Pirmdien, 14.maijā, Rīgas Katoļu Garīgajā seminārā viesojās benediktiešu mūks tēvs Lorenss Frīmens, kurš ir pasaulē pazīstams kā kristīgās meditācijas kopienas vadītājs, tēvs Lorenss viesojas Rīgā ar praktisko semināru „Kristīga meditācija- sirds lūgšana.”
Tēvs Lorenss no parasta mūka atšķiras ar to, ka ļoti daudz ceļo, vadīdams rekolekcijas un seminārus, un šādā veidā attīstot starpreliģiju dialogu visā pasaulē. „Klosterim nav sienu, klosteris ir visa pasaule,” saka tēvs Lorenss.
Viņš iepazīstināja ar Pasaules kristīgās meditācijas kopienu, kuras Starptautiskais centrs Londonā izveidojās 1991.gadā ar nodomu attīstīt meditācijas mācīšanu un popularizēt šo lūgšanas veidu. Pašlaik vairāk nekā četrdesmit valstīs ir aptuveni tūkstoš meditācijas grupas, kuru dalībnieki tiekas katru nedēļu mājās, skolās, cietumos un citās vietās.
Savu uzrunu semināristiem kapelā viņš sāka ar to, ka pēdējās piecās stundās ir iemācījies septiņus vārdus latviešu valodā un šie vārdi bija- „Lai ir slavēts Jēzus Kristus!” un „Sveiki!”
Savu uzrunu viņš tomēr turpināja angļu valodā, izmantojot tulka palīdzību. „Mūsu laikmets ir izmisuma laikmets, kad cilvēks ir pārņemts ar visām citām vērtībām, izņemot būtiskākās no tām – garīgās vērtības,” tā sāka savu uzrunu tēvs Lorenss „Mūsu dzīve ir pilna ar trokšņiem, stresu, uztraukumiem, laika trūkumu, kas neļauj mūsu sirdīs ienākt patiesam klusumam. Svarīgi atcerēties, ka Jēzus Kristus lūdzās klusumā un vienatnē, arī cilvēkam ir jāmeklē dziļāku Dieva pieredzi klusumā. Ļoti svarīgi, lai arī priesteri nebūtu tie, kas tikai ievada lūgšanā, bet lai viņi lūgtos kopā ar tautu, jo mācīt var tikai to, ko cilvēks pats zina.”
Kas tad īsti ir lūgšana?
Viņš paskaidro- lūgšana ir sirds un prāta pacelšana uz Dievu. Prāta apziņai jāpiekāpjas un jāatveras pilnīgā zināšanu ceļā priekšā, kas ir sirds apziņa. Mums ir jādodas savas dvēseles dziļumos, tur, kur paša Jēzus gars lūdzas mūsu sirdīs, tajā dziļajā klusumā, kur Viņš ir vienots ar mūsu Debesu Tēvu Svētajā Garā. Šāda lūgšana nav veidota tikai klostera brāļiem un māsām un nav domāta tikai viņu vajadzībām, tā ir pieejama visiem. Tā nomierina mūsu prātu, pārveido grēku un rosina uz labo. Runājot par lūgšanu, tēvs Lorenss izmantoja alegoriju par riteni, kur katrs no spieķiem ir kāds lūgšanas veids, bet tie visi saplūst centrā, kurš mums ir Jēzus Kristus Vissvētākajā sakramentā. Ja šī riteņa ass nav stabila, tad ritenis nevar griezties, līdzīgi arī mūsu sirdis, ja tajās nav miera, tad mēs nevaram patiesi mīlēt.Ir tikai viens veids, kā gūt mieru – atdod sevi, ļaut sevī ieplūst Jēzum Kristum. Būt par otro Kristu- Alter Christus. Ne jau es dzīvoju, bet Kristus dzīvo manī.
Kā praktizēt šo meditācijas veidu?
Apsēsties un ieņemt ērtāku pozu ar taisnu muguru, atbrīvot muskuļus, nomierināties, bet tajā pašā laikā palikt možam. Aizvērt acis un klusu pie sevis vai iekšēji izteikt vienu vārdu vai frāzi (kā labāko variantu sākumam tēvs Lorenss ieteica izteikt vārdu- maran ata, sadalot to četrās zilbēs), izsakot to skaidri un savā sirdī ar mīlestību un ļoti uzmanīgi, izvairoties no mehāniskas atkārtošanas. Ieklausīties vārdā, bet nedomāt un neiegrimt nekādās garīgās vai citas pārdomās, notikumos utt.. .Atbrīvot savu apziņu, lai tajā paliek tikai šis vārds. Ja tomēr nāk domas, kas novērš uzmanību, tad vienkārši turpināt izteikt vārdu nepievēršot tām vērību, jo tā ir tikai uzmanības novēršana no meditācijas. Ieteicamais meditācijas laiks ir divas reizes dienā 20 līdz 30 minūtes.
To visu mums bija gods tēva Lorenssa vadībā izmēģināt arī praktiski. Viņš, lai palīdzētu mums noskaņoties uz 15 minūšu garu meditāciju, izmantoja zvana skaņu.
