Par brīvību un ļaušanos ar dominikāņu tēvu Tomasz Kwiecień OP sarunājas Marcin Jakubionek
„Ja kāds atnāk pie manis ar problēmu, varu viņam palīdzēt vienīgi atklāt, būt ar viņu kopā laikā, kad nobriest zināma lēmuma pieņemšana. Izvēli tomēr atstāju viņa paša rokās.” Tomasz Kwiecien
Tēvs, kādēļ Dievs atļauj mums grēkot?
Nesen kāds draugs uzdeva man līdzīgu jautājumu. Atbildēju viņam, ka Dievs riskēja un … dāvāja mums brīvību. Viņš neatņem mums šo dāvanu, lai gan zina, ka maldīsimies, pieņemsim muļķīgus lēmumus. Skaidri redzams, – Viņam tik ļoti svarīga ir cilvēka brīvība, ka atļaujas riskēt ar iespējamo nepaklausību.
Tad jau Dievs neuzstāda nekādas prasības?
Alberts Kamī savā dienasgrāmatā rakstīja :”Ja man būtu jāuzraksta grāmata par morāli, tai būtu simts lappuses, deviņdesmit deviņas būtu tukšas, bet pēdējā es ierakstītu tikai vienu pienākumu : „Mīlēt”, pārējam saku :”Nē!” no visa spēka. Nezinu, vai Kamī pazina Augustīna darbus, bet viņš ir teicis līdzīgi :”Mīli un dari ko gribi.”
Mīlestība ir vissvarīgākais bauslis, pārējie tā papildinājumi. Tomēr vieglāk ir izvairīties no kļūdām, dzīvojot morāli labi, „pareizi”, nekā mīlot.
Kāpēc? Mīlestība taču ir kaut kas skaists, bet noteikumu pildīšana ir mokoša un garlaicīga.
Mīlestība, kaut gan ir viens n laimes nosacījumiem, tomēr saistās ar atteikšanos no citām lietām, par to vislabāk zina un var pastāstīt laulātie. Mīlestība pieprasa no mums drosmi, beznosacījuma uzticēšanos otram, atvēršanos uz viņu. Zināmā mērā tas ir nedroši. Iemīlējušies visbiežāk arī prot viens otru savstarpēji ievainot. Šis risks ir „ierakstīts” mīlestības un arī mūsu ticības būtībā.
Mums gribētos, lai reliģiju veidotu tikai norādījumi un aizliegumi – tas būtu izdevīgs lietas vienkāršojums. Pat visstingrāko prasību izpildīšana dod pārliecību – ja atdošu Dievam to, kas Viņam pienākas, varēšu rēķināties ar „atmaksu” svētības un bezrūpīgas, rāmas dzīves veidolā. Cik daudz ļauna var nest šāda veida domāšana, liecina Jeftes piemērs. Šis drosmīgais karavīrs, pirms doties cīņā, deva solījumu – uzvaras gadījumā salikt upurī jebkuru, kurš viņam pirmais iznāks pretī, kad atgriezīsies dzimtajā pusē. Cīņa bija veiksmīga, bet pirmā, kuru Jefte sastapa atgriežoties, bija viņa mīļotā meita. Drosmīgais karavīrs bija pārliecināts, ka tāda ir Dieva griba un palika uzticīgs savam bezdievīgajam solījumam.[i] Līdzīgi arī Ābrahams – domāja, ka Dievs pieprasa no viņa dēla upurēšanu. Pēdējā brīdī eņģelis aptur viņu un Īzāks netiek nogalināts.i] Mēs ļoti bieži savus lēmumus aizbildinām, maskējam ar Dievu, Viņa spriedumu, maskējam savu neziņu un pārliecības trūkumu. Uz Viņu „nogrūžam” atbildību par savu dzīvi, arī par savām kļūdām. Domājam tā :”Es taču izpildu rīkojumu.” Kad viss padarīts, kārojam „svētu mieru”. No savām vajadzībām un prasībām salipinām Dieva tēlu, tas ir, pielāgojam Viņu personīgajai iztēlei. Pat sakot, ka mīlam Dievu, īstenībā runājam par mīlestību uz sevi pašu.
