Nu bet ja jau šī lielā svētceļniece nonākusi līdz Latvijai un par to tik daudz stāsta un runā – nospriedu, man arī tur jābūt. Visu ieplānoju. Pirms nedēļas gara brauciena uz Poliju gribēju atbraukt uz Rīgu, uz Vidzemes jauniešu dienām un pavadīt tur kādu laiku ar svēto, lai saprastu, uzjustu, izlūgtu… Bet nekā! Dievam bija citi plāni, brauciens aizkavējās un uz Jauniešu dienām netiku. Kad atbraucu uz Rīgu, Terezīte jau bija prom. Labi, nodomāju, kad atbraukšu atpakaļ uz Latviju, aizbraukšu uz Daugavpili vai Rēzekni. Bet atkal nekā – darbi aizkavēja šoreiz Rīgā, un uz Viļāniem atbraucu kad svētā jau aizceļoja no Aglonas. Ai, neraža, es nodomāju, bet kaldināju jaunus plānus – noķeršu Terezīti pēdējā naktī Latvijā, Siguldā, braucot pa ceļam darba lietu dēļ uz Rīgu. Biju jau nobriedusi. Mani pat nebiedēja, ka Siguldā būs jāpavada puse nakts. Un pēkšņi, otrdienas rītā darbā sadzirdu, ka Terezīte šonakt būs tepat, Viļānu baznīcā! Nu protams! Sajutu Terezītes smaidu – es skraidu viņai pakaļ, bet viņa pati atnāk pie manis. Nu vai nav smieklīgi!?
Un tad pienāca šī nakts. Man tā bija īsākā nakts šovasar. Laiks no pusvieniem, kad ierados baznīcā, līdz plkst.5, kad Terezīte aizceļoja tālāk, pagāja kā viens mirklis. Un es nebiju tāda viena! Mariāņu tēvu domas, kad tie uzzināja ka relikvijas atradīsies viņu dievnamā nakts pašā vidū, no 1 līdz 5, kad cilvēkiem visciešākais miegs, bija – nu kas tad tur nāks! 5 cilvēki! Ai nē, jau no plkst.20 vakarā, kad sākās lūgšanu vakars, brīvu vietu uz soliem nebija daudz, bet uz sagaidīšanas brīdi un sv.Misi baznīca bija pārpildīta. Un, cik aizkustinoši bija, braucot ar mašīnu vērot, kā cilvēki nakts tumsā lielākām un mazākām grupiņām steidzas uz baznīcu. Un nez’ kas bija parūpējies, lai nakts būtu silta, kā jau pašā vasaras vidū. Bet uz rīta pusi nolija lietus, kaut arī ne rožu, bet tikai parasts pērkona negaiss. Un Terēzītei braucot prom vairāku cilvēku acīs redzēju asaras.
Es nezinu, vai esmu iemīlējusi Terēzīti. Vai brīnišķīgā priestera Andra Kravaļa uzruna palīdzēs man kaut uz sprīdi pietuvoties šīs mazās svētas galvenām atziņām – mīlēt Jēzu ar bezgalīgu mīlestību, ļaut Viņam mīlēt sevi un dzīvot pilnīgā atdošanās Dievam? Nezinu. Bet to, ka šī nakts bija īpaša, saprotu jau tagad. Bet tālāk – Dievs radīs!
Sirsnīgs paldies visiem, kas organizēja šo Terēzītes svētceļojumu, kas pašaizliedzīgi kalpoja visa brauciena laikā. Un paldies tev, Terēzīt, ka uzrunā tik daudzus! Ka nav nevienas draudzes, kura tevi atstātu vienu pašu kaut uz mirkli, ka sarupēji arī neplānotus apmeklējumus, pagarinot savu ceļojumu pa Latviju!
Vai tā nav zīme, ka Latvijas Baznīca vēl dzīvo, ka tai vēl ir iespēja atdzimt un atjaunoties?
Anastasija
Katoļu Baznīcas Vēstnesis
