Ticības mācības kongregācija izdevusi dokumentu „Atbildes uz jautājumiem par dažiem Baznīcas mācības aspektiem

Ticības mācības kongregācija ir izdevusi jaunu dokumentu ar nosaukumu „Atbildes uz jautājumiem par dažiem Baznīcas mācības aspektiem”. Dokumentā tiek atbildēts uz pieciem jautājumiem, kam seko plašāks komentārs. Atbildes tiek sniegtas, pamatojoties uz jau agrāk izdotiem Baznīcas dokumentiem. Tie visi tiek nosaukti jaunā dokumenta ievadā.

Ievads

Vatikāna II koncils ar dogmatisko konstitūciju (Lumen gentium) un dekrētiem par ekumenismu (Unitatis redintegratio) un Austrumu Baznīcām (Orientalium Ecclesiarum), ir devis izšķirošu ieguldījumu dziļākas katoļu eklezioloģijas izpratnē. Arī pāvesti šai ziņā ir gribējuši piedāvāt dažus orientierus. (Pāvils VI 1964. gada apustuliskajā vēstulē Ecclesiam suam un Jānis Pāvils II apustuliskajā vēstulē Ut unum sint 1995. gadā.)

Arī teologi ir nemitīgi strādājuši, lai labāk izgaismotu dažādus eklezioloģijas aspektus. Tāpēc ir tapušas daudzas grāmatas. Dažkārt ir bijusi nepieciešamība izdarīt precizējumus. Šai ziņā Ticības mācības kongregācija ir izdevusi tādus dokumentus kā Mysterium Ecclesiae 1973. gadā, vēstule Katoliskās Baznīcas Bīskapiem 1992. gadā un deklarācija Dominus Iesus 2000. gadā.

Baznīcas mācības jautājumu plašums un mūsdienu aktualitāte turpina raisīt teoloģiskas pārdomas, piedāvājot aizvien jaunu devumu, kas nav pasargāts arī no kļūdainām interpretācijām. Tāpēc Ticības mācības kongregācija vēlas sniegt atbildi, precizējot, ko patiesībā nozīmē daži ekleziālie maģisteriālie izteicieni, kas teoloģiskajās debatēs var tikt nepareizi saprasti.

Atbildes uz jautājumiem

Pirmais jautājums. Vai Vatikāna II ekumeniskais koncils ir mainījis iepriekšējo Baznīcas mācību?
Atbilde. Vatikāna II ekumeniskais koncils nav nedz gribējis, nedz arī mainījis šo mācību. Tas ir vēlējies to attīstīt, padziļināt un darīt plašāk zināmu.

Tieši to apgalvoja pāvests Jānis XXIII koncila sākumā, 1962. gada 11. oktobrī sakot, ka „koncils vēlas izplatīt īstu un integrālu katolisko mācību, to nesašaurinot un nesagrozot… Taču pašreizējos apstākļos mūsu pienākums ir rūpēties, lai kristīgā mācība tiktu pieņemta savā veselumā ar atjaunotu, nopietnu un mierīgu piekrišanu. Ir nepieciešams, lai kristīgais, katoliskais un apustuliskais gars visā pasaulē izdara lēcienu uz priekšu, lai šī mācība tiktu iepazīta gan plašākā, gan dziļākā veidā… Ir nepieciešams, lai šī skaidrā un nemainīgā mācība tiktu izpētīta un izklāstīta mūsdienu laikmetam atbilstošā veidā.”

To pašu apstiprināja Pāvils VI un tādējādi tika izdota konstitūcija Lumen gentium, kuras promulgācijas aktā teikts: „Šī promulgācija pilnīgi neko nemaina tradicionālajā mācībā. To, ko vēlējās Kristus, vēlamies arī mēs. Tas, kas bija, paliek. To, ko gadsimtu gaitā ir mācījusi Baznīca, mācām arī mēs. Vienīgi tas, kas tika veikts praksē, tagad ir izteikts arī vārdos. Tas, kas nebija skaidrs, tagad ir noskaidrots. Tas, kas likās pretrunīgs, par ko tika pārdomāts un diskutēts, tagad tiek skaidri formulēts.”

