Mazo eņģeļu ordenis

Izdevniecība KALA Raksti, ar Viņa Eminences kardināla Jāņa Pujata svētību, ir izdevusi grāmatiņu „Mazo eņģeļu ordenis”. Uz sarunu esmu aicinājis grāmatiņas autori, pedagoģijas maģistri Veru Veroniku Rozīti. Pastāstiet, lūdzu, par savu ticības dzīvi.

Par kristieti esmu kļuvusi sešu mēnešu vecumā, tad, kad mani vecāki mani nokristīja Lutera baznīcā. Protams, tas bija padomju laiks, kad, kā mēs labi zinām, ticības dzīvi kopt nebija vienkārši. Man vislabāk atmiņā palikušas skaistās vasaras, kuras pavadīju laukos pie tantes, kur ticības dzīve tika kopta ikdienā. Tur bija lūgšanas un tās bija pamats visai ārējai sakārtotai dzīvei. Mani šī ticības dzīve ļoti spēcīgi uzrunāja. Atceroties šo laiku, es sirdī vienmēr sajūtu īpašu siltumu. Vēlāk, kad sāku skolā strādāt par skolotāju, man bija dažādas pieredzes ar bērniem no sarežģītām ģimenēm. Bija pieredze strādājot ar vecākiem. Katrā ģimenē bija tik daudzas, tik komplicētas, tik sarežģītas situācijas. Bieži vien, par šo sarežģītību upuriem kļuva bērni. Tā man radās sirds aicinājums, lūgties no Dieva svētību, lai varētu bērniem parādīt ceļu pie Kristus.

Vai Jūsu ticība bija dzīva jau padomju laikā?

Domāju, ka tā bija neparastā veidā no Dieva ielikta. Atceros, ka man bērnībā vienmēr patika skatīties debesīs, neprotu to izskaidrot, bet man tā bija nepieciešamība. Man likās, ka es debesis saprotu.

Tieši šīs lūgšanas par bērniem bija Dieva brīnums. Astoņdesmito gadu beigās es kristīju savu meitiņu luterāņu baznīcā pie mācītāja Jura Rubeņa. Kopā ar viņu sākām attīstīt ideju par svētdienas skolu atjaunošanu Latvijā. Arī tas bija brīnums Tajā laikā vest bērnus uz Baznīcu bija aizliegts, bet mēs to darījām. Man bija pienākums šo darbu koordinēt un sagatavot skolotājus, sākumā pie luterāņu Baznīcas. Es strādāju ar dažādu konfesiju skolotājiem, kuri vēlāk aizgāja uz savām draudzēm un sāka dibināt svētdienas skolas. Atskatoties atpakaļ, man šķiet, ka tieši šķīstās, tīrās bērnu lūgšanas, kas nāca no draudzēm, panāca Dieva brīnumu, ka Latvija kļuva tādā veidā brīva. Bērnu lūgšanas Dievs bija uzklausījis.

Pēc 1991. gada kristīgajai ticībai pavērās citas iespējas. 1991. gadā atvērām Rīgas Pirmo Kristīgo skolu. Uz šīs teorētiskās bāzes Latvijā izveidojās vēl citas kristīgas skolas. Gadiem ejot, izlūdzoties no Dieva svētību, varēja īstenot, lai kristīgo mācību varētu soli pa solim ievest valsts skolu sistēmā. Tas bija Dieva darbs. Man ir bijušas īpašas garīgas pieredzes un es zinu, ka tas nebija mans nopelns. Tas vienkārši bija Dieva plāns, kur es varēju būt mazs instruments Dieva rokās.

Ļoti cieši sadarbojos ar Latviešu Evaņģēliski Luterisko baznīcu ārpus Latvijas. Mans vīrs tajā laikā bija Vācijas prāvests, bet vēlāk kļuva par Latvijas Luteriskās Baznīcas, ārpus Latvijas arhibīskapu. Protams, neatkarības sākumā bija nepieciešama palīdzība luterāņu Baznīcai. Kopā ar manu tagadējo vīru mēs palīdzējām svētdienas skolām, Teoloģijas fakultātei, Baznīcai. Lielāko tiesu tā bija materiālā nodrošināšana.

