Mūsu karavīri jau strēlnieku cīņās parādīja izcilu drosmi, disciplinētību un cīņas prasmi. Taču strēlnieku cīņu laiks lika saprast, ka patiesa cīņa par latviešu tautas interesēm iespējama tikai tad, ja šī cīņa notiek zem savas valsts karogiem, par nobriedušu politisku mērķi, par brīvu Latvijas valsti. Svešas varas mūs vēlas redzēt tikai kā savus karakalpus latviešu tautai nenozīmīgu un bieži pat kaitīgu mērķu īstenošanai. 1919. gads bija izšķirošais gads, kura laikā pierādījās, ka labu rezultātu var sasniegt tikai cīņā, kas notiek no savas tautas nākušu komandieru un savu politisko līderu vadībā. Cīņas pret Bermonta karaspēku vēlreiz pierādīja, ka mēs, apveltīti ar dzimtenes mīlestību, esam spējīgi uzveikt skaitliski un materiāli daudz labāk nodrošinātu pretinieku.
Taču šāda uzvara nebūtu iespējama, ja mūsu tautā nebūtu izauguši savi politiskie līderi. Mūsu valsts vadītāju prasme orientēties politiskajās norisēs, viņu spēja pastāvēt par savām iecerēm, nodrošināja to, ka mūsu karavīru militārās uzvaras sasniedza galveno mērķi, kuru dēļ tās tika izcīnītas, Latvijas valstiskumu. Tika izcīnīta valsts, par kuru mūsu tauta joprojām glabā skaistas atmiņas.
Kas bija tas spēks, kas lika mūsu karavīriem ziedot savus spēkus un pat dzīvību savas tautas labā? Tā bija no Dieva piešķirtā sirdsapziņa, taisnīguma apziņa. Ejot pret skaitliski pārāku un materiālā ziņā labāk apgādātu pretinieku bija vajadzīga stipra ticība un drosme. Mūsu karavīri necīnījās, lai iekarotu svešas zemes. Viņi cīnījās par to, lai mūsu tauta varētu netraucēti dzīvot savā zemē.
Pats Jēzus mūs mācīja nest upurus par saviem tuvākajiem. Karavīrs, cīnītājs par savas zemes brīvību, nes augstāko Kristus upuri. Viņš ir gatavs ziedot sava tuvākā labā augstāko vērtību, savu dzīvību. Neviena valsts nevar pastāvēt, ja tās pilsoņi nav gatavi cīnīties par savu brīvību.
Šajā sarežģītajā laikā, lai mūsu tauta varētu pastāvēt, mums katram ir jābūt karavīram. Būt karavīram, tas šodien pirmkārt nozīmē apbruņoties ar garīgajām bruņām pret morālo un tikumisko pagrimumu, pret egoismu un vienaldzību kas šodien apdraud mūsu tautu. Mums jābūt apbruņotiem ar dzimtenes mīlestību, lai Latviju atkal padarītu par plaukstošu valsti. Taču mums ir jāapbruņojas arī ar prāta un gudrības ieročiem, lai mēs nekļūtu par melu un pievilcīgu glaimu upuriem. Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums austrumos ir valsts, kuras uzvedība liecina, ka tā joprojām ir drauds mūsu zemei. Mums vienmēr jābūt gataviem cīnīties par savu valsti, par savu tautu.
Šajā laikā pieminēsim ar pateicību mūsu karavīrus, kuri mūsu tautas labā ir nesuši vislielāko tuvākmīlestības upuri. Pieminēsim gan mūsu brīvības kara varoņus, gan tos mūsu tautas dēlus un meitas, kuri maksāja dārgu ciešanu cenu par valdības 1940. gadā pieļauto kļūmīgo nepretošanos varmācībai. Pieminēsim mūsu leģionārus, kureliešus, nacionālos partizānus, pretošanās kustības dalībniekus, visus tos, kuriem bija drosme stāties pretim ļaunumam. Pateicoties viņiem, mūsu tautā joprojām pastāv cerība un ticība nākotnei.
Lai Dievs dod mūžīgo mieru tiem, kuri atdevuši savas dzīvības par mūsu zemi! Lai Dieva svētība nāk pār visiem brīvības cīnītājiem un pār mūsu tautu! Lūgsim Dievu lai Viņš dod mums drosmi, spēku, čaklumu un gudrību! Tad mums būs tāda valsts, par kādu cīnījās mūsu karavīri.
Aigars Brikmanis, Vatikāna radio, Rīga