Otrais jautājums. Kā uztvert apgalvojumu, saskaņā ar kuru Kristus Baznīca pastāv Katoliskajā Baznīcā?
Atbilde. Kristus „zemes virsū ir izveidojis” vienīgo Baznīcu un izveidojis to kā „redzamu un garīgu kopienu”, kas sākot no saviem sākumiem vēstures gaitā vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs, un kurā ir palikuši un paliks tikai tie elementi, ko Kristus pats ir izveidojis. „Šī ir vienīgā Kristus Baznīca, ko Ticības apliecinājumā atzīstam par vienu, svētu, katolisku un apustulisku… Šī Baznīca, kas ir izveidota šādā veidā un noorganizēta kā sabiedrība, pastāv Katoliskajā Baznīcā, ko vada Pētera pēctecis un bīskapi kopībā ar viņu” (Vatikāna II koncila dogm. konst. Lumen Gentium, 8.2).

Dogmātiskās konstitūcijas Lumen gentium 8. punktā pastāvēšana nozīmē šo nemainīgo vēsturisko kontinuitāti un visu, Kristus iedibināto elementu klātbūtni Katoliskajā Baznīcā. Tajā konkrētā veidā atrodas Kristus Baznīca šīszemes virsū.

Lai arī, saskaņā ar Katolisko mācību, drīkst apgalvot, ka Kristus Baznīca ir klātesoša un darbīga tais Baznīcās un ekleziālajās kopienās, kas vēl neatrodas pilnīgā vienotībā ar Katolisko Baznīcu, pateicoties svētdarīšanas elementiem un patiesībai, kas tajās atrodas, tomēr vārdu „pastāvēt” var attiecināt vienīgi uz Katolisko Baznīcu, jo tas attiecas tieši uz vienotību, kas tiek apliecināta ticības simbolos (Ticu uz „vienu” … Baznīcu). Šī „viena” Baznīca pastāv Katoliskajā Baznīcā.

Trešais jautājums: Kāpēc tiek izmantots izteiciens „pastāv”, nevis forma „ir”?
Atbilde. Šī izteiciena izmantošana, kas norāda uz pilnīgu Kristus Baznīcas identitāti Katoliskajā Baznīcā, nemaina mācību par Baznīcu, bet savu patieso motivāciju rod faktā, kas skaidrāk izsaka to, ka ārpus Katoliskās Baznīcas pastāv „daudzi svētdarīšanas un patiesības elementi”, „kas būdami Kristus Baznīcas dāvanas, mudina tās uz katolisko identitāti”.

„Tāpēc atšķirtajām Baznīcām un kopienām, neraugoties uz trūkumiem, pestīšanas noslēpumā piemīt nozīme un svars. Patiešām, Svētais Gars neatsakās no tām kā no pestīšanas instrumentiem, kuru vērtība izriet no tās pašas žēlastības pilnības un no patiesības, kas ir uzticēta Katoliskajai Baznīcai” (Vatikāna II koncila dekrēts Unitatis redintegratio).

Ceturtais jautājums. Kāpēc Vatikāna II koncils apzīmē ar vārdu „Baznīcas” Austrumu Baznīcas, kas ir šķirtas no pilnīgas kopības ar Katolisko Baznīcu?
Atbilde. Vatikāna II koncils vēlējās pieņemt tradicionālo vārda lietošanu. „Tā kā šīm Baznīcām, lai arī tās ir atšķirtas, ir īsti sakramenti un jo īpaši, apustuliskās sukcesijas spēkā, arī priesterība un Euharistija, tās joprojām vieno ciešas saites ar Katolisko Baznīcu” (UR). Tāpēc uz tām var attiecināt titulu „partikulārās, vai vietējās Baznīcas” (UR) un tās tiek sauktas par Baznīcām-māsām.

„Tāpēc, pateicoties Kunga Euharistijas svinēšanai šais Baznīcās, tiek celta un aug Dieva Baznīca” (UR). Tā kā kopība ar Katolisko Baznīcu, kuras redzamais gans ir Romas bīskaps un Pētera pēctecis, nav kāds ārējs partikulārās Baznīcas pielikums, tajās tomēr ir vērojams trūkums.

No otras puses, Pētera pēcteča un ar viņu kopībā esošo bīskapu vadītās Baznīcas universalitāte, kristiešu šķelšanās dēļ rod šķērsli sevis pilnīgai īstenošanai vēsturē.