Kā tad varu būt pārliecināts, ka ticu Dievam, nevis paša izdomātam tēlam?
Neatliek nekas cits, kā vien nemitīgi un atkal no jauna meklēt atbildes uz svarīgiem jautājumiem, kā šie – kas man ir Dievs? Ko nozīmē mans aicinājums? Šo jautājumu uzdošana rada iespēju konfrontēt un šķīstīt mūsu ticību. Reizēm šķīstīšana var būt sāpīga, tā var pat pārveidoties par grūtām un dramatiskām sarunām vai pat strīdiem ar Dievu. Tas ir ļoti raksturīgi jūdiem un kristiešiem – strīdēties ar Dievu. Musulmanim, cik man zināms, ir jāpakārtojas. Jūdam un kristietim ir tiesības uz strīdu, tādus piemērus varam atrast arī Svētajos Rakstos piemēram – Ījaba žēlošanās, Koheleta agnosticisms, Jeremija pretenzijas, visbeidzot, Jēzus lūgšana Olīvdārzā. Starp Dievu un cilvēku var notikt diskusija, sasprindzināta saruna. Ja jau sarunājamies, tas nozīmē, ka šīs attiecības ir svarīgas, ka vēlamies saprast sarunas biedru un sevi.
Mums ir jāizspriež, kuram īsti taisnība, kura griba ir svarīgāka?
Mēs jau esam runājuši par cilvēka un Dieva gribas attiecībām. Monotelētismu Baznīca nosodīja un līdz pat šim laikam nav mainījusi savu viedokli par šo tēmu.
Monotelētisms?
VII gadsimtā kristietībā izraisījās diskusija par to, vai Kristum ir viena, tas ir dievišķa vai divas, tas ir dievišķa un cilvēciska griba. Man kādreiz likās, ka tas tāds akadēmisks strīds vien ir, nenozīmīgs mums, ierindas kristiešiem. Tomēr, ja Kristus ir mana cilvēciskuma mēraukla, tad šī jautājuma atrisināšana kļūst neparasti svarīga. Ja Kristū būtu tikai viena, dievišķā griba, kā uzskatīja monotelētisma piekritēji, tas nozīmētu, ka mēs esam pasīvi rīki Dieva rokās un mūsu vēlmes neskaitās. Ja Kristum ir arī cilvēciskā griba, pilnīgi vienota ar dievišķo, bet tomēr autonoma, tad katrs no mums var brīvi izvēlēties Dievu, brīvi Viņam sekot.
Vai arī doties pretējā virzienā un darīt to, ko pašam gribas.
Paradoksāli, bet tikai tad, kad aptvēru, ka man nekas nav jādara pretēji savai gribai, – sāku nopietni uztvert Evaņģēliju un baušļus. Mūsu psihe ir tā iekārota – visbiežāk dara pretēji atļautajam. Domāju, ka tas ir saistīts ar brīvības mīlestību; brīvības, kura ir, pēc Dieva tēla un līdzības radītā cilvēka, viena no būtiskākajām īpašībām. Ja Dievs nebūtu mums dāvājis brīvību, šai pasaulē noteikti nebūtu uzradies grēks, cilvēki nemaldītos Dieva meklējumos, nevienam nebūtu ticības grūtību, krīžu. Bet, vai tad Dieva mīlestība uz cilvēku saņemtu atbildi? Vergi ir paklausīgi, disciplinēti, bet mīlēt var tikai brīvi cilvēki.
Atceros vienu no savas dzīves visgrūtākajiem brīžiem, biju nomākts, pilns šaubu. Viss bija līdz kaklam apnicis. Kādu dienu svinēju kapelā Svēto Misi, brīdī, kad turēju savās rokās Euharistiju, saņēmu pēkšņu gaismu, it kā dzirdēju Jēzu sakām :”Nav svarīgi, ko izdarīsi, vienalga tevi mīlēšu!” Jutos tā, it kā no maniem pleciem kāds būtu noņēmis milzīgu smagumu, beidzot biju brīvs; un jo dziļāk to izdzīvoju, jo vairāk vēlējos uz Dieva mīlestību atbildēt. Austrumu kristietībā to sauc par sinerģiju, bet Katoliskās Baznīcas katehisms[iii] skaidro kā „līdzdalību”, „sadarbību”. Katra Dieva un cilvēka satikšanās ir sinerģija, dievišķās, bezgalīgās enerģijas sastapšanās ar cilvēcisko enerģiju, un šī cilvēciskā enerģija ir kā punkts uz i dievišķajā. Pat, ja viss ir atkarīgs no Dieva – mana nākotne, mana pestīšana- tomēr man ir jāizstiepj roka Viņam pretī, jāiegulda savs spēks, jāļaujas Dievam.