Tā mums, ar manu tagadējo vīru izauga savstarpēja mīlestība un 2000. gadā viņš teica: „Tu esi tagad Latvijā savu darbu paveikusi, tagad tu vari pārnākt pie manis un mēs varam citādā veidā kopīgi darboties un arī īstenot mūsu kopīgo sapni”. Tā es 2000. gadā atstāju Latviju un pārcēlos uz dzīvi Vācijā.

Kopš 2000. gada man bija iespēja kopā ar vīru ciemoties latviešu luterāņu draudzēs visā pasaulē. Mēs ceļojām, dzīvodami uz koferiem, no viena kontinenta uz citu, tiekoties ar latviešu kristīgajiem brāļiem un māsām. Man tā nebija tikai apceļošana un parunāšanās. Mani interesēja iepazīties ar šo cilvēku ticības dzīvi. Viņi nes līdzi to pārdzīvojumu smagumu, ko nesa pārceļošanas laiks, dzīvošana mītnes zemēs. Mani interesēja, kā viņi ir pārdzīvojuši visas smagās krīzes un, kā viņiem ir palīdzējis Jēzus Kristus un kristīgā mācība. Tie bija interesanti stāsti, dažādas dzīves pieredzes.

Atgriežoties Vācijā, es daudz laika pavadīju staigājot pa nepārredzamajiem vīna kalniem. Mēs dzīvojam Dienvidvācijā, Eslingenā. Vietā, kur senāk uzturējās gandrīz 10 000 latviešu, tagad esam palikuši vienīgā ģimene. Staigāju pa vīna laukiem un domāju. Domāju un lūdzu. Tad, pamazām sāku lasīt to teoloģisko literatūru, kuru man iepriekšējos gados nebija laika izlasīt. Tā es iepazinos ar senajiem Baznīcas tēviem, ar tuksneša tēvu mācību. Arvien vairāk sāku mācīties praktizēt iekšējo lūgšanu. Šī iekšējā lūgšana rītos, vakaros, arī dienā, mani arvien vairāk veda pie atziņas, ka es iekšēji vairāk jūtos piederīga Katoliskās Baznīcas mācībai. Pirmajā mirklī jutos satraukta, domāju, ka nebūtu godīga tāda mētāšanās. Tas nav ne manā raksturā, ne arī pareizākais ceļš pēc manas izpratnes. Bet tomēr, atkal un atkal apjautu, ka mans ticības ceļš ir tas, ko māca katoliskā mācība, ko varu izlasīt Katoliskās Baznīcas Katehismā.

Tad sāku runāt ar atsevišķiem Katoļu Baznīcas priesteriem, arī ar kardinālu Jāni Pujatu. Pamazām klusa iekšējā balss man teica, ka nav jāskatās tik daudz uz cilvēku viedokļiem un domām, bet, ir jāseko Dieva aicinājumam. Tā, pagājušajā gadā pieņēmu ļoti nopietnu lēmumu konvertēties un pāriet katoliskajā ticībā. Protams, pirms tam runāju ar savu vīru. Mēs abi atnācām arī pie kardināla Pujata un atklāti par to izrunājāmies. Mans vīrs ar dziļu izpratni akceptēja, ka esmu izvēlējusies savu turpmāko dzīvi dzīvot kā Katoliskās Baznīcas locekle.