Tēvs Lorenss no parasta mūka atšķiras ar to, ka ļoti daudz ceļo, vadīdams rekolekcijas un seminārus, un šādā veidā attīstot starpreliģiju dialogu visā pasaulē. „Klosterim nav sienu, klosteris ir visa pasaule,” saka tēvs Lorenss.
Viņš iepazīstināja ar Pasaules kristīgās meditācijas kopienu, kuras Starptautiskais centrs Londonā izveidojās 1991.gadā ar nodomu attīstīt meditācijas mācīšanu un popularizēt šo lūgšanas veidu. Pašlaik vairāk nekā četrdesmit valstīs ir aptuveni tūkstoš meditācijas grupas, kuru dalībnieki tiekas katru nedēļu mājās, skolās, cietumos un citās vietās.
Savu uzrunu semināristiem kapelā viņš sāka ar to, ka pēdējās piecās stundās ir iemācījies septiņus vārdus latviešu valodā un šie vārdi bija- „Lai ir slavēts Jēzus Kristus!” un „Sveiki!”
Savu uzrunu viņš tomēr turpināja angļu valodā, izmantojot tulka palīdzību. „Mūsu laikmets ir izmisuma laikmets, kad cilvēks ir pārņemts ar visām citām vērtībām, izņemot būtiskākās no tām – garīgās vērtības,” tā sāka savu uzrunu tēvs Lorenss „Mūsu dzīve ir pilna ar trokšņiem, stresu, uztraukumiem, laika trūkumu, kas neļauj mūsu sirdīs ienākt patiesam klusumam. Svarīgi atcerēties, ka Jēzus Kristus lūdzās klusumā un vienatnē, arī cilvēkam ir jāmeklē dziļāku Dieva pieredzi klusumā. Ļoti svarīgi, lai arī priesteri nebūtu tie, kas tikai ievada lūgšanā, bet lai viņi lūgtos kopā ar tautu, jo mācīt var tikai to, ko cilvēks pats zina.”
Kas tad īsti ir lūgšana?
Viņš paskaidro- lūgšana ir sirds un prāta pacelšana uz Dievu. Prāta apziņai jāpiekāpjas un jāatveras pilnīgā zināšanu ceļā priekšā, kas ir sirds apziņa. Mums ir jādodas savas dvēseles dziļumos, tur, kur paša Jēzus gars lūdzas mūsu sirdīs, tajā dziļajā klusumā, kur Viņš ir vienots ar mūsu Debesu Tēvu Svētajā Garā. Šāda lūgšana nav veidota tikai klostera brāļiem un māsām un nav domāta tikai viņu vajadzībām, tā ir pieejama visiem. Tā nomierina mūsu prātu, pārveido grēku un rosina uz labo. Runājot par lūgšanu, tēvs Lorenss izmantoja alegoriju par riteni, kur katrs no spieķiem ir kāds lūgšanas veids, bet tie visi saplūst centrā, kurš mums ir Jēzus Kristus Vissvētākajā sakramentā. Ja šī riteņa ass nav stabila, tad ritenis nevar griezties, līdzīgi arī mūsu sirdis, ja tajās nav miera, tad mēs nevaram patiesi mīlēt.Ir tikai viens veids, kā gūt mieru – atdod sevi, ļaut sevī ieplūst Jēzum Kristum. Būt par otro Kristu- Alter Christus. Ne jau es dzīvoju, bet Kristus dzīvo manī.
Kā praktizēt šo meditācijas veidu?
Apsēsties un ieņemt ērtāku pozu ar taisnu muguru, atbrīvot muskuļus, nomierināties, bet tajā pašā laikā palikt možam. Aizvērt acis un klusu pie sevis vai iekšēji izteikt vienu vārdu vai frāzi (kā labāko variantu sākumam tēvs Lorenss ieteica izteikt vārdu- maran ata, sadalot to četrās zilbēs), izsakot to skaidri un savā sirdī ar mīlestību un ļoti uzmanīgi, izvairoties no mehāniskas atkārtošanas. Ieklausīties vārdā, bet nedomāt un neiegrimt nekādās garīgās vai citas pārdomās, notikumos utt.. .Atbrīvot savu apziņu, lai tajā paliek tikai šis vārds. Ja tomēr nāk domas, kas novērš uzmanību, tad vienkārši turpināt izteikt vārdu nepievēršot tām vērību, jo tā ir tikai uzmanības novēršana no meditācijas. Ieteicamais meditācijas laiks ir divas reizes dienā 20 līdz 30 minūtes.
To visu mums bija gods tēva Lorenssa vadībā izmēģināt arī praktiski. Viņš, lai palīdzētu mums noskaņoties uz 15 minūšu garu meditāciju, izmantoja zvana skaņu.
Ar trim zvana skaņām meditācija tika pabeigta.
Pasākums noslēdzās ar liturģisku lūgšanu semināra parkā pie Dievmātes grotas.
Paldies tēvam Lorenssam par sniegto garīgo atjaunotni meditācijas lūgšanā.
