Šā gada 20.oktobrī Francijā 99 gadu vecumā mūžībā aizgāja māsa Emanuēla – viena no mūsdienu redzamākajām, mīlētākajām un cilvēcīgākajām Baznīcas pārstāvēm. Enerģiska un labestīga, māsa Emanuēla sevi veltīja Dievam un nabagajiem. 22.oktobrī, saskaņā ar māsas Emanuelas pausto gribu, slēgtā ceremonijā viņas mirstīgās atliekas tika apbedītas Francijas Dienvidos. Šajā pat dienā Parīzes Dievmātes katedrālē tika celebrēta piemiņas mise, kuras laikā Parīzes arhibīskaps kardināls Andrē Ventruā norādīja: „Mums jācenšas izprast, ko māsa Emanuela vēlējās pavēstīt ne vien savās grāmatās, bet ar savas dzīves liecību. Pirmkārt, tā ir Mīlestība, kurai viņa lāva sevi neatgriezeniski pārveidot, kuru aicināja no jauna saskatīt visā tās dziļumā un varenībā, kura iespaidoja tik daudz apkārtējo cilvēku aicinājumu.”
Madlēnas Senkēnas bērnība un jaunība
Madlēna Senkēna dzimusi 1908.gada 16.novembrī Briselē, Beļģijā franču-beļģu izcelsmes ģimenē, kurā aug trīs bērni, un kas sekmīgi nodarbojas ar veļas tirdzniecību. Madlēnas bērnība saistās ar Briseli, Londonu un Parīzi. 1914.gadā nepilnu 6 gadu vecumā viņas acu priekšā Ziemeļjūrā, Ostendes pludmalē noslīkst tēvs. Traumatizējošais notikums atstāj dziļu iespaidu uz meiteni, kas mierinājumu meklē attiecībās ar Dievu – „Viņu, kas ir stiprāks par nāvi”. Vēlāk Madlēna apliecina, ka pieredzētā traģēdija nostiprināja viņas garīgo aicinājumu. Paaugusies, jauniete vēlas apmeklēt Luvēnas katoļu universitāte, bet tam iebilst māte, norādot uz meitas nepakļāvīgo svārstīgo raksturu. Ievērojusi viņas tiekšanos pēc Jēzus, māte šī paša iemesla dēļ mēģina atturēt Madlēnu arī no šī ceļa, sarīkojot tikšanos ar Londonas Sionas Dievmātes klostera priori. Tomēr šī tikšanās tikai nostiprina viņā apņemšanos veltīt savi dzīves pabērniem. Sākotnēji apsverot iespēju pievienoties Žēlsirdīgo māsu ordenim, 1929.gada 6.maijā Madlēna kā postulante tiek uzņemta Sionas Dievmātes kongregācijā, vienlaikus saņemot pamudinājumu uzsākt valodniecības un filozofijas studijas. 1931.gada 10.maijā, pieņemot māsas Emanuēlas vārdu, tiek salikti svētsolījumi.
Māsas Emanuēlas misija
19.gadsimta vidū ebreju izcelsmes Strasbūras katoļu brāļu Ratisbonu dibinātās Sionas Dievmātes kongregācijas mērķis ir kristīgās ticības nodošana ebreju tautai. Šā uzdevuma īstenošanā īpaša uzmanība tiek veltīta izglītojošajam darbam mācību iestādēs. Pēc svētsolījumu salikšanas 1931.gadā māsa Emanuēla uzsāk pasniedzējas gaitas Stambulā, Turcijā meiteņu skolā, kas atrodas pilsētas nabadzīgo ļaužu rajonā, kur smagi saslimst ar vēdertīfu. Tomēr viņa nepadodas. Skolas direktore māte Elvīra augstu vērtē jaunās pasniedzējas darbību. Neskatoties uz zināmu pretestību, viņai izdodas pārliecināt māsu Emanuēlu izglītot ne vien nabadzīgos ļaudis, bet arī pilsētas pārtikušās meitenes, lai ar savu kristietes piemēru ietekmētu turku tautības pārstāvjus. Pēc mātes Elvīras nāves rodas nesaskaņas ar nākamo skolas direktori, un māsa Emanuēla tiek nosūtīta uz Tunisiju. Laika posmā no 1954. līdz 1959.gadam māsa Emanuēla māca Tunisijā apmetušos francūžu meitas, bet šis darbs nesagādā viņai apmierinājumu. Šajā laikā māsa Emanuēla ir saņēmusi Sorbonnas universitātes diplomu valodniecībā, un 1959.gadā uz neilgu laiku atgriežas Stambulā. No 1964. līdz 1971.gadam viņa tiek norīkota darbā Aleksandrijā, Ēģiptē. Māsa Emanuēla sāpīgi pārdzīvo jauno pārtikušo meiteņu neiejūtību pret nabagajiem un nolemj pārtraukt pasniedzējas darbu, un tā vietā nodarboties ar Bakos nelabvēlīgā kvartāla meitenēm. Šis ir laiks, kad māsa Emanuēla pa īstam iemīl Ēģipti.
Māsa Emanuēla un Ēģipte
1971.gadā, sasniedzot pensijas vecumu, māsa Emanuela saņem kongregācijas atļauju iekārtoties vienā no Kairas nabadzīgākajām priekšpilsētām, kuru apdzīvo koptu kristiešu kopiena. Ļaudis pelna iztiku, vācot atkritumus. Māsa Emanuela cenšas uzlabot šo cilvēku dzīves apstākļus, īstenojot projektus veselības aprūpes, izglītības un sociālās aizsardzības jomās. 1977.gadā tiek publicēta viņas pirmā grāmata „Lupatlase ar lupatlašiem”. Māsai Emanulai izveidojas laba sadarbība ar pareizticīgo koptu māsu Sāru, kā rezultātā 1980.gadā tiek atvērts Salama centrs. Māsa Emanuela nenogurdināma turpina palīdzēt Kairas piepilsētu nabagajiem. 1991.gadā, atzīmējot svētsolījumu salikšanas 60.gadadienu, Ēģiptes Prezidents, pateicībā par māsas Emanuelas ieguldījumu valsts sociālās dzīves uzlabošanā, piešķir viņai Ēģiptes pilsonību.
Atgriešanās Francijā
1993.gadā, paklausot kongregācijas lēmumam, māsa Emanuela atgriežas Francijā. Viņa turpina savu cīņu, iesaistās asociāciju darbā, raksta grāmatas. Māsa Emanuela saņēmusi vairākus Francijas un Beļģijas valdību apbalvojumus.
„Esiet svētīti jūs, kas mīliet un dalieties mīlestībā, jo dažkārt pat to neapzinoties, jūs dodaties uz priekšu pa ceļu, kas ved uz Mūžību, un kur arī es jūs sagaidīšu šajā pat Mīlestībā. Uz priekšu – dzīvojiet un mīliet!” māsa Emanuela.
Guna Angelika Vītola, Parīze