Domāju, ka neesmu vienīgā, kura savas dzīves laikā piedzīvo dziļas iekšējas pārdomas par savas garīgās dzīves ceļu. Te nav jāskatās ne pa labi, ne pa kreisi, ko saka citi. Mēs visi taču esam brāļi un māsas Kristū. Mēs katrs ejam to ceļu, kas mūsu izpratnē un mūsu iekšējai būtībai tuvākais. Nav svarīgs ceļš, kuru tu ej, bet svarīgs ir godīgums, kā tu pa šo ceļu ej. Ja tev ir sajūta, ka vienā brīdī tev kaut kas pietrūkst, tad ir mazliet jāpagriežas un jāiet pa to ceļu, kur tu domā – jā, tas ir mans ceļš, te ir Dievs, kurš atspoguļojas manā dvēselē un es viņam atspoguļojos pretī patiesībā. Protams, man joprojām ir draugi, kuri ir draudžu locekļi un mācītāji citās konfesijās, bet tā ir mana atbilde. Es varu atbildēt Dieva un cilvēku priekšā tikai pati par sevi.

Vai Jums vēl iznāk saskarties ar pedagoģiju?

Pagaidām man saskarsme ir ar maniem bijušajiem audzēkņiem no Rīgas Pirmās Kristīgās skolas, ar skolniekiem, kuri ir beiguši manu skolu, ar kuriem sazinos elektroniski. Kad satiekos, esmu kļuvusi kā vecmāmiņa, kura priecājas par manu audzēkņu mazajiem bēbīšiem, kuri ir sadzimuši. Šādā veidā ienākot Latvijā jauniešu, un arī, bērnu vidē, es piedzīvoju to impulsu no Dieva, ko caur dziļām lūgšanām esmu sapratusi. Man nav tieša saskare ar pedagoģisko darbību. Šajā brīdī es nestrādāju skolā. Bet, piemēram, šajā vasarā es izlasīju vēlreiz visu pedagoģijas vēsturi, jo gribēju saprast dažas lietas, kas man bija pagājušas nepamanītas garām. Man bija interese pēc būtības saprast pedagoģijas un bērnu audzināšanas nozīmi, kas ir nepieciešama šodienas bērnam, šodienas pasaulē, šodienas ekonomiskās dzīves un šodienas modernās pasaules kontekstā ar visām modernajām tehniskajām iespējām un arī ar to morālo krīzi, kurā mēs atrodamies, kas bērnam vajadzīgs pie viņa dvēseles un gara dzīves šodien un šeit.

Kā Jums radās doma uzrakstīt šo grāmatiņu?

To nevar saukt par domu. Tā ļoti neparastā veidā ienāca manā apziņā tieši dziļo lūgšanu laikā. Atsevišķas idejas piedzīvoju it kā, iepeldam manā apziņā. Tad ir tā, ka tu apsēdies pie datora un centies uzrakstīt to, ko esi ar sirdi sapratis. Tā bija arī ar šo Mazo eņģeļu ordeni. Patiesībā tā nebija domāta kā grāmata. Tā bija ideja, sapratu, kas būtu vajadzīgs šodienas bērnam, šodienas jauniešiem. Tas nav izprātuļots. Es to uzrakstīju vienā dienā no sākuma līdz beigām. Protams, pēc tam veicu dažus labojumus un mēģināju dažas lietas izteikt skaidrākiem vārdiem. Bet principā šī ideja ir kā nodiktēta no augšienes.

Šajā grāmatā ir dažas sadaļas. Tā sākas ar vēstuli mazo eņģeļu lielajiem draugiem. Tie ir viņu vecāki un skolotāji, visa mūsu sabiedrība. Es pastāstu par apstākļiem, kas raksturo jaunas kristīgas bērnu un jauniešu organizācijas nepieciešamību. Mums ir dažādas citas organizācijas vai kustības, bet tādas īstas bērnu organizācijas vai kustības nav. Man šķiet, ka bērni ir izsalkuši pēc darbošanās pozitīvā veidā. Mēs redzam idejas un priekšlikumus, kas bērnus bieži vien ved negatīvā virzienā, bet ceļazīmju uz labestību mums ir maz. Vēstuli es beidzu ar domu, ka sveci nevar iedegt ar elektrisko spuldzīti, bet tikai ar dzīvu uguni. Tas nozīmē, ka šī dzīvā uguns lūgšanā ir jāsmeļ no Dieva. Tikai tad, kristīgā mīlestībā mēs varam darīt labus darbus.