Piektais jautājums. Kāpēc Koncila un tam sekojošie Maģistērija teksti nepiešķir titulu „Baznīcas” tām kristīgajām kopienām, kas ir radušās XVI gadsimta Reformas rezultātā?
Atbilde. Tāpēc, ka saskaņā ar katolisko mācību, šīm kopienām nav apustuliskās sukcesijas Priesterības sakramentā. Tāpēc tām trūkst būtiskas sastāvdaļas, lai tās sauktu par Baznīcām. Šīs ekleziālās kopienas, kas priesterības trūkuma dēļ, nav saglabājušas īstu un integrālu Euharistiskā noslēpuma sastāvdaļu, saskaņā ar katolisko mācību, nevar tikt sauktas par „Baznīcām” šī vārdā īstā nozīmē.

Tie bija jautājumi un atbildes, kas ietverti Ticības Mācības kongregācijas dokumentā.

Tikko izdotais dokuments ir izraisījis neapmierinātību vairākos kristiešos, kas pieder protestantu kopienām. Pontifikālās kristiešu vienības veicināšanas padomes prezidents Valters Kaspers šai sakarā vēlas atgādināt, ka dokuments patiesībā ir tapis, lai veicinātu dialogu, jo katrs dialogs prasa ieviest skaidrību jautājumos, kuros vērojama dažāda nostāja.

Pakavēsimies pie kardināla Kaspera skaidrojuma attiecībā uz piekto jautājumu, proti, kāpēc koncila un tam sekojošā Maģistērija teksti nepiešķir titulu „Baznīcas” tām kristīgajām kopienām, kas ir radušās XVI gadsimta Reformas rezultātā?

Kardināls Kaspers uzsver, ka Ticības mācības kongregācijas izdotais dokuments nenoliedz, ka protestantu Baznīcas ir Baznīcas, bet gan precizē, ka tās nav Baznīcas tai ziņā, kādā sevi kā Baznīcu izprot Katoliskā Baznīca. Kardināls arī piebilst, ka jebkurai personai ar vismaz vidēju ekumenisko sagatavotību tas būtu jāuztver kā pašsaprotama lieta. „Īstenībā,” viņš saka, „evaņģēliskās Baznīcas nebūt arī nevēlas būt par Baznīcām tādā nozīmē kā Katoliskā Baznīca. Tās dod priekšroku tādam Baznīcas un kalpošanas jēdzienam, kas savukārt, neatbilst katoļu izpratnei par šo jēdzienu.

Katoliskā Baznīca arī šodien runā par protestantu Baznīcām, lietojot tieši šo vārdu „Baznīcas”, tā piemēram, Vācijas Evaņģēliskā Baznīca, Anglikāņu Baznīca, taču, kā paskaidro Ticības mācības kongregācijas dokuments, izmantojot šo vārdu „Baznīcas”, Katoliskā Baznīca nepiešķir tam gluži tādu pašu nozīmi, ar kādu tā kā Baznīcu izprot sevi.

Kardināls Valters Kaspers vēlreiz uzsver, ka deklarācija ir izdota ar mērķi ieviest skaidrību un līdz ar to, attīstīt dialogu. Taču dialoga pamatā, bez šaubām, ir tas, kas vieno, nevis tas, kas šķir. Tāpēc nevajadzētu atstāt bez ievērības arī to, ka šī deklarācija pozitīvā veidā apgalvo, ka Jēzus Kristus ir klātesošs arī protestantu Baznīcās. Deklarācija, tāpat kā Vatikāna II koncils, ietver sevī vairāku pozitīvu apgalvojumu sēriju par Pēdējo Vakariņu svinībām protestantu Baznīcā. Tātad, šī deklarācija nav jāuztver kā regress, iepretim jau sasniegtajam ekumeniskajam progresam, bet liek risināt ekumeniskos uzdevumus, kas vēl ir priekšā. Šīm atšķirībām, ko saucam vārdā, nevajadzētu kalpot par pamatu satraukumam, bet gluži pretēji, tām ir jākalpo par atvērtību jauna kopēja darba priekšā. „Visbeidzot,” saka kardināls Kaspers, „šī deklarācija ir neatliekams aicinājums turpināt nopietnu un mierīgu dialogu.”

LRKBIC

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti