14. jūlijā sākās XXIII Pasaules Jauniešu dienu svinības miljonu pilsētā Sidnejā. Vienu dienu iepriekš, kopienas EMMANUEL organizētā un vadītā svētceļnieku grupa no Rīgas,Daugavpils, Siguldas, Ķekavas, Jelgavas- kopā grupa no Latvijas, 13. jūnija otrajā rīta stundā, ar priestera Pētera svētību, izbrauca no Rīgas centra ar autobusu uz Francijas vidieni, mazu Burgundijas pilsetiņu Parlemoniālu (Paray-le-Monial). Tur Vizitācijas kapelā māsai Margaritai Marijai lūgšanu laikā vīzijā Jēzus atklāja savu Sirdi bezgalīgā mīlestībā uz cilvēci. Šo vēsti pasaulē iznesa Klods la Kolumbjērs. Parlemoniālā no 15. – 20. jūlijam norisinājās Starptautiskais jauniešu forums.
Katrā svētvietā, kurā mums bija nakts mājas, priesteris Pēteris celebrēja Svēto Misi, un mūsu grupas dalībnieki Jānis un Roberts kā ministranti piekalpoja. Protams, mums domās jau bija gaidāmie notikumi Parlemoniālā, bet prātā paliks arī jaukā minheniete Izabella. Jau vēlā vakara stundā viņa mums izrādīja daudz vietu Minhenes senajā daļā. Vakarā svinējām Svēto Misi interesantā, mūsdienīgā stilā veidotā Minhenes dievnamā. Slavējuši Kungu, pateikušies Viņam un saņēmuši Svētību, turpinājām ceļu uz Parlemoniālu.
Pirms izbraukšanas no Rīgas biju gatava upurēt ilgstoša brauciena un sadzīviskās grūtības Tā vārdā, kas mani stiprina, paceļ un mierina. VIŅA vārdā var paveikt darbu, pārciest grūtības un piepildīt sapņus. Tā domājot es tuvojos notikumiem, līdzīgus kuriem neesmu piedzīvojusi, vietām kurās neesmu bijusi un sapnim, kas jau piepildās.
Skaistais ceļš caur Bavārijas apiņu laukiem un Burgundijas vīnogu dārziem mūs tuvina Parlemoniālai, un domāju par to, ka esam svētīti ar patiesības ceļu. Mana mamma teica: nekas cilvēkam nav sliktāk, kā pazaudēt Dievu… Un tā mēs, gandrīz 60 laimīgie ceļinieki, sasniedzām Burgundijas pilsētiņu Parlemoniālu. Mūsu autobuss bija liels pilsētiņas ielām.
Mūs sagaidīja Siglinde. Pa autobusa logu vērojām sirsnīgo Kristiānas un Siglindes atkalredzēšanos. Pēc tautības vāciete, Siglinde runā ļoti pareizā latviešu valodā, un iekāpusi pie mums autobusā, viņa mūs sveica ar ierašanos un teica: “Es esmu laimīga, ka sagaidīju autobusu no Latvijas. Es lūdzos, un tas ir piepildījies.” Mēs pateicamies Siglindei par lūgšanām un ka mūsu klātbūtne kristīgās jaunatnes forumā bija iespējama arī ar viņas gādību un ziedošanos visa foruma garumā.
Foruma norisei bija uzslietas daudz baltas teltis. Pašā lielākajā katru rītu, aptuveni 6000 dalībnieki pulcējās uz slavēšanu, sv. Misi, tikšanos ar kolosāliem, gudriem un interesantiem cilvēkiem un arī uz tiešraidēm no Sidnejas. Otra lielākā telts kalpoja ēdienreizēm, citās, mazākās, izvietojās prese, dažādas interešu grupas, katoļu tradicionālo svētlietu, grāmatu, žurnālu, medaljonu, krucifiksu iegādes stendi. Kādā no teltīm varēja iegādāties salmu cepurīti ar uzrakstu franču valodā “Viņš ir dzīvs”, kura noderēja arī pret karsto sauli. Bija arī telts FIDESCO, kurā cilvēki tika informēti par iespēju doties uz kādu no trešās pasaules valstīm misionāra darbā. (Vēlāk, katrs no misionāriem tika aicināts uz skatuves, nosaukts viņa vārds, valsts, no kuras tas nāk un uz kuru dosies. Un visa tūkstošu zāle tam gavilēja un aplaudēja). Es atceros, ka tajā brīdī valdīja liels strāvojums un vienotība starp klātesošajiem.
Foruma vieta bija lielā parkā, gar divām malām atradās pilsētas kanāliņi ar rožu krastiem, bet pa vienu peldēja un pa nakti pietauvojās kuģīši. Tam pāri- lavandas smarža no apstādījumiem.