Nākamais aicinājums, vēstulīte šajā grāmatā ir adresēta tieši bērniem, aicinot arī bērnu vecākus pārdomāt par savu dzīvi, par savu vietu uz zemes, mūsu valstī, savā ģimenē. Pārdomāt, ko mēs varam darīt savas dzīves laikā, kas ir mūsu dzīves galvenais mērķis? Tas ir ierosinājums darboties šā mērķa sasniegšanai ar tām iespējām, kādas mums katram ir. Bet, lai darbotos, ir jāzina šis mērķis. Mums ir pilnīgi skaidri jāsaprot, ka mūsu dzīves mērķis ir Svētā Gara iemantošana. Tā ir dzīve Svētajā Garā. Tad ir daudz vienkāršāk atšķelt no sevis nost tās lietas, kas nesakrīt ar Kristus mācību. Tad ir daudz vienkāršāk darīt labas lietas, kalpojot Dievam, zinot, ka Svētais Gars ir mans vadītājs. Svētais Gars runā un darbojas caur mani kā caur mazu instrumentu.

Bērni ir acīgi. Viņi ļoti labi redz, kas notiek apkārt. Viņi redz saīgušus, dusmīgus, nervozus, neiecietīgus cilvēkus. Diemžēl arī tādus cilvēkus, kuri runā skaistus vārdus par kristietību, bet bieži gadās, ka viņi aprunā un tiesā savus tuvākos, tenko. Ka viņu rīcība neatbilst tam, ko viņi paši sludina vai raksta. Tas bērnos veido dubultu morāli. Šeit ir aicinājums bērnam jau no mazām dienām mācīties dzīvot tā, lai viņa darbi atbilstu viņa vārdiem.

Tālāk grāmata ved bērnu uz konkrētu plānu, kā ikdienā īstenot šo savu piederību Mazo eņģeļu ordenim. Protams, pirmais ir pats svarīgākais punkts, mīli un godini Dievu. Ko tas nozīmē? To ir jālūdz, jāsasniedz caur lūgšanu. Tieši tāpēc ir aicinājums katru rītu celties kādu pusstundiņu agrāk, lai veltītu šo laiku Svēto Rakstu lasīšanai un klusai sarunai ar Dievu. To mēs varam saukt par sirds lūgšanu.

Kā jau īstam ordenim, ir vajadzīga regula. Tur punktu pa punktiņam bērns var mācīties katru dienu dzīvot Dievam par godu, būt kopā ar gaismas eņģeļiem. Kaut vai, ceļā uz skolu, uzsmaidīt pretimnācējiem. Arī tad, ja viņi uz tevi raugās īgni, ja satiksmes līdzeklī tevi grūsta, stingri apņemies kļūt par Kristus gaismas eņģeli, kas kopā ar debesu pulkiem vairo šeit, virs zemes, Kristus patiesību un mīlestības gaismu. Aicinu iztēloties sevi kā stipru gaismas kareivi, kurš nes svētību un prieku cilvēkiem un visai dzīvai radībai. Tāpat, kā karavīram ir neatlaidīgi jāvingrinās, lai gūtu spēku, tā arī, mazajam eņģelim ir jāvingrinās katru dienu būt labam, godīgam un patiesam. Te soli pa solim es paskaidroju, kādā veidā metodiski to varētu īstenot un darīt. Lūgties par saviem ģimenes locekļiem, lūgt par kādu, kurš ir viens un kuram varbūt nav neviena, kurš par viņu lūdz. Iet apciemot savu slimo kaimiņu un palīdzēt viņam. Ne tik vien runāt, bet arī, praktiski parādīt, ka tu patiešām esi šis mazais eņģelis. Protams, nepieciešams katru vakaru izvērtēt savu rīcību, kā tu esi šo dienu nodzīvojis.

