Vai ar katoļiem Vislas krastos notiks tāpat kā večukiem, kas sēž izsmējēju gultā Muppet Show-ā? Kā viņiem vajadzētu reaģēt uz kārtējo robežu pārkāpšanu un uz arvien agresīvāko masmēdiju uzbraucieniem?
Lavīna sakustējās pagājušajā trešdienā. Vienas dienas laikā redakcijā saplūda informācija: par visskaistāko pāri „Gali” jebšu Tomasu Račku un viņa partneri, par failu Ikei, kurā divi entuziasti, kas „lai gan neplānojot bērnus”, tomēr ar prieku sev ierīkošot kopīgu dzīvoklīti, par Media Markt tīklu, kas sācis tirgot nozīmīti: „Es neesmu Kristus, bet manam… ir brīnišķīgs izmērs” un par uzvedumu Bidgoščā, kura laikā publika ar SMS-īsziņu palīdzību izlems to, vai Jēzus aizies bojā uz krusta. Diezgan vienai dienai. Tāpēc rodas jautājums: Kā reaģēt? Aprakstīt visu? Izsmiet? Noklusēt? Nē. Neiet runa par dievbijīgo „avju klusēšanu”. Un arī ne par to, vai vispār jāreaģē. Jautājums ir savādāks: KĀ reaģēt? Kā katoļiem uzvesties situācijā, kad apkārtējie kļūst arvien agresīvāki un izsmejošāki attiecībā uz vērtībām, kurām mēs ticam?
Argumenti un akmeņi
Kā mēs lai reaģējam, lai mēs nepazaudētu lieldienisko sajūsmu un visu nenobeigtu tā kā vecīši no Muppet Show-a, kuri bez mitas kritizē? Brīžiem pat smieklīgi. Kā reaģēt, lai nepazaudētu garu, kāds aprakstīts ģeniālajā Vēstulē Diognetam. Nezināms autors 2.gadsimtā tā aprakstīja kristiešus: „Viņi dzīvo uz šīs zemes, bet jūtas kā debesu pilsoņi. Viņi visus mīl, bet visi viņus ienīst. Viņi ir nezināmi, tomēr pastāvīgi pār viņiem tiek pasludināti spriedumi. Viņus sūta uz nāvi, bet viņi tajā iegūst dzīvību. Viņi ir apkrauti nievām, bet viņi tās uzskata par pagodinājumu. Kad viņiem tiek nodarīta pārestība, viņi saka svētības vārdus; kad pret viņiem izturas pazemojoši, viņi atbild ar cieņas izrādīšanu”. Vajāšanas ir evaņģēliskā norma. Tās ir konsekvence tam, ka esi kristietis. Kā plašsaziņas līdzekļu uzbraucienos saprast Jēzus radikālos vārdus: Nepretojieties ļaunajam? Vai tas nozīmē: sēdiet mierā salikuši rokas?
Brīžam kristieši cīņā par taisnīgu lietu izmanto metodes, kas apriori šo cīņu padara par zaudējumu. Pirms dažiem mēnešiem programmā „Vērts parunāties” Vojcehs Cejrovskis pateica par studijā sēdošo Joannu Senišinu: „Ar muļķiem nemēdz sarunāties”. Protams, tas nav noslēpums, ka šīs deputātes uzskati par morāles lietām ir ļoti tālu no jebkādiem veselā saprāta apsvērumiem, tomēr Cejrovskis zaudēja šo mediju diskusiju, jo nepielietoja, izņemot epitetus, nekādus argumentus. Bet tas, ka skatītājiem viņa uzvārds saistās ar Baznīcu, radīja skaidru zīmi: katoļi zina tikai mētāties ar akmeņiem… Tas pats notiek arī dažādajās Vispolijas Jaunatnes manifestācijās, kad lietā tiek laisti pazemojoši lozungi vai sapuvušas olas. Mums nākas ļoti skaidri atzīt: tam visam nav nekā kopīga ar kristietību. Pat arī tad, kad olu metējiem būtu, tā sauktā, svētā patiesība. Tādēļ ka kristietībā ne par to iet runa. „Svēta patiesība” bija taču arī farizejiem, kad viņi atveda pie Jēzus laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti: Mozus lika tādas nomētāt ar akmeņiem.
