Caritas prezidents – kardināls Oskars Rodrigezs Maradjaga
(Kardināls Rodrigezs, atbildot uz žurnālistu jautājumiem ANO sanāksmē, kas veltīta nabadzības jautājumiem)
Sliktais laiks aizkavēja manu ceļojumu no Hondurasas uz Ņujorku. Uzskatu, ka tas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā orkānus, kuri nesen traucās pāri Karību līcim, izpostot daļu no Haiti un radot draudus Ņūorleānai.
Tas šķiet atbilstoši tam, ka ANO sanāksmē, kas veltīta Tūkstošgades Attīstības Mērķiem, es grasījos runāt par klimata izmaiņām – kaut ko, kas ietekmē mūs visus, bet tomēr dažus vairāk nekā citus.
Ārkārtas situācijas, kas radušās laika apstākļu dēļ, kļūst par mūsu dzīves sastāvdaļu, bet mans darbs Caritas Internationalis man ir pierādījis to, ka dažiem cilvēkiem tas nozīmē lidmašīnas aizkavēšanos vai sabojātas brīvdienas, bet citiem, kuri dzīvo nabadzīgākās valstīs, tas nozīmē visas dzīves sākšanu no jauna.
Man personīgi, uzstāšanās Tūkstošgades Attīstības Mērķu sanāksmē kā vienam no dažiem pilsoniskās sabiedrības līderiem bija privilēģija, jo šādā veidā es varēju veicināt šo cilvēku balsu sadzirdēšanu.
Tie ir cilvēki, kuri laika kaprīžu dēļ ir zaudējuši visu, un viņiem nepietiek spēka, lai pielāgotu savas dzīves tā, lai tas neatkārtotos.
Kā jau es minēju savā runā ANO, Tūkstošgades Attīstība Mērķi ir kā katalizators darbībai un veidam kā izvērtēt valdību dotos solījumus attiecībā pret to, ko tās patiesībā ir paveikušas.
Mēs varbūt arī esam pusceļā un esam veikuši ievērojamu progresu atsevišķos reģionos, tomēr dažas valstis nav tikušas pusceļā mērķu sasniegšanā.
Nabadzības samazināšanas programma nedarbojas – globālā pārtikas un degvielas krīze liecina par to, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku kļūst trūcīgāki.
Caritas vēlas pārliecināties, lai šīs atpalikušās valstis panāktu pārējās vēl pirms 2015. gada. Mūsu darbs ietver visu mērķu sasniegšanu, sākot ar bada un trūkuma izskaušanu līdz pat cilvēku spēju uzlabošanai, kas nepieciešama, lai cīnītos ar klimata izmaņu postošajiem efektiem, kā arī līdz globālās sadarbības atbalstīšanai, kas ir saistīta ar attīstības jautājumiem.
Mēs rūpīgi sekojam līdzi, lai būtu droši, ka tas, ko mēs darām veicinātu šo valstu attīstību.
Bet Caritas un citas palīdzību sniedzošās aģentūras nevar darboties efektīvi, bez politiķu vēlmes iekļaut savā dienas kārtībā jautājumu par ievērojamo nevienlīdzību starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm.
Tā kā pēc šīs sanāksmes man nācās iet garām Manhetenas debesskrāpjiem, es nespēju izvairīties no domāšanas par nežēlīgo ironiju. Kamēr mēs diskutējām par naudas piešķiršanu nabadzīgajiem, lai nodrošinātu viņiem izdzīvošanas minimumu, tajā pašā laikā ASV valdība apsprieda 750 biljonu ASV dolāru izmaksāšanu, lai glābtu finansiālo sektoru un atvieglotu ‘finansu vētru’, kas tuvojas Amerikai.
Katru dienu pārtikas un medikamentu trūkuma dēļ mirst tūkstošiem bērnu, un cilvēki, kuriem jau tā pieder tik maz, zaudē visu plūdos, sausuma periodos un orkānos, kuri ar katru gadu kļūst arvien postošāki.
Šie cilvēki nedzīvo ‘attīstības valstīs’ vai ‘trešās pasaules valstīs’, bet gan – mūsu pasaulē.
850 biljoni ASV dolāru tika piešķirti, lai glābtu Amerikas bankas; ANO sanāksmē 16 biljoni ASV dolāru tika piešķirti, lai palīdzētu trūcīgajiem.
Kad mēs izrādīsim tādu pašu nodošanos, lai glābtu savus brāļus un māsas, kuri dzīvo trūkumā, kā mēs izrādām, lai glābtu mūsu bankas?
Tulkojusi Mārīte Upeniece, speciāli Caritas Latvia