Tas ir kā vijoļspēlē. Lai cilvēks iemācītos spēlēt vijoli, viņš mācās un vingrinās vairākus gadus. Tikai pēc lielām pūlēm mēs no šīs mazās vijoles dabūjam brīnišķīgu melodiju. Mēs taču katrs esam šāda Dieva vijole. Mums ir brīnišķīgas melodijas, ko mēs varam izspēlēt pasaulē Dievam par godu. Mums ir jāskan, kā brīnišķīgam Dieva instrumentam. Taču, ja mēs nemācīsimies, katru dienu nepraktizēsim, mūsu garīgais instruments čīgās nejēdzīgas skaņas. Tāpēc ir nepieciešams to vingrināt. Mazo eņģeļu ordenis varētu cilvēkam būt palīdzība šo garīgo instrumentu sākt vingrināt.

Grāmatiņā ir ļoti jauki zīmējumi, kurus zīmēja māksliniece Ieva Krūmiņa, kura, man šķiet, prot uzzīmēt domas, kas veicina lasītā teksta dziļāku izpratni. Grāmatiņas noslēgumā ir svinīgais solījums, ko katrs bērns, jaunietis un arī vecāki varētu rakstīt sev. Ideja par eņģeļu ordeni nav domāta kā sākotnēji liela organizācija. Tā ir domāta katram atsevišķam cilvēkam. Tā ir atsevišķa cilvēka vienošanās ar Dievu, atsevišķa cilvēka, atsevišķa bērna saruna ar Dievu. Te nav vajadzīgi skatītāji. Es neesmu uz skatuves, esmu Dieva priekšā. Runāju un daru to, kas man pašam, cilvēkiem ap mani un sabiedrībai nes svētību.

Te varētu runāt arī par citām konfesijām, bet es šo grāmatiņu rakstīju tieši Katoliskajai Baznīcai tāpēc, ka pati piederu Katoliskajai Baznīcai. Ceru, ka šis Mazo eņģeļu ordenis varētu iegūt kādas plašākas aprises. Bet sākotnēji tā ir individuāla mācība katram bērnam, katram vecākam un katram skolotājam.

Manuprāt, šodien būtu ļoti svarīgi mums katram padomāt par to nepieciešamību, ko prasa no katra kristīga cilvēka visa pasaule. Šodien runājam par Kristīgās Baznīcas krīzi. Redzam, ka ārzemēs baznīcas tiek slēgtas. Baznīcas atjaunošanu nevar panākt ar administratīvām metodēm vai programmām. To var panākt katrs kristīgs cilvēks atsevišķi ar savām sirds lūgšanām. Ja mēs atceramies, ka Kristīgā Baznīca tiešām ir Kristus miesa un mēs esam šajā Baznīcā, tad jāsaprot, ka pats esmu viena šūna, kurai ir jābūt veselai. Man ir atbildība, pirmkārt, rūpēties arī par to, kā es pats darbojos šajā Kristīgajā Baznīcā kā šī dzīvā šūna. Es nedrīkstu tiesāt cilvēkus, nedrīkstu klausīties tenkās par citiem cilvēkiem. Mums ir jāmācās būt nevis tiem cilvēkiem, kuri ar savu mēli pa labi un pa kreisi griezīs citu cilvēku dzīves. Mums ir jāiemācās ar savu mēli lūgt un mīlestībā uzrunāt cilvēkus tā, kā Kristus mūs ir mācījis. Ja katra šī dzīvā šūna būs vesela, mēs kopā veidosim vienu varenu, gaišu spēku Kristū. Mūsu Baznīca atjaunosies nevis no ārpuses, bet no iekšpuses. To es novēlu katram.

Liels paldies par sarunu! Lai dievs Jums dod daudz spēka! Nekas nav labāks, kā izaudzināt Dieva mīlestībā bērnus, kuri tālāk veidos mūsu sabiedrību daudz labāku, nekā tā ir šodien.