Dalībniekiem bija iespēja izvēlēties kādu no lekciju tematiem un padziļināt tajā zināšanas. Lai kādu tēmu izvēlētos, tā noteikti deva vajadzīgo klausītājam.
Viens no iemīļotākajiem jauniešu runātājiem bija tēvs Mērfijs no Bronksas. Pasākumu gaita bija raita un saspringta. Mūsu gans un eņģelis grupas vadītāja Kristiāna nemitējās atkārtot, lai mēs izmantojam maksimāli radītās iespējas. Foruma apsardzes grupas priekšnieks sarunā ar mums teica, ka no Parlemoniālas neviens neaizbraucot Dieva neapdāvināts.
Mani dziļi aizkustināja Žana Vanjē dzīves stāsts no bērnu dienām, 14 gados iestājoties jūras kara flotē. Viņš stāstīja savus dzīves pavisam ne vieglos notikumus, strādājot ar garīgi atpalikušiem un invalīdiem ar tādu siltumu, līdzcietību un mīlestību, ka nebija šaubu- viņš ir tur, kur grib būt un ir gandarīts un laimīgs. Pēc šī izcilā cilvēka stāstījuma notika neparedzētais, es pārdomāju savas izjūtas un nepieciešamības un sapratu, ka nevaru iet strādāt tur, kur pirms došanās ceļojumā biju pieteikusies darbā.
Lielākā daļa visu pasākumu noritēja franču vai angļu valodā, kad runāja tēvs Mērfijs. Un šajā situācijā mums palīdzēja franču valodas zinātāji- Kristiāna, Māra no Siguldas un Inese, bet no angļu valodas tulkoja Mārtiņš. Paldies, ka padarījāt mūs dzirdīgus. Runājot par valodām- ar francūžiem var saprasties arī spāniski, man izdevās, jo tā esot pirmā apgūstamā svešvaloda skolās. Lūgties varējām ne tikai kopīgajās Sv. Misēs. Gājām uz adorāciju Margaritas Marijas kapelā, kur māsa redzēja vīziju par Jēzus bezgalīgo mīlestību uz cilvēci. Kad esi tik tuvu svētumam, parunājis ar VIŅU, atdevis savu sirdi un dzīvību Viņa rokās, uzticies, kā divgadīgs bērns un tu sajutīsi, cik DIEVA valstība ir tuvu… Es lūdzos par Latviju, par patiesu valdību un mums, kas kādreiz būsim pensionāri.
Jā, un vēl jāpastāsta, ka pirmo reizi piedalījos tik aktīvā slavēšanā un dziedājumos. Jaunieši, kas dziedāja dziesmu pie mikrofona, ar vienu roku izdiriģēja ritmu tā panākot pilnīgu zāles atsaucību. Un pie vārdiem ‘Alleluja’ cēlām uz augšu rokas, tā apliecinot savu padevību un arī saņemot svētību. Tas notika patiesi un bija redzams jauniešu sejās, tāpēc nelikās nepareizi.
Latvieši bija vienīgie ar savu karogu.Visvairāk bija franču jaunatnes, vēl dzirdēju ungārus, itāliešus, slovākus, horvātus. Tā mēs katrs lūdzāmies katrs savā valodā, bet visi kopā un vienoti. Es jums nevaru vārdiem aprakstīt skaistās bazilikas, kapelas un iespaidīgās baznīcas visā ceļojumā: Polijā, Vācijā un it sevišķi Francijā. Ierodoties Parīzē, mūsu priesteris Pēteris celebrēja sv. Misi Baka ielas Brīnumainā medaljona kapelā, mūsu grupas meitenes tur arī dziedāja. Augšā Monmartrā atrodas milzīga Jēzus Sirds bazilika. Milzīgas svēto statujas, milzīgas kolonnas, augstākais kupols- sajūti kāds puteklis tajā esi… Bet man ir Rīgā, mazā, mīļā Jāzepa baznīciņa !
Ir vēl šis pantiņš visa iespaidā…
Es Tevi mīlu Kungs!
Paldies, ka esi svētījis Tu mani,
Ar katru rītu lietainu vai skaidru,
Par to, ka pacēli, kad pakritis es saucu
Un ticēji, ka nožēlošu ļaunu,
Par to, ka Tevi neredzamu redzu
Un vēl,un vēl, un vēl arī par to, ka,
Lai ar cik mēs lūdzēju Tev būtu
Ir vienmēr pilna Tava Sirds un klētis.
Ak, šīspasaules Jērs!
Par savas pestīšanas cenu
Es atceros, Kungs, katru mīļu brīdi
Un pateicībā līdz pat Tavai gaismai
Ir mana sirds un katra mana šūna.
