Homoseksuāļu pretenziju vilnis mūsdienās – tiesības laulāties, adoptēt bērnus… – izraisa daudz jautājumu par pāra un ģimenes jēgu, bērna psiholoģiju…
Kā uzskata Tonijs Anatrella, vēlme katru “seksuālo orientāciju” padarīt par sociālu modeli ir ideoloģija, kas bīstama vispārējām interesēm.
Narciskā mentalitāte, kas raksturīga mūsu sabiedrībai, aizstāv ideju, ka ikvienam vajadzētu būt vienām un tām pašām tiesībām, neatkarīgi no viņa situācijas. Šis seksuālā atšķirīguma un pēcnācēju radīšanas jēgas noliegums ļauj domāt, ka vēlēšanās “iegūt” bērnu ir pietiekama, lai kļūtu par “vecāku” vienskaitlī un bez dzimuma, tā vietā, lai būtu vecāki daudzskaitlī un seksuālajā citādībā. Bet kā gan “dziņu tendence” var tikt legalizēta un pat ieviesta kā institūcija? Kāda ideoloģija slēpjas aiz tik sadrumstalota skatījuma uz cilvēka seksualitāti? Autors uzskata, ka homoseksualitātei nav jākļūst par cenzūras instrumentu, ka, to aizstāvot, nedrīkstētu ieviest viedokļa noziegumu un izņēmuma jurisdikciju.
Tonijs Anatrella ir psihoanalītiķis un speciālists sociālajā psihiatrijā, pasniedz psiholoģiju Parīzē. Viņš ir pazīstams ar saviem pētījumiem par jauniešu un seksuālo psiholoģiju. Viņš ir arī priesteris. Daudzās publikācijās viņš pirmais minējis dažādus konceptus par pusaudža vecumu (puspieaugušie, bērnu pāri, sabiedrība, kas centrā izvirza pusaudžus, utt.). Šī pēdējā grāmata ir loģisks turpinājums jau iznākušajām Aizliegtā atšķirība un Vīrs, laimīgais vīrs…, bet jo īpaši Nē – depresīvai sabiedrībai.
No grāmatas ievada:
Mūsu valstī saskaņā ar SSK 10 Psihisko un uzvedības traucējumu klasifikāciju, psiholoģiskie un uzvedības traucējumi, kuru saistāmi ar seksuālo attīstību un orientāciju, tiek uzskatīti par diagnozēm, bet nekādā gadījumā netiek vērtēti kā slimība. Piemēram homoseksualitātes diagnostiskais kods: F66.91.
Ne ārsti (psihiatri, psihoterapeiti, seksopataloģi u.c. ne psiholoģi homoseksualitāti neuzskata un nekad neuzskatīs par slimīgu traucējumu. Taču satraukumu rada viendzimuma partneru vēlēšanās adoptēt bērnus. Manuprāt, nedrīkst šādu atipisku ģimenes modeli uzskatīt par sociāli atbalstāmu un attīstāmu, jo divu viendzimuma vecāku ģimene ir nopietns šķērslis adekvātai bērna psiholoģiskai un psihoseksuālai attīstībai. Nav īsti saprotama arī homoseksuālo personu trokšņošana un “praidu” organizēšana, ko tik laipni atbalsta masu mēdiji. Tad jau heteroseksuālajām personām arī jārīko līdzīgi piketi un publiskas parādes ar klaigām par savu orientāciju?
Tonija Anatrellas grāmata uzrakstīta saistoši un interesanti, tā ir vērā ņemama informācija vecākiem, pedagogiem ārstiem, žurnālistiem, sociālajiem darbiniekiem un visiem, kuri domā par šo visai delikāto tēmu.
Dr. Med. profesore R. Andrēziņa
