Parīze.23.01.2007.
94 gadu vecumā nomira abats Pjērs, viens no spilgtākajiem kristīgās tuvākmīlestības paraugiem.
Abats Pjērs aktīvu darbību sāka 1949.gadā, kad viņš izveidoja šobrīd jau pasaulslaveno „Emausas” bezpajumtnieku patversmi. Šīs kopienas ir sastopamas visos pasaules nostūros, Francijā vien ir 191 „Emausas” kopienas. Kopumā kopienu skaits Eiropā, Amerikā un Āzijā ir sasniedzis jau 421, bet to skaits turpina pieaugt, jo arī Okeānijas valstīs ticīgie ir izteikuši vēlmi nodibināt šādu kopienu.
Būdams priesteris abats Pjērs pilnībā veltīja sevi kalpojumam sabiedrības atstumtajiem. Pēc Otrā Pasaules kara, kura laikā viņš bija Pretošanās kustības dalībnieks abats aktīvi cīnījās par to lai nabadzīgie sabiedrības slāņi saņemtu sociālo un tiesisko palīdzību. Tajā pat laikā viņš centās celt francūžu „sociālo apziņu” un aicināja tos uz vienotību kopienā „Emausa”. Sabiedrības atsaucību guva viņa 1954.gadā veidotā pirmā, „Labestīgās sacelšanās” kampaņa.
Tieši šī akcija palīdzēja viņam paplašināt savas darbības robežas un pasvītrot viņa darbības evaņģēlisko aspektu, ne tikai kopienā „Emauss” bet arī citu viņa veidoto kopienu darbībā.
1963.gadā Milānā tika nodibināta asociācija „Mani Tese” (Izstieptas rokas), kuras galvenais uzdevums bija atbalsts misionāriem kuri palīdz nabadzīgajiem sabiedrības slāņiem. Pēc šīs asociācijas nodibināšanas no PIMA (Pāvesta ārzemju misiju institūta) pie abata Pjēra Parīzē ieradās divi misionāri kuri uzaicināja viņu uz Milānu.
Tas bija viņa pirmais ceļojums uz Itāliju. Abatu uzaicināja uzstāties dažādās vietās, piedalīties radio un televīzijā. Savās runās un paziņojumos viņš pirmām kārtām priekšplānā izvirzīja nepieciešamību veikt pasākumus, lai sniegtu palīdzību pasaules trūkumcietējiem.Tajā laikā šāda veida akcijas, kurās piedalījās laji lielā vairumā tika organizētas skolās, dažādās kompānijas, avīžu redakcijās un dažādās citās Itālijas organizācijās.
Abata Pjēra darbības pamatprincips bija „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Viņš mēdza teikt, ka tiem, kuriem pieder daudz ir jādalās ar tiem, kuriem nepieder nekas. Tādā veidā katrs būtu nodrošināts ar pašu nepieciešamāko. Tieši šādā veidā saskaņā ar abata uzskatiem ir iespējams dod liecību par cilvēciskām vērtībām.
Šajā sakarā tēvs Pjērs vienmēr mēdza teikt „Mūsu laime ir darīt citus laimīgus”. Viņš vairakkārt aicināja „Mani Tesa” direktoru padomi kurā ietilpa 5 laji un 2 misionāri „palikt uzticīgiem organizācijas garam un palīdzēt misionāriem, kuri ir īpaši starpnieki palīdzības sniegšanā un ir līdzdalīgi kultūru apmaiņā ar tām tautām kuras atrodas trūkumā.
1996.gadā lielu rezonansi sabiedrībā izsauca tēva Pjēra atbalsts viņa drauga Rodžera Garaudī, kurš pieņēma islāmu noliedza Holakostu un izvirzija argumentus pret Izraēlas kā valsts eksistenci, grāmatai.
2004.gadā abats Pjērs atkal nokļuva uzmanības centrā pēc viņa grāmatas „Mans Dievs… kāpēc?” iznākšanas.
Savā grāmatā viņš atbalstīja celibāta atcelšanu, sieviešu ordināciju un viendzimuma laulībām. Tomēr šādas nostādnes nemainija sabiedrības viedokli par viņu. Viņš kļuva par piemēru tam kā pilnībā veltīt sevi kalpošanai nabagiem, palikt uzticīgam saviem uzskatiem,neskatoties uz to ka tie nereti noveda viņu pie domstarpībām ar daudziem cilvēkiem.
Abata Pjēra personībai un viņa darbība netiks tikt aizmirsti, jo viņš „cīnijās vienīgajā pieļaujamajā karā – karā pret nabadzību un badu”. Un tas ir vienmēr svarīgs un nepieciešams karš.
Autors: Tēvs Pjers Geddo. AsiaNews
Tulkoja: Baiba Motivāne.
