Dienas pie Lielā Drauga Sirds…

„Ir grūti vārdos izteikt to, ko juta sirds. Man tā bija pirmā reize, kad varēju piedzīvot rekolekcijas klusumā. Kāpēc es devos uz šīm rekolekcijām? Tas ir mīļā Dieva darbs! Biju pirms gada pirmajā rekolekciju etapā, kur dziļāk iepazinu Dieva lielo labestību un mīlestību. Bet šī reize bija unikāla, ja vispār tas ir izteicams vārdos, jo rekolekcijas nevadīja māsas, bet gan pats Jēzus! Nepilnas trīs dienas klusumā – skaisti! Iekšēji es biju ļoti noilgojusies pēc šīm rekolekcijām, jo ikdienā pietrūkst klusuma, miera, dažreiz caur tik daudzajiem trokšņiem ir grūti saklausīt Dieva balsi. Bet Dievs runā… Rekolekcijas tika veidotas pēc lectio divina metodes – Svēto Rakstu lasīšana, apdomāšana, atbilde uz Dieva Vārdu, sirds vienotība ar Dievu un, visbeidzot, ilgu īstenošana dzīvē uz to, ko mūs mudina konkrētais Dieva Vārds.
Visu šo 3 dienu laikā mūs pavadīja no Marka evaņģēlija 10. nodaļas jaunekļa uzdotais jautājums Jēzum: “Mācītāj, ko man darīt?” Arī es Jēzum jautāju šo pašu jautājumu. Un Viņš patiešām runā… Visskaistākais, ko piedzīvoju bija tas, ka Dievs man ļāva izjust to, cik ļoti mani mīl. Mīl jau no mūžības, nevis tāpēc, ka esmu laba vai slikta! Jēzus manā sirdī iespieda šos vārdus: “Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu.” (Mk 10,21) Es jutos tik laimīga! Bet tajā pašā laikā tik maziņa, jo aptvēru, ka nekad nespēšu Viņam sniegt atbilstošu pateicību, bet vienīgais, ko Viņam varu pateicībā dāvāt, ir atdot sevi un visu, kas man pieder. Jā, tas noteikti nebūs viegli, bet arī Jēzus ceļš nebija viegls.
Es ticu, ka mīļais Dievs, Jaunava Marija, visi svētie un eņģelīši mums vienmēr būs līdzās un stiprinās, jo Dievs redz mūsu labo gribu. Šajās dienās spēcīgi izjutu arī sv. Terēzītes no Bērna Jēzus atbalstu. Īsts brīnums bija arī meitenes, kas bija ieradušās uz šīm rekolekcijām – viņu sniegtās liecības man lika aizdomāties par to, cik Dievs ir labs, cik dažādi Viņš katru no mums ir uzrunājis un vadījis. Paldies Dievam un māsām kalponēm par iespēju pabūt šajās rekolekcijās!”
Ilze
„Šīs rekolekcijas man bija garīgās sakopošanās dienas, kad no jauna īpašā veidā saņēmu Svētā Gara Mieru, ko kādu laiku nebiju izjutusi. Reālu Dieva klātbūtni piedzīvoju Dieva Vārda Liturģijas vakarā, kad lasījām Svēto Rakstu fragmentus. Svētais Gars sevi apliecināja caur tādām mazām simboliskām zīmēm, kā vēja plūsmas caur atvērto logu, sveču liesmu kustības un sapulcējušos apustuļu – meiteņu kopiena.
Manī skanēja un turpina skanēt Kunga aicinājums palikt mierā – gan fiziskā, gan garīgā nozīmē, palikt augšistabā kopā ar Mariju un visiem apustuļiem. Rekolekciju iespaidā sevi mudinu izdzīvot un pieņemt par neatņemamu patiesību vārdus: „Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās”, atjaunot klusumu, lūgšanu laiku Jēzus priekšā. Atklāju, ka mans pirmais aicinājums ir mīlēt un palikt mierā, atdodot visas aktivitātes Kungam, uzticot sevi Dieva gādībai. Pārējais, Kunga vadīts, tiks dots.”
Marija-Brigita
Katoļu Baznīcas Vēstnesis