai, ar to pašu Dievs ir viņa dzīves galvenais mērķis. Sv. Augustīns saka: „Īstam kristietim visa dzīve ir svēta ilgošanās pēc Dieva.” To pašu saka arī 36. psalma vārdi (4,5): „Priecājies Kungā un Viņš piepildīs tavas sirds ilgas.”

Un, lūk, vēl kas svarīgs: Ja liela sabiedrības daļa dzīvo tikumiski, t.i. Dieva un tuvākā mīlestībā, tad tas ir labākais kārtības un labklājības garants. Tad cilvēki aiz bijības pret Dievu ir godīgi un atbildīgi jebkurā darbā. Turpretī mēģinot atrisināt savas problēmas bez Dieva, cilvēki netiek galā paši ar saviem grēkiem: plaukst egoisms, noziedzīgi biznesa veidi, cilvēki slīkst netikumos un ticības vietā parādās dažāda veida māņticība. Tas viss degradē kā garīgo, tā arī laicīgo dzīvi un ir bezdievības sekas.

Ticības gars ir sevišķi vajadzīgs sabiedrības pamatšūnās, t.i. ģimenēs, jo ģimene lielā mērā ir tikumu un talantu kalve līdz pat bērnu pilngadībai. Visiem ticīgajiem, kas taisās vīt ģimenes ligzdu, atgādinām, ka: 1) laulībai ir jābūt Dieva svētītai un laulāto savstarpējā uzticība jāsaglabā bez pārkāpumiem; 2) visas dzīves laikā ir jāuztur dzīvs kontakts ar draudzes dievnamu, lai katrs ģimenes loceklis varētu saņemt visus kristīgās dzīves pakalpojumus; 3) sevišķi svarīgi ir, lai attiecības ar Dievu katram ģimenes loceklim būtu sirds lieta. Viņiem ir jāizjūt kristīgās dzīves svētība. Tad katrs darbs un katra diena stiprinās mīlestību uz Dievu un radīsies spēks un prieks kristīgi dzīvot.

Mēs ik gadus esam svētceļnieki pie Aglonas Dievmātes. Svētceļojums ir garīgās uzlādēšanās laiks. Pulcējoties tūkstošiem ticīgo, kas lūdzas un šķīstās no grēkiem ar sakramentu žēlastībām, šie svētki ik gadus nes lielu svētību tautai. Arī paši svētceļojumi uz Aglonu pa visiem republikas ceļiem ir daudzu cilvēku rūpēm atbalstīti, viesmīlīgi uzņemti un pašu ceļotāju grūtībās un lūgšanās svētīti. Kā lasām Evaņģēlijā, arī svētā ģimene ik gadus gāja svētkos no Nācaretes uz Jeruzalemi. Un viens tāds svētceļojums sagādāja lielas sirdssāpes īpaši Dievmātei, jo Dieva Bērns uz trim dienām bija nozudis. Dieva apredzība bija lēmusi, ka arī Dievmātei kā grēcinieku glābējai bija vajadzīgs pārdzīvot tās sāpes, ko ticīgais izjūt, kad ir palicis bez Jēzus. Dievmāte saprot ticīgos un palīdz viņiem atgūt Dieva žēlastības stāvokli.

Pabeigsim šīs pārdomas ar senās, turpat tūkstošgadīgās lūgšanas vārdiem, par kuru minēju sprediķa sākumā: „Esi sveicināta, Karaliene, Žēlsirdības Māte, Kas mums Pestītāju devi, esi sveicināta. Mēs, Ievas bērni, svešumā saucam uz Tevi, Mēs tevi lūdzam, sērojot un raudot šai asaru ielejā. Tādēļ, mūsu aizstāve, Uzlūko mūs savā žēlsirdībā. Un pēc šīs dzīves ved mūs pie Jēzus; pie tava dievišķā Dēla. Tu žēlīgā un laipnā, Vissvētākā Jaunava Marija!”

Kardināls Jānis Pujats

Scroll To Top