— Pirmais princips ir vienkāršs: kristietis nenosvītro cilvēku. Viņa mērķis nav iznīcināt pretinieku – skaidro Dariušs Karlovičs, sv.Nikolaja Fonda prezidents. Tas nebūt nerunā pretī otrajam principam: kristieši nevar dezertēt no publiskās telpas. – Liela kristiešu nelaime Polijā ir tas, ka viņi ir ļāvušies sev iestāstīt, ka izteikšanās brīvība pienākas visiem, tikai ne viņiem pašiem. Diskusiju klubā, kāds ir mūsu demokrātija, pamazām nonākam pie kopsaucēja, bet priekšnosacījums ir viedokļa izteikšana. Ja es drīkstu lemt, kādā krāsā būs mana dzīvokļa sienas, tad kāpēc es nedrīkstētu spriest, kāda būs mana sabiedriskā apkārtne un vide? – viņš papildina. Nesen žurnāls „Focus” publicēja fotomontāžu ar krustā mirstošo Jēzu kā magnētu uz ledusskapja durvīm. Blakus atradās apģērba gabali, kuros varētu ieģērbties atbilstoši Krustā Sistā gaumei. Un uzraksts: Paldies Dievam, piektdiena”. – Ja kristieši uz to nereaģē, tas nozīmē, ka šādas bildes viņiem netraucē – stāsta Karlovičs. – Iedomāsimies, ka „Focus” būtu attēlojis nevis Jēzu, bet, piemēram, mirstošu Jaceku Kuroņu ar havajiešu drēbes gabaliem apkārt. Tad gan būtu sacēlusies mediju vētra! – viņš turpina.
Katakombās vai ēterā?
Tātad patiesībā jautājums „piekrist vai protestēt” ir līdzīgs jautājumam: „mazgāsim rokas jebšu kājas?”. Mums pienākas būt par svētības zīmi pasaulei, arī tad kad mūs vajā. Un vienlaicīgi mēs būsim arī zīme, kurai pretosies. Jautājums vienmēr attiecas uz veidu, metodi. Daži ir izteikuši priekšlikumu, lai reakcija uz „Focus” publikāciju būtu iešana pie to firmu prezidentiem, kuras izvieto reklāmu šajā žurnālā. Prezidentiem varētu parādīt šo bildi un apvaicāties, vai viņi vēl joprojām grib reklamēties šajā žurnālā. Kurš no prezidentiem tad pasteigtos uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši? Dariuša Karloviča sieva savulaik piegāja pie kāda no kioskiem: — Mani sāpina tas, ka Jūsu kioskā tiek tirgoti pornogrāfiski žurnāli. Vai Jūs nevarētu tos aizvākt? Tā sākās akcija „Kiosks bez porno”. Izrādījās, ka mierīga bet uzstājīga pārdevēju pārliecināšana atnesa rezultātu: daudzi no viņiem atteicās no apgalvojuma, ka porno viņu kioskā esot mūsdienu nepieciešamība. Kristieši pilnīgi noteikti nav nolemti bezdarbībai. — Katakombas nav īstā vieta kristiešiem, ja nu vienīgi tur viņi tiktu sadzīti piespiedu kārtā, bet nekad tāpēc ka viņiem tur būtu izdevīgi un patīkami atrasties – saka Dariušs Karlovičs.
Vai tiešām poļu katoļi tiks uzskatīti vienīgi kā tie, kas rībina ar kājām? – Nē. Lai gan, ja viņi rībina ar kājām, tas nozīmē, ka viņi vēl ir dzīvi – stāsta Gžegožs Gornijs, „Fronda” galvenais redaktors. – Nesen biju Anglijā, zemē, kur pavisam nedaudzi vairs „rībina kājām”. Katoļus tur ne redz, ne dzird. Par Jēzus Kristus labā vārda cieņu tur iestājas … musulmaņi. Jo Viņš arī tiem ir pravietis. Ja mēs nereaģēsim, šī pasaule mūs provocēs vēl agresīvāk.
Pagaisušas lūdzošās jaunietes
Pavasarī ielās parādījās plakāti ar lūgšanā ieslīgušiem meiteni un jaunekli. Viņi bija rokās iespieduši rožukroņus un lūdzās: „Pasargā mani, Tēvs!” Firma House tādā veidā reklamēja kankariņus-apģērbu „priekš jaunavām”. Citās reklāmās šie paši tēli koķeti izbāzuši mēles, rādīja „69 veidus kā saglabāt jaunavību”. Kā sagatavot izteiksmīgu reklāmu? Likt uzsvaru uz seksu un garšai pievienot drusciņ reliģijas. Protesti garantēti – tos iekombinēja reklāmas speci. Un nekļūdījās.