Ļauties, tas nozīmē …
Ja uz ielas pajautātu cilvēkiem, ko nozīmē būt kristietim, lielākā daļa cilvēku atbildētu : tas nozīmē, dzīvot saskaņā ar zināmām vērtībām.Ja mums būtu iespēja iedziļināties, izrādītos, ka nonākam pie „jābūt labam cilvēkam”. Kristietis būtu kāds, kurš cenšas izpildīt baušļus, iestājas pret eitanāziju, abortiem, vajadzības gadījumā aizstāv dzīvības svētumu un ģimenes neaizskaramību. Šādā uztverē kristietība kļūst par tādu kā „recepti dzīvei”, par padomu komplektu, kā veidot kopienu, pilnīgu pasauli, kurā mēs justos droši. Paliek jautājums : Vai tā ir kristietība?
Vai tad ir slikti būt labam cilvēkam?
Nē, bet, ja mūsu ticības pazīme būtu tikai prasību izpilde, tad mēs droši varētu pāriet islamā. Jo arī šai reliģijai piederīgie cenšas būt labi cilvēki. Vēl vairāk – reliģija vispār nebūtu vajadzīga. Pazīstu vairākus brīnišķīgus cilvēkus, kuri uzskata sevi par neticīgiem, bet morāles prasības ievēro daudz stingrāk nekā viens otrs „ierindas” kristietis.
Apgaismības laikmetā dažādu intelektuālo kustību pārstāvji kristietību „attīrīt” no mistikas un virzīt to uz moralitāti. Saskaņā ar jansenistisko Sinodi Pistojā 1786. gadā, kuru Baznīca nosodīja, – liturģijai bija jākļūst par katehēzes nodarbību vai morāles skolu, par veidu, kā cilvēku padarīt labāku. Tomēr, ja koncentrēsimies tikai uz ētiku, pazaudēsim mērķi, patieso kristietības jēgu : viss tvaiks aizies svilpei, nevis riteņiem. Šāda pieeja nozīmētu apstāties pusceļā, it kā Svētajos Rakstos nebūtu bijusi Jaunā Derība.
Viens no grēksūdzes nosacījumiem ir apņemšanās laboties. Vēlme kļūt labākam, cīņa ar savām vājībām – tas taču ir kaut kas svarīgs mūsu dzīvē?
Teikšu godīgi – ja es tā domātu, sen būtu pārstājis iet pie grēksūdzes. Cik gan reizes esmu apņēmies laboties… un kā tas ir beidzies? Apsolām sev, ka būsim labi, ka nākamajā reizē neļausimies kārdinājumam. Tomēr – šāda rīcība norāda, ka nemitīgi domājam par sevi, par saviem grēkiem. Pilnīgi pareizi svētais Tomass Mors iedzimto grēku sauca par „visuvaldošo es”
Grēksūdzē vissvarīgākais neesmu es un mana apņemšanās laboties, ne arī mans grēks. Visupirms grēksūdze ir augšāmcelšanās svinēšana, kuru kopīgi celebrē biktstēvs un penitents. Un pat smags grēks nav šķērslis svinēšanai. Šādā gadījumā cilvēks upurē sevi, atdod Dievam visu, ne tikai to, kas viņā vislabākais, bet arī to vissliktāko. Grēks pārstāj būt mans, to ņem uz sevis Tas, kurš man piedod. Uz krusta Jēzus iznīcināja šīs pasaules grēkus, to skaitā,- arī manējos. Atnākot uz grēksūdzi, saņemu krusta augļus. Šajā brīdī koncentrēties uz sevi ir egocentrisma kalngals.