Poļi sāka masveidā sūtīt protesta vēstules uz Reklāmas Ētikas komisiju, kura pēc to izskatīšanas atzina, ka šie plakāti aizvaino Poļu reliģiskās jūtas. Blakus 280 oficiālām sūdzībām un vairākiem desmitiem petīciju mūs apbēra simtiem e-pastu, īsziņu un vairāk nekā 500 telefona zvani. Šīs vienas reklāmas dēļ mēs saņēmām vairāk sūdzību nekā par visām pārējām vesela gada laikā – stāstīja Konrāds Drozdovskis, Reklāmas Padomes ģenerāldirektora vietnieks. House atteicās no reliģisko simbolu lietošanas. Tātad mūsu uzvara? No vienas puses, jā. – Mēs to apspriedām mūsu forumā – stāsta Gžegožs Gornijs. – Un starp citu, pateicoties šiem protestiem, firma atteicās no nākamā reklāmsoļa, kas tika plānots daudzkārt agresīvāks.
Bet medaļas otra puse? Visa Polija uzzināja par jaunu apģērbu-kankaru kolekciju, kura bez šīs reklāmas būtu palikusi nepamanīta. Notika tāpat kā ar pretīgo žurnāla „Machina” apvāku vai Bidgoščas premjeru „Jesus Christ Superstar”. Režisors rēķinājās ar „svētu sašutumu”. Un nepārrēķinājās. – Mēs tikām nosaukti par antikristiem. Bet tādi apgalvojumi tikai veicina reklāmu – viņš turpināja. Tā ir jauna situācija kristiešiem. Viņi tiek izmantoti kā marionetes. Viņiem jāparībina ar kājām, jāpaklaigā, un tas viss tikai tāpēc, lai producents pārdotu „aizliegto augli”. Šo kombināciju varēja brīnišķīgi redzēt gadījumā ar filmu „Priesteris”. Kinozāļu kases bloķēja kristieši ar rožukroņiem rokās. Un izrādījās, ka tas bija producentu mārketinga gājiens, bet protestējošie katoļi bija statisti.
Sievietes peld, meitenes gaida, circenis nečirkst
— Sašutums un protesta vēstuļu rakstīšana atgādina drudžainu atmīnēšas akciju – uzskata dzejnieks un publicists Vojcehs Vencels. – Desmit spridzekļus izdodas neitralizēt, bet vienpadsmitais uziet gaisā ar visu sapieri. Vai nebūtu labāk atrast veidu, kā pārdzīvot visas eksplozijas? Pravieša Daniēla grāmatā ir stāsts par trim jaunekļiem, kuri iemesti degošas uguns ceplī. Katrs no mums būtu kliedzis, bet viņi staigāja liesmu vidū, slavēdami Kungu. Par mūsu pretestības zīmi lai kļūst slavējamais Kristus krusts, kurš piepilda ar prieku mūsu ikdienu. Tāpēc kristieša dabiska reakcija uz mūsdienu kultūras izvirtībām lai ir labestīga ironija, kāds absurds joks, pusdistance. Patētiski, vispārībai grūti saprotami žesti neapturēs nevienu antikristīgu tendenci. Toties tie var pārvērsties par lepnību, par apmēram tamlīdzīgu domāšanu: „Redzi, Kungs, cik es esmu nelokāms. Visi ir nomaldījušies, bet es protestēju!”
„Mēs nedrīkstam uzsvērt tikai ārējos apdraudējumus, ieslīgstot „baznīciskā pašapmierinātībā”. Tas iemidzina un padara aklus” – tā nesen sacīja bīskaps Pēteris Libera. Jābaidās no kristietības, kas rībina ar kājām uz ikkatra soļa un maina sejas krāsu no dusmām uz „to samaitāto pasauli”. Un jūt, ka dzīvo tikai tad, kad stobra galā parādā ienaidnieks. Tā ir kristietība, kura pasaulei prot piedāvāt tikai kaušanos. Tad kā gan reaģēt, lai neizskatītos kā mūžam neapmierinātie savādnieki. Bet varbūt, blakus protestu rakstīšanai, piedāvāt kaut ko radošu? Lieliski to ataino divi gadījumi ar peldošo abortu klīniku Langenort. Pirmā scēna. Holandiešu kuģis piestāj Vladislavovas ostā. Nejauši (?!) tas notiek brīdī, kad Jūras Dienu sakarā sapulcējies zvejnieku pulks lūdzas svētajā Misē. Poļu ziņu aģentūras visu dienu rāda īsus kadrus: savilktas dūres, Vispolijas Jaunatnes agresīvie lozungi, grūstīšanās.
Otra aina. Tas pats kuģis iepeld vienā no Īrijas ostām. Krastā nav redzamas jauniešu demonstrācijas, nedz skinhedu grupas, bet ir redzamas daudza mātes ar maziem bērniņiem uz rokām. Medijos šis pretstats: peldošais abortu kuģis un krastmalā rotaļājošies bērni nostrādāja kā zemestrīce. Kāpēc? Jo skaidri parādīja kontrastu: dzīvība – nāve. Pārfrazējot Jēzus vārdus, varēja sacīja: ar labo tika atbildēts uz ļauno. Polijā ir izdevies sarīkot dažas līdzīgas akcijas. „Fronda” ir pazīstama ar daudziem nešabloniskiem, popkultūrā iesakņotiem pasākumiem. Vispazīstamākā tās akcija bija oriģinālu krekliņu saražošana. „Vizuālā evaņģēlizācija gaida Tavu krūškurvi” – daudzināja reklāma. Pilsētu ielās parādījās ļaudis krekliņos „NO SEX until marriage. No morality WITHOUT CHRIST” (nē seksam pirms laulībām, nē morālei bez Kristus). Vislielāko atsaucību tomēr izraisīja prostitūtas attēls ar uzrakstu: „Meitenes gaida uz Tavu lūgšanu 24 h. Visu diennakti”.
Pirms gada, svētdienā 9.decembrī, grupiņa Kustības Gaisma-Dzīvība biedru Poznaņā kādā no supermārketiem iesāka akciju, lai pievērstu uzmanību svētdienas svinēšanas nepieciešamībai. Vai viņi bloķēja kases? Plūcās ar apsardzi? Nē. Viņi devās lielveikalos ģērbušies oranžos krekliņos ar uzrakstiem: „Par circenis svētdienā nečirkst” vai „svinēsim svētdienu un ļausim to darīt citiem”. Viņi pavadīja veikalā vairākas stundas, pastaigājoties, sarunājoties ar personām, kuras viņiem mēģināja piekasīties. – Ļaudis skaļā balsī lasīja uzrakstus, pēc kāda laika daži (pārsvarā veikala darbinieki) mūs atpazina pa gabalu un smaidīja! – par šo svētdienas pēcpusdienu stāstīja jaunie poznaņieši. Viņiem nerūpēja mediju atbalsts. Drīzāk protests Oranžās Alternatīvas garā. Līdzīga noskaņa bija vēl vienā akcijā: Visu Svēto Nakts. Katoļu jauniešu pulks tā vietā, lai blēņotos Hellovīnā pirms Visu Svēto dienas, noorganizēja alternatīvu pasākumu. – Visu Svēto Nakts bija cerības un gaismas nakts, nevis Hellovīna piedāvātā tumsas, spoku un baiļu nakts. Uz cilvēka dabiskajām bailēm no nāves mēs atbildējām nevis ar ķiķināšanu, bet ar cerību uz jaunu, skaistāku dzīvi – skaidroja idejas autors pr.Jānis Kvjatkovskis.
Kad poļu feministes gatavojās maršam 8.martā par Katovices ielām, kāda paziņa izteica piedāvājumu: Bet ja mēs darītu šādi? Pie klaigājošo sieviešu grupiņas (izrādījās, ka neskatoties uz plašsaziņas līdzekļu sarīkoto reklāmu, sanāca tikai maza grupiņa) piebrauc kravas mašīna. Sāk spēlēt Magda Anioł. Viņa dzied savu graujošāko dziesmiņu: „Ne bez iemesla ir gan zēni, gan meitenes”. No tuvējām durvīm uz ielas izslīd pulks efektīgi smokingos tērptu jaunekļu, pieiet pie protestējošajām feministēm un… uzlūdz viņas uz deju. Kā viņas reaģētu uz šādu žestu? Vai atsauktos uz uzlūgumu? It kā tas pats, bet ne tādā pašā veidā. Kā anekdotē: Sprediķa laikā prāvests uzkāpis ambonā sāk bēdāties: — Citās draudzēs ļaudis ir devīgi un mīļuprāt ziedo savai baznīcai. Bet pie mums? Groziņa pašā dibenā atrodu tikai dažas sīknaudas monētas. Nu neesiet tik skopi! Kaimiņu draudzē savu sprediķi uzsāk smaidošs priesteris: — Mīļie, ik pa brīdim dzirdu, ka citās draudzēs ziedojumu groziņā atrodama tikai sīknauda. Bet pie mums? Vienmēr milzums banknošu. Jā, patiesi, man ir vienreizēji draudzes locekļi! Es vēlos jums sirsnīgi pateikties! Kā jūs domājat, kurš no prāvestiem savāca lielāku kolekti?
Tulkojis priesteris A.Aglonietis