Tomēr katrs no mums laikam vēlētos, lai kāds, kurš vairāk pieredzējis nekā viņš, pateiktu, ko darīt, lai nepazudinātu sevi.
Neviens, pat vislabākais priesteris vai biktstēvs nevar mums garantēt, ka viņa padomi izrādīsies droši un auglīgi. Ja pie manis kāds atnāk ar problēmu, varu palīdzēt to saprast, būt ar šo cilvēku kopā lēmuma pieņemšanas laikā, tomēr izvēli atstāju viņa paša rokās. Nekad nesaku cilvēkam, kas viņam jādara, lai gan zinu, ka uz to gaida.
Atceros, reiz sprediķī runāju par laju klerikālismu, tas ir par to, ka lielākā daļa laju Baznīcā tā vietā, lai uzņemtos iniciatīvu, gaida uz prietera rīkojumu, pavēli. Pēc Svētās Mises pienāca pie manis jauka, visnotaļ simpātiska kundze un jautāja :”Tēvs, tad kas man tagad jādara?” Vispārējais priekšstats ir, ka priesterim, balstoties uz aicinājuma žēlastību, ir atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, visām šaubām. Priesteris pateiks priekšā, kā dzīvot, kādu lēmumu pieņemt, ar ko precēties, ko sēt šajā lauka, kāds rīt būs laiks. Laju loma varbūt ir nepateicīga, bet pasivitātei ir sava labā puse – nav jāuzņemas atbildība.
Paši sev uz visiem jautājumiem neatbildēsim. Te veidojas zināma „atsperes reakcija” – laji nezina, kā uzsākt kādu iniciatīvu, bet priesteri nav sagatavoti viņiem palīdzēt.
Daudzkārt jauniem cilvēkiem atgādinām, no kā jāizvairās. Piemēram, sakām, ka nevajadzētu pārgulēt, nevajadzētu dzīvot kopā pirms laulībām…, kāds ir efekts runāšanai, mēs visi ļoti labi zinām. Liekam no kaut kā atteikties, bet tā vietā neko nepiedāvājam. Aizliegumā vien nav pārliecinošā spēka. Ja pie manis atnāktu divi cilvēki ar šādu problēmu, es noteikti nesāktu saruna ar lekciju par seksuālo ētiku; sāktu ar ticības patiesībām, ar Svētajiem Rakstiem. Pēc tam, protams, censtos atklāt, ka viņu attiecību patiesība jāharmonizē ar ikdienas dzīvi, ierobežojumu patiesību.
Atcerēsimies muitnieka Zaheja aicināšanas stāstu. [iv]Viņš bija tāds draņķis, kādu ir maz, uz šī cilvēka sirdsapziņas bija daudzu cilvēku asaras un nelaimes. Kungs atnāca pie viņa un, ļoti iespējams, nepateica nevienu ļaunu vārdu, varbūt pat nenosodīja. Apsēdās pie galda, ieturēja maltīti. Vārdi bija lieki, tikai Kunga klātbūtne.
Kad man kāds jautā :”Kā dzīvot?”, „Ko darīt?”, saku kā Vēstules ebrejiem autors :”Raugies uz Jēzu!”[v] Normatīvā ētika vēl nevienu nav dziedinājusi.
Nesaprotu, kā gan „raudzīšanās uz Jēzu” var man palīdzēt ikdienas cīņās, izvēlēs? Baidos, ka tas, ko Jūs, Tēvs, sakāt, ir tikai tāds retorisks salīdzinājums.
Jēzus taču neatnāca, lai palīdzētu mums darīt šo pasauli labāku, lai mūsu ikdiena būtu panesamāka. Viņa misijas piepildījums bija pashālais notikums – pāriešana no šīs pasaules pie Tēva. Šī doma parāda mums realitāti no pilnīgi citas perspektīvas. Mana dzīve šeit, virs zemes, ir kā prenatālais periods, attīstos kā auglis mātes klēpī. Nāve zināmā mērā ir sākums manai dzimšanai mūžīgajai dzīvei, pāreja „otrā pusē”. Pārejas fināls būs augšāmcelšanās – tikai tad ieraudzīšu, kas patiesi esmu, kas bija vērtīgs manā dzīvē. Tagad, pagaidām, vēl veidojos, pieaugu, attīstos un pats sev esmu vecmāte. Protams, varu apstāties pusceļā, attīstīt savu „laicīgo soteroloģiju”, izliekoties, ka man izdosies izveidot paradīzi virs zemes, bet reiz šī pasaule nomirs, un man jābūt gatavam nenomirt reizē ar to.
Iznāk, ka ticībai nebūt nav jādara dzīve vieglāka?
Mēs ļoti bieži attiecamies pret reliģiju kā pret filtru, kuram jāpalīdz mums apburt pasaule. Piemēram, daži gandrīz kā buramvārdus atkārto formuliņu :”Ja būšu ar Jēzu, nekas slikts ar mani nenotiks.” Šādos gadījumos vilšanās ir ļoti sāpīgas, cilvēki zaudē ticību, atkāpjas no Dieva, gluži kā zināmajā t. Badeni pantiņā :”Mistiķis atdzisa, iznākums – ciniķis.”[vi] Ja lūkojamies uz kristietību no pashālā redzes punkta, atklāju, ka viss nenomiršu, bet viss arī nepalikšu – kaut ko zaudēšu, tas ir manas eksistences pamatā. Zaudējums ir pashālā piedzīvojuma daļā.
Ja raugāmies uz krustu tikai cilvēciski, ieraugām pilnīga zaudējuma ainu. Šis zaudējums pārtop par uzvaru ne jau tādēļ, ka Jēzus nokāpa no krusta un visiem parādīja, kas Viņš ir. Šī uzvara kļuva par uzvaru pateicoties tam, ka Dēls uzticēja Tēvam visu savu dzīvi, atdeva Viņam savas ciešanas un nespēku.
Ļaušanās, atdošanās ir atslēgvārds kristietības izpratnei. Tomēr šis vārds neietver vieglas un patīkamas dzīves apsolījumu. Var gadīties, ka mūsu problēmas nekad neatrisināsies, mūsu šaubas mūs plosīs, neviens tās neizklīdinās. No otras puses – neticu cilvēkam, kurš nekad nav šaubījies, nav piedzīvojis ticības grūtības. Ja kāds tā apgalvo, esmu gandrīz pārliecināts, – viņš bēg no kaut kā. Māte Terēze no Kalkutas gandrīz 50 gadus neizjuta Dieva klātbūtni, tomēr neviens saprātīgs cilvēks šī iemesla dēļ neapšaubīs viņas svētumu. Daudzi mistiķi rakstījuši, ka Dieva šķietamā neklātbūtne vai pat šaubas par Viņa eksistenci ir būtiski nepieciešama pieredze ticības ceļā. Tas ir nobriešanas posms, varbūt sāpīgs, bet nepieciešams, vajadzīgs.
Dažkārt varam piedzīvot grūtības, zināmas problēmas, kuras pārsniedz mūsu spēkus. Domāju, tādos gadījumos mums neatliek nekas cits kā uzticība savam aicinājumam, ceļam, kuru esam izvēlējušies. Pirms daudziem gadiem, kad izdzīvoju grūtu posmu savā dzīvē, mans toreizējais biktstēvs neteica :”Klausies, Tu esi priesteris, Tev ir saistības!” vai „Ja izstāsies no ordeņa, tā būs nodevība!” Nē. Viņš pateica tikai šo teikumu :”Tom, Tu esi sprediķotājs!” Tie bija īstie vārdi. Mans biktstēvs atsaucās uz to, kas visbūtiskākais manā aicinājumā. Dominikānis nevar klusēt Dieva Vārda priekšā, sludināt ir viņa aicinājums un vieta pasaulē.
Tas nozīmē, ka mums neatliek nekas cits kā vien paļauties uz sevi?
To es neteicu. Mums ir Svētie Raksti – tajos varam meklēt atbalstu, atbildes uz savām dilemmām. Ja šis sauklis tiek piedēvēts luterāņiem, tad nozīmē, ka arī katoļi kaut ko no Lutera var mācīties. Tomēr jāatceras, ka Evaņģēlijs nav uzvedības kodekss. Dzīve izmanās cauri kodeksiem, to nevar ieslēgt nevienā formulā. Tieši tādēļ esam savstarpēji nepieciešami viens otram, tas ir viens no Baznīcas noslēpumiem. Svētais Pāvils sacījis, lai katrs kalpo citiem ar to dāvanu, kādu ir saņēmis, un nosauc : pravieša dāvana, mēļu tulkošana, kā arī vienkāršas ikdienas palīdzības sniegšana. [vii]
Varam runāt par zināmu zīmju polifoniju, kura kalpo kā ceļa zīme. Tajā ietilpst Dieva Vārds, sakramenti, kopiena. Ceturtais elements ir pieredze, piedzīvotais. Uzskatu, ka pāris pilnīgi nejaušu satikšanos ir ļoti ietekmējušas manu dzīvi. Kāda saruna vilcienā vai uz ielas,- vārdi, kurus izdzirdēju, bija pietiekoši, lai atjēgtos, pieņemtu lēmumu.
Es tomēr domāju, ka apustuļiem ticēt bija vieglāk.
Tieši otrādi. Jaunā Derība ir stāsts par cilvēciskajām šaubām, par sarūgtinājumu, par ticības grūtībām. Interesanti, ka vislielākā apustuļu krīze nebija saistīta ar Jēzus nāvi, bet gan ar Viņa Augšāmcelšanos. Svētā Lūkasa evaņģēlijā ir apraksts par divu mācekļu ceļojumu uz Emausu. Redzam viņu vilšanos un šaubas, viņi uzvedās kā tās partijas biedri, kura galēji zaudējusi vēlēšanās. Bija taču jābūt vismaz 50 % parlamentā, bet izrādās, pat minimālais slieksnis nav pārkāpts. It kā vēl tā būtu par maz – viņu vadītājs nogalināts. Jēzus nāve mācekļiem noteikti bija sāpīgs un smags notikums, bet tāda ir šīs zemes dzīve. Ziņa par Augšāmcelšanos izraisa viņos neticamu paniku. Prieka vietā mācekļi izjūt vēl lielāku apjukumu, nespēj atrast sev vietu. Svētais Pēteris pieņem, viņaprāt, vienīgo prātīgo lēmumu, – atgriežas pie vecā zvejnieka amata. Un ko tas dara Kungs? Atkārto brīnumu, kuru izdarīja pirmo reizi aicinot Pēteri, kā tajā naktī, zvejnieki izvilka tukšus tīklus. Kad vīri jau bija zaudējuši cerību, Kungs nostājas krastā un liek izmēģināt vēlreiz. Zvejnieki tā arī izdara. Milzīgs ir pārsteigums, ieraugot pilnu tīklu. Tad Pēteris apģērbjas un metas ūdenī. Neviens normāls cilvēks apģērbā nepeldas, bet Pēteris ir kārtīgs ebrejs, zina, ka neklājas Dieva priekšā nākt kailam. Tas ir viņa ticības apliecinājums. Kad aizpeld līdz krastam, atpazīst Nepazīstamajā kādu ļoti tuvu. Jēzus sagatavo viņiem maltīti, cep zivis, sarunājas kā agrāk.
Ja uzmanīgi ielūkosimies stāstā par apustuļu šaubām, var izrādīties, ka Dievs ne vienmēr atbild uz visiem jautājumiem. Bez tam – atbildes nav vajadzīgas, jo vārdi ne vienmēr ir pietiekoši. C. S. Levis grāmatas „Kamēr mums ir sejas” galvenā varone pēdējos teikumos izsaka tādu ļoti skaistu domu: „Ilgi Tevi neieredzēju, ilgi ar tevi strīdējos, bet tagad zinu – Tu man neatbildi, Tu pats esi atbilde. Tava vaiga priekšā visi jautājumi izbāl.”
Varam bezgalīgi jautāt, iesaistot cīņā kārtējos vārdus iepretim citiem vārdiem, bet kristietības atbilde nav kārtējais arguments, pierādījums, bet gan Persona. Dieva cilvēks pie šīs pārliecības nonāk pamazām, visas dzīves garumā un pilnīgu izpratni gūs pēc augšāmcelšanās. Tāda ir patiesā kristieša perspektīva.
Intervija tulkota no poļu valodas, http://wiadomosci.onet.pl/1480781,240,1kioskart.